Par stiepšanos tiek runāts un stāstīts diezgan daudz. Stiepties liek gan maziem bērniem sporta stundās, gan jogas entuziastam, gan profesionālam sportistam dažādos vecumos. Laika gaitā stiepšanās darbībām ir piedēvētas ļoti daudz un dažādas labas īpašības, tomēr, līdz ar laiku zinātne un pētījumi sāk atklāt, ka daudzus no šiem labumiem stiepjoties nemaz neiegūstam. Ir pat gadījumi, kad stiepšanās drīzāk var nodarīt kaitējumu nekā labumu. Tad nu šajā rakstā runāsim par to, ko zinātne šobrīd saka par stiepšanās ieguvumiem, kad vajadzētu vai nevajadzētu stiepties un kā to pareizi darīt.
Sākumā mums vajadzētu apskatīt dažādus stiepšanās veidus. Principā varam runāt par diviem galvenajiem stiepšanās veidiem- statiskā un dinamiskā stiepšanās, kas zem sevis apvieno vēl arī citus stiepšanās veidus, piemēram, PIR (postizometrisko relaksāciju), kas nozīmē, ka jau iestieptam muskulim liekam sasprindzināties uz aptuveni 10 sekundēm, kam seko muskuļa atbrīvošana, šādu procesu atkārtojot vairākas reizes. Kā arī PNF stiepšanās (proprioceptīvā neiroloģiskā facilitācija), kad sasprindzināties liekam tā muskuļa antagonistam, kuru gribam izstiept (jeb muskulim, kas veic pretējo kustību).
Mums vislabāk pazīstamā un kopumā biežāk pieminētā ir statiskā stiepšanās. To visiem parasti māca jau no pašas bērnības dažādās sporta nodarbībās (gan sporta stundās skolā, gan ārpusskolas treniņos) un tā principā ir diezgan vienkārša. Statiskā stiepšanās tehnika paredz konkrētas pozas ieņemšanu, kurā vēlamais muskulis ir iestieptā stāvoklī (ir stiepjoša sajūta) un šīs pozas noturēšanu aptuveni 30 sekundes.
Dinamiskās jeb kustību stiepšanās tehnikas pamatā ir izvēlētās ķermeņa ekstremitātes kustība pilnā kustības apjomā ar vairākiem atkārtojumiem, saglabājot muskuļu iestiepumu ļoti īsu brīdi (vai maksimums līdz 2-3 sekundēm). Pie dinamiskās stiepšanās pieskaita arī ballistisko, kas idejiski ir līdzīga, bet tā balstās uz asām un straujām kustībām galējā kustības apjomā. Šo tehniku (ballistisko) gan pārsvarā nevienam neiesaka, jo tā ir pārāk agresīva un tai ir diezgan augsts ievainojumu risks.
Tātad, kāpēc vispār tāda stiepšanās ir nepieciešama? Lai uz šo jautājumu varētu atbildēt, nedaudz jāapskata tāds jēdziens kā stāja. „Stāja ir ierasts, nepiespiests ķermeņa stāvoklis, kad cilvēks stāv, nesasprindzinot muskulatūru. Stāja ir līdzsvara stāvoklis starp ķermeņa muskuļu spēku un zemes pievilkšanās spēku.” Pareizs muskuļu garums nodrošina to, ka locītavas atrodas pareizā, anatomiskā pozīcijā. Muskuļu disbalanss locītavās (izmainīta muskuļu garuma- spēka attiecība starp pretējām muskuļu grupām) ir par pamatu stājas asimetrijai kopumā. Lai mazinātu stājas asimetriju, muskuļiem nepieciešams gan optimāls spēks, gan garums. Nu tad, lūk, šoreiz stāsts par muskuļu garumu un locītavu kustību brīvību.
Kā jau minēju iepriekš, stiepšanās veidi ir dažādi, tātad, arī to pielietojums dažādās situācijās atšķiras. Pilnīgi visi veidi ir efektīvi, ja runājam par kustību amplitūdas palielināšanu locītavās. Taču ir manīts, ka stiepšanos cilvēki nereti izmanto kā vienu no iesildīšanās veidiem. Šeit ļoti svarīgi būtu uzsvērt, ka statiskā stiepšanās NAV labs iesildīšanās veids. Daudzi pētījumi rāda, ka, izmērot muskuļa spēku pirms stiepšanās un uzreiz pēc tam, muskuļi bija kļuvuši vājāki, kas nozīmē, ka, slogojot muskuli uzreiz pēc tā statiskas izstiepšanas, palielinās risks satraumēt šo muskuli vai locītavu, kuru šis muskulis stabilizē. Šis efekts vēl nav līdz galam izpētīts, bet šobrīd tas tiek skaidrots gan ar neirāliem faktoriem, gan mehāniskiem faktoriem. Tas gan nenozīmē, ka statiskā stiepšanās būtu slikta. To pēc slodzēm rekomendē veikt visiem sportistiem, jo īpaši tiem, kuriem nepieciešama elastība viņu sporta veidos (piemēram, mākslas vingrotājiem, dejotājiem utt). Bez uzlabotas elastības un mobilitātes, statiskā stiepšanās būs arī labs veids kā atslābināt muskuļus, samazināt pulsu un nomierināt ķermeni. Īpaši svarīga šī stiepšanās metode bieži vien ir tieši rehabilitācijā, kad pēc traumām vai operācijām ir nepieciešams atgūt pilnu kustību amplitūdu traumētajā/ operētajā locītavā. Piemēram, pēc krustenisko saišu operācijas, parasti ceļa locītavā nav iespējams veikt kustību pilnā amplitūdā, tāpēc ir nepieciešams regulāri šo ceļa locītavu taisnot, statiski stiepjot.
Savukārt, ja runājam par dinamisko stiepšanos, tā būs labāk piemērota kā viens no iesildīšanās veidiem pirms treniņiem, jo samazina pasīvo stīvumu un palielina kustību amplitūdu locītavās tai sekojošās fiziskās slodzes laikā. Kā arī labāks efekts ir tieši tiem sportistiem, kuriem savu sporta nodarbību laikā nepieciešama skriešana, lekšana, atsperīgums, piemēram, volejbolistiem, basketbolistiem, sprinteriem utt. Pētījumi rāda, ka stiepšanās daļa, kas ir daudz vieglāka un īsāka, kā statiskās stiepšanās gadījumā, palīdz noņemt muskuļu stīvumu, tādā veidā palīdzot locītavām sasniegt pilno kustību apjomu, savukārt, kustības (jeb dinamiskās daļas) dēļ muskuļiem pieplūst vairāk asinis un tie ātrāk nonāk darba gatavībā. Šis ir tas efekts, ko mēs parasti saprotam ar „muskuļu iesildīšanu”. Jāņem vērā arī fakts, ka stiepšanās nepalīdz samazināt muskuļu sāpes, kas rodas pēc fiziskām slodzēm (DOMS efekts).
Vienmēr gan vajag paturēt prātā to, ka katrs cilvēks tomēr ir individuāls. Ir cilvēki, kuriem ir hipermobilas locītavas un ir tādi, kurus tautā sauc par „stīvajiem”. Vienādi trenējoties un vienādi stiepjoties gala rezultāts šiem cilvēkiem nebūs vienāds. Tāpēc ir nepieciešams izvērtēt katra cilvēka stāju, lokanību utt., lai iepriekš pieminēto muskuļu garuma- spēka attiecību (jeb muskuļu savstarpējo darbību ap locītavu) uzturētu optimāli katra cilvēka spējām un mērķiem.
