Priekšējā krusteniskā saite (PKS), ir viena no četrām saitēm, kas ceļa locītavā nodrošina pasīvo stabilitāti. Pārējās trīs ir aizmugurējā krusteniskā saite, laterālā (ārējā) kolateralā saite un mediālā (iekšējā) kolaterālā saite. Kolaterālās saites atrodas ceļa ārpusē un nodrošina lai ceļa locītavu veidojošie kauli – augšstilba kauls (femur) un lielais liela kauls (tibia) savā starpā neslīd pa labi un pa kreisi. Savukārt, krusteniskās saites atrodas ceļa iekšpusē un nodrošina lai šie kauli savā starpā neslīd uz priekšu vai atpakaļ. Turklāt, PKS ne tikai kavē tibias kustību uz priekš attiecībā pret femur, bet tā ir atbildīga arī par ceļa stabilizāciju rotācijas brīdī, kad tiek veiktas kustības ar strauju virziena maiņu. Kā arī PKS ir viens no iemesliem, kas neļauj ceļa locītavā notikt hiperekstenzijai, jeb iztaisnoties celim tālāk par taisnu pozīciju.
PKS stabilizē celi divos veidos. Pirmkārt, saite darbojas kā pasīvs stabilizators, savā starpā savienojot augšstilba kaulu ar apakšstilba kaulu, tos it kā “sašujot” kopā kā diegs. Otrkārt, PKS atrodas specifiski nervu receptori, kas nodrošina propriocepciju, jeb locītavas izjūtu telpā. Attiecīgi ja šie receptori tiek kairināti, piemēram, locītavai nokļūstot neierastā pozīcijā, tiek aizsūtīts signāls gan uz muguras smadzenēm gan uz galvas smadzenēm un kā atbildes reakcija tiek sasprindzināti nepieciešamie muskuļi, kas nodrošina papildus ceļa stabilitāti.
PKS traumā lielākoties iedzīvojās kādas fiziskas aktivitātes laikā, un tas biežāk notiek bez kontakta. Biežs traumas mehānisms ir bremzēšanas laikā veikta virziena maiņa. Sportistam pieliekot pēdu pie zemes tiek nofiksēts apakšstilbs, jeb viens PKS gals un veicot virziena maiņu notiek rotācija augšstilbā, kas izteikti iestiepj PKS un ja radītais spēks, kas iestiepj PKS ir par lielu – tā plīst. Otrs traumas mehānisms var būt moments, kad sportistam piezemējoties pēc lēciena celis ar spēku nokļūst hiperekstenzijā (tiek izliekts uz otru pusi). Traumas laikā, protams, celī ir asas sāpes un cilvēki bieži saka ka dzirdējuši vai jutuši krakšķi/paukšķi. Pēc epizodes ir grūti iet, jo sāpīgi ir celi līdz galam iztaisnot un saliekt. Bieži vien ātri ir liela tūska. Arī pēc laika kad tūska un sāpes celī ir prom, staigājot celis jūtas nestabils un gadās ka ejot tas itkā “atsakās”.
Lai gan retāk, bet PKS plīsumu var gūt arī kontakta veidā, tas lielākoties notiek ja sportists saņem triecienu pa ceļa aizmuguri, brīdī, kad pēda bijusi fiksēta pie zemes. Šāda kontakta veidā iegūta trauma gan lielākoties kombinējas ar vairāku saišu bojājumiem.
Ideāli, ja pirmos testus par saites veselumu var veikt uzreiz pēc traumas momenta. Jo ļoti bieži pēc PKS bojājuma augšstilba aizmugurējās grupas muskuļi – hamstringi sāk saspringt un palikt stingrāki, lai saites vietā nepieļautu apakšstilba kustību uz priekšu attiecībā pret augšstilbu, līdz ar to veicot saišu veseluma pārbaudi vairākas stundas pēc traumas, var iegūt maldīgu rezultātu, domājot ka PKS ir vesela, kad patiesībā tā ir pilnība plīsusi. Testi pēc kuriem var spriest par PKS veselumu ir “priekšējās atvilktnes tests” un “Lahmana tests”, abu testu būtība ir līdzīga, slidināt vienu kaulu pret otru un salīdzinājumā ar neskarto kāju saprast vai ir izteikta atšķirība, ja PKS nav traumēta abās kājās kustībai jābūt vienādi mazai.
Testi vieni paši nedod pietiekoši daudz informācija par bojājuma nopietnību. Diagnozes precizēšanai ir nepieciešami radioloģiskie izmeklējumi. Labākais izmeklējums šādā situācijā ir magnētiskā rezonanse (MR), kurā tiek apskatīti mīkstie audi. Ja nu kāda iemesla dēļ MR neizdodas apstiprināt bojājumu, bet par to joprojām ir aizdomas, pēdējais izmeklējums ir diagnostiska artroskopija, kas ir operācija, kuras laikā ceļa locītavā ievieto kameras un apskata PKS. Šāda procedūra, protams, dod viennozīmīgu informāciju par PKS stāvokli, taču tā ir dārgākā un invazīva.
Diagnozi ka PKS tiešām ir plēsta var uzstādīt tikai ārsts pēc MR rezultātiem vai diagnostiskās artroskopijas. Ja plīsums ir diagnosticēts ir nepieciešams uzsākt ārstēšanu un izlemt – vai veikt operāciju vai nē. Tā kā lielākā daļa zin vismaz vienu cilvēku kam ir bijis PKS plīsums un operācija, varbūt nemaz prātā nav ienācis ka operācija nav obligāta.
Izvērtējot to cik intensīvas ir cilvēkam ikdienā nepieciešamās aktivitātes, var pietikt tikai ar konservatīvu (neoperatīvu) ārstēšanu. Ja ikdienā cilvēks nesaskaras ar aktivitātēm, kas ir saistītas ar strauju virzienu maiņu (vai, piemēram, nomaina futbolu/basketbolu/citu sporta veidu pret peldēšanu vai skriešanu), tad ārstēšanas mērķis būtu maksimāli uzlabot ceļa stabilitāti, trenējot ceļa locītavu stabilizējošos muskuļus. Sasniedzot vienādu muskuļu spēku abām kājām, ja cilvēkam nav sūdzību par ceļa locītavas nestabilitāti veicot ikdienas aktivitātes un izvēlētās fiziskās aktivitātes bez virzienu maiņās, tad operāciju veikt nav nepieciešams (saprotot ka pastāv atkārtotas traumas risks).
Savukārt, ja personai, kas cietusi šādu traumu ir vēlme saglabāt augstu aktivitātes līmeni un nodarboties ar sporta veidiem, kuros notiek strauja virzienu maiņa (futbols, basketbols, slēpošana), tad operācija noteikti ir ļoti rekomendējama, lai mazinātu atkārtotas, lielākas traumas risku. Operāciju parasti neveic uzreiz pēc traumas, bet pāris nedēļas vēlāk, lai mazinātos ceļa locītavas tūska un paralēli jau būtu uztrenēts kustību apjoms un traumētās kājas muskuļu spēks. Līdz ar to lai sagatavotos operācijai jau nepieciešamas fizioterapeita apmeklējums, lai uzzinātu kādus vingrinājumus līdz operācijai regulāri veikt un sagatavotu kāju atlabšanas procesam pēc operācijas.
Pēc operācijas 4-6 nedēļas kāja ir imobilizēta un ir jāpārvietojas ar kruķiem, jo kāju nevar slogot. Operācijai ir dažādas pieejas, bet visbiežāk PKS vietā tiek ievietots cīpslas fragments, kas tiek paņemts no hamstringiem vai infrapatellārās cīpslas. Pēc operācijas galvenais mērķis ir atjaunot ievainotās kājas funkciju (kustību apjomu, spēku, motoro kontroli) otras kājas līmenī. Tikai tad kad tas ir sasniegts, tiek atļauts atgriezties atpakaļ sportā, kas ātrākajā gadījumā ir 9-12 mēneši pēc operācijas. Diemžēl, neskatoties uz profilakses pasākumiem, atkārtota ievainojuma risks ir diezgan augsts, atgriežoties sporta veidā.
Sievietēm PKS plīsumi ir gandrīz 9 reizes biežāk nekā vīriešiem. Faktori, kas palielina risku iegūt PKS traumu:
- Palielināta ceļa X veida pozīcija (genu valgus) skriešanas, virzienu maiņas, piezemēšanās laikā (“celis iet uz iekšu”) (sievietēm biežāk nekā vīriešiem)
- Samazināta ceļa fleksija (saliekšanās) piezemēšanās brīdi (piezemējas “taisnās kājās”)
- Rumpja sāniska nobīde piezemēšanās brīdī
- Izteikta hamstringu-kvadricepsu spēka atšķirība (kvadriceps parasti ir aktīvāks ceļa stabilizācijā)
- Neiromuskulārās kontroles deficīts, kas var sagādāt grūtības muskulim attīstīt maksimālo spēku (it īpaši brīžos, kad notiek kustība, kuras rezultātā tiek iestiepta PKS)
- Vājas gūžu un potīšu locītavas, kā arī slikta to kontrole
- Palielināts saišu elastīgums (sievietēm biežāk nekā vīriešiem)
PKS plīsuma profilaksei, galvenokārt, jāfokusējas uz potenciālo riska faktoru mazināšanu:
- Jāmazina genu valgus (ceļu iešana uz iekšu) svaru nesošā pozīcijā
- Mērķa muskuļi, kuru spēks būtu jātrenē ir tie kas kontrolē gūžas abdukciju (kustību uz sāniem), ārējo rotāciju un ekstenziju (kustību uz aizmuguri)
- Jāuzlabo neiromuskulāro kontroli un propriocepciju
- Sportistam ļoti labi jājūt kur atrodas viņa celis vidē, attiecībā pret viņa ķermeni
- Trenējot ceļa locītavu aptverošo muskuļu kokontrakcijas (pretējo muskuļu grupu savstarpējā darbība)
- Jāuzlabo rumpja kontrole un dziļās muskulatūras spēks
- Svarīgi lai mazinātu ķermeņa novirzi uz sāniem piezemēšanās laikā
- Hamstringu spēka trenēšana
- Mērķis ir mazināt kvadricepsa vadību ceļa stabilizēšanā un normalizēt hamstringa – kvadricepsa spēka attiecību
- Uzlabot izturību un skriešanas, virzienu maiņas, kā arī piezemēšanās tehniku
- Nogurums ir liels faktors faktors, kas palielina risku gūt traumu, ja kāju muskuļi ir piekusuši, tas ietekmē kustību kvalitāti
PKS ir viena no galvenajām saitēm, kas nodrošina ceļa stabilitāti. Lai šo saiti pasargātu nepieciešams pievērst uzmanību ceļa, potīšu un gūžu locītavu stabilitāti uzlabojošiem uzdevumiem. Jāsaprot ka nav viena labākā vingrinājumu kompleksa PKS profilaksei, iepriekš minētos mērķus var sasniegt ar dažādiem uzdevumiem un katram sportistam individuāli ir jāpiemeklē sev piemērotākie, lai tie būtu pietiekoši izaicinoši, bet tos spētu izpildīt kvalitatīvi. Un patiesībā jau viss sarežģītais ir vienkāršs, lai pasargātu sevi no potenciālas traumas ir nepieciešams ieguldīt tajā papildus sagatavošanās darbu. Ja Tev liekas ka Tavā treniņu procesā pietrūkst šādas papildus sagatavošanās, piesakies pie fizioterapeita uz konsultāciju un noskaidro kā to mainīt.
