Hendlings ir viena no Bobata metodes sastāvdaļām, ko 20 gs. četrdesmito gadu beigās izveidoja fizioterapeite Berta Bobata un neirofiziologs Karels Bobats. Par hendlingu sauc apzinātu un plānveidīgu mūsu roku darbu ar bērnu – celšana, turēšana, nešana, ģērbšana, autiņbiksīšu nomaiņa u.c. ikdienā veicamās darbības. Tā kā tikko piedzimušam bērnam viena puse nav aktīvāka par otru, vecāki vai tie, kas aprūpē mazuli, var veicināt asimetriju veidošanos, ja bērna aprūpē visu dara sev ērtākajā veidā. Ierastākais piemērs būtu mazuļa celšana vai turēšana tikai ar labo roku. Bērns to pakāpeniski pārņem un rodas ķermeņa asimetrija. Arī gultiņas atrašanās vieta ietekmē mazuļa simetriju. Ja tā ir nolikta pie sienas, bērns vienmēr tur tiek nolikts vienā un tai pašā pozā, bērns gribēs redzēt, kas notiek istabā un griezīsies uz skaņas pusi, tādejādi viena puse būs aktīvāka. Šādi šķietami sīkumi, ietekmē mazuļu attīstību. 2-3 mēnešu vecumā, kad mazuļi paši kļūst aktīvāki savās kustībās, var novērtēt, vai abas ķermeņa puses ir attīstījušās simetriski. No 3,5 mēnešu vecuma bērnam veidojas apzinātie refleksi, piemēram, pats satver mantiņu vai spēlējas ar rokām. Šīm kustībām ir jābūt simetriskām- jādarbojas ar abām rokām. Hendlinga metodes pamatā ir šo sīkumu analīze, lai veicinātu mazuļa simetrisku attīstību. Ļoti būtiski ir arī veids kādā bērnam pieskaras. Nevajadzētu mazuli satvert vai celt aiz tā saucamajām “mīkstajām” vietām – sprandas, padusēm, cirkšņiem un vēdera. Piemēram, barojot mazuli, nevajadzētu turēt aiz kakla aizmugures un koriģēt galvas kustības. Tas mazulim ir nepatīkami. Labāk ir uzlikt roku tur, kur ir kauls – uz pakauša. Šādi varēs sajust vai mazulis pretojas. Tāpat nevajadzētu bērnu celt aiz padusēm. Bērns uzrauj plecus uz augšu, jo ieslēdzas sargāšanas refleksi. Bērnu paceļ un noliek caur sānu, tad viņam ir vieglāk sakārtot savu ķermeni simetriski. Ir svarīgi ieklausīties sava bērna ķermeņa valodā, sejas grimasēs vai raudās un saprast, ko viņš ar to mums cenšas pateikt. Aprūpes laikā bērnam ir nepieciešama visa mammas (vai cita aprūpētāja) uzmanība, piemēram, sarunāties pa telefonu. Tas mazulim raisīs lielāku drošības sajūtu, viņš būs mierīgāks un labāk sadarbosies ikdienas darbos. Bērniem tā pat kā mums, pieaugušajiem, patīk skaidrība, tas ka viņi zin, kas notiks- no rīta pamostoties mamma samīļo, nomaina autiņbikses un pabaro, saģērbj un dodas pastaigā vai paliek mājās spēlēties. Šāda strukturēta ikdiena, rada drošības sajūtu un mazulis būs daudz mierīgāks. Aprūpes laikā tiek izmantots galvenais “darbarīks” – rokas, tāpēc ir svarīgi, lai tās darbotos saskaņā ar vecāku domām un jūtām. Ja aprūpēsim mazuli ar mīlestību, rokas darbosies mierīgi un maigi, veidosies harmoniska aprūpe – hendlings. Hendlinga nodarbībās pie fizioterapeita (vai cita speciālista) apmāca, kā pareizi bērnu turēt, nest, pacelt, nolikt un ģērbt. Hendlinga galvenie uzdevumi ir: mazināt iespēju, ka mazulim veidosies ķermeņa asimetrija un nevienmērīga muskuļu attīstība mazināt musuļu sasprindzinājumu (tonusu) attīstīt bērna kustības dabīgā veidā iemācīt kustības, kas ir sagatavojošas nākamajām kustībāmn Mazulis, ar kuru darbojas pēc hendlinga principiem, izjutīs savas kustības, iepazīs savu ķermeni un ar laiku aktīvi līdzdarbosies. Hendlings ir domāts ikvienam, kas ikdienā aprūpē bērnu. Pareizi mazuli turot, ceļot un noliekot, ģērbjot un nēsājot, mēs palīdzam bērnam sevi sakārtot un attīstīt tālāk. Galvenie hendlinga pamatprincipi, ko vajadzētu ievērot ir : attiekties pret bērnu cieņpilni sadarboties ar bērnu, ļaut iesaistīties kustībās, līdzdarboties (ja nepieciešams, nogaidi) uzturēt acu kontaktu un sarunāties ar mazuli, lai viņš zinātu, kas tālāk notiks kustības ir jāveic lēnām velt un celt uz abām pusēm, lai attīstītu abas puses vienmērīgi orientējam bērnu uz viņa viduslīniju veicam tvērienus ar visu plaukstu, aptverot lielu laukumu neļaujam bērnam zaudēt sajūtu par savām kustībām ja bērns raud, nomierinām un tad turpinām iesākto darbību Savā pirmajā dzīves gadā mazulim ir jāapgūst daudz jauna un mūsu uzdevums ir nodrošināt viņam tādus apstākļus, kas veicina viņa funkcionālo attīstību, nevis to padara asimetrisku vai kavē. Nav nepieciešams mazuli stimulēt, jo katrs bērniņš ir individuāls. Savos pirmajos dzīves gados mazulis ir pilnīgi atkarīgs no saviem aprūpētajiem un svarīgi ir mazuli samīļot, ar viņu spēlēties un pievērst viņam uzmanību, vecāku rokas un kontakts ir ļoti būtiski mazuļa harmoniskai attīstībai. Pareiza profilaktiska bērna aprūpe, ko nodrošina hendlings, atmaksāsies ar lielāku pārliecību ikdienas bērna aprūpē un to, ka vēlāk nebūs nepieciešams doties pie speciālistiem, lai jau ārstētu sekas nepareizai bērna aprūpei, kas veicinājusi bērna asimetrisku attīstību.
Birka: Fizioterapeits
Vispasaules Fizioterapijas diena 8. septembrī!
Jaunnedēļ atzīmēsim Vispasaules Fizioterapijas dienu un tās ietvaros piedāvājam skolēniem BEZMAKSAS fizioterapeita konsultācijas. Pieteikties konsultācijai var zvanot uz Veselības Vēstniecības tālruni +371 20178000 Tiekamies 8. septembrī!Konsultāciju skaits ir ierobežots.
Hroniskas sāpes
Internacionālās Sāpju izpētes asociācijas (IASP) definīcija par sāpēm skan šādi: „Sāpes ir nepatīkamas sajūtas un emocijas, kas saistītas ar reālu vai potenciālu audu bojājumu vai arī tiek aprakstīts kā šāds bojājums. Tās vienmēr ir subjektīvas sajūtas.” Sāpes ir ļoti vajadzīgs un noderīgs organisma aizsargmehānisms. Taču katram cilvēkam sāpju izpratne ir cita un ir atšķirīgs sāpju slieksnis. Ja mēs jūtam sāpes, tas ir signāls, ka kaut kas ķermenī nav kārtībā un šī situācija ir jārisina. Par sāpju absolūto nepieciešamību organisma izdzīvošanai liecina tas, ka reti ir cilvēki, kas var šo organisma aizsargmehānismu nesajust. Šādi cilvēki, kas nejūt sāpes, nejūt tās arī, piemēram, tad, ja viņiem ir iekaisis to aklās zarnas piedēklis jeb apendikss. Tāpēc viņi mierīgi turpina sava ikdienas gaitas un ar lielu varbūtību nomirst no apendicīta, kas principā ir vienkārši ārstējama slimība. Tātad- sāpju sajūta ir pavisam būtisks mūsu ķermeņa aizsargmehānisms. Bet ko darīt, ja mums jau ir hroniskas sāpes? Kāpēc tas notiek, joprojām nav īsti skaidrs. Bieži vien ir bijis kāds zināms sāpju cēlonis, bet kaut kādu iemeslu dēļ sāpes palikušas arī pēc slimības izārstēšanas. Cilvēks, kuram ir hroniskas sāpes, cieš mokas un ir liels izaicinājums viņam palīdzēt. Akūtu sāpju gadījumā sūdzības pāriet pēc tam, kad tiek izārstēta pamatslimība. Par hroniskām sāpēm runā, ja sāpes ilgst vairāk kā 6 mēnešus. Ļoti bieži komplektā ar sāpēm nāk arī aizkaitināmība, depresija, zūd vēlme pēc seksuāla kontakta un ir fukncinēšanas ierobežojumi. Hroniskas sāpes bieži novēro pacientiem ar onkoloģiskām saslimšanām, fibromialģiju, hronisku noguruma sindromu, iekaisīgu iegurņa slimību, kairinātās zarnas sindromu, pēc insulta. Tomēr nav pat skaidrs, kāda ir šo slimību saistība ar hroniskām sāpēm un, vai tiešām tās ir sāpju iemesls vai arī ir kādi citi mehānismi. Tā kā hroniskas sāpes bieži pavada dažādas slimības, šķiet acīmredzami, ka tās ir sāpju izraisītājs. Tomēr pētījumi liecina par ko citu. Tiek uzskatīts, ka hroniskas sāpes rodas, kad ir izjaukts balanss starp hipotalamu, hipofīzi un virsnierēm. Hipotalama – hipofīzes -virsnieru ass atbild par organisma stresa reakcijām. Izmaiņas stresa reakcijās (kas saistās arī ar atbildes reakciju uz ievainojumiem) var izskaidrot, kāpēc dažiem cilvēkiem rodas neadekvāta reakcija uz ārējiem kairinājumiem. Ir veikti pētījumi, kas parāda, ka pacientiem ar hroniskām sāpēm muguras smadzeņu šķīdumā ir samazināts endorfīnu (viens no laimes hormoniem) daudzums. Endorfīnus pārsvarā saista ar fiziskām aktivitātēm. Tātad, secinājums ir tāds, ka jādomā par to, kā šos endorfīnu piesaistīt. Hroniskas sāpes var rasties jebkurā ķermeņa daļā – piemēram, muguras sāpes, galvassāpes, sāpes locītavās un muskuļos, kā arī nenoteikta tirpšana un dedzināšana dažādās ķermeņa daļās. Agrāk uzskatīja, ka pacientam ar hroniskām sāpēm galvenā ārstēšana ir apgulties gultā un gulēt vairākus mēnešus. Tomēr mūsdienās uzskata pilnīgi otrādāk. Gulēšana un kustību trūkums rada stīvumu, kas sāpes var tikai pastiprināt. Turklāt, mazkustīgums pasliktina miega kvalitāti, bet veselīgs miegs ir ārkārtīgi svarīgs labai veselībai. Efektīvāka pieeja hronisku sāpju ārstēšanai ir: fiziskās aktivitātes, turpināt iet uz darbu (kā patīk tāda ārstēšanas metode?), fizioterapija pretsāpju medikamenti (to vidū reizēm tiek nozīmēti arī antidepresanti). Hronisku sāpju pacientam iespēju robežās ir ļoti svarīgi censties būt aktīvam katru dienu, nevis tikai “labajās” dienās. Ja būsiet aktīvs visās dienās, tad “slikto” dienu skaitu varētu būtiski samazināt. Savukārt, “labajās” dienās nepārcenties, jo tas var palielināt “slikto” dienu skaitu. Lai gan sāpes traucē dzīvot, ir būtiski mēģināt strādāt arī tajos periodos, kad ir sāpes. Izrādās, ka cilvēki, kad nestrādā, paliek mazkustīgāki un vairāk tendēti uz depresiju. Ja tomēr ir nācies kādu laiku atturēties no iešanas uz darbu, labāk atsākt strādāt pēc iespējas drīzāk, pirms tam konsultējoties ar ārstu. Kamēr moka sāpes, ir absolūti nepieciešams lietot pretsāpju medikamentus, lai spētu veikt ikdienas aktivitātes un nepadziļinātu simptomu smagumu. Tomēr, medikamenti ir īslaicīgs risinājums un hronisku sāpju ārstēšanā svarīga ir dzīvesveida korekcija. Par tev piemērotākajiem pretsāpju medikamentiem jākonsultējas ar ārstu (šajā gadījumā visefektīvāk ir kaut reizi aiziet pie sāpju ārsta) un jāsaprot, ka pretsāpju medikamentiem ir arī blaknes. Ļoti būtiska loma hronisku sāpju mazināšanai ir arī fizioterapijai. Fizioterapeits izmeklēs visu ķermeni kopumā, veicot dažādus testus un pēc tam sastādīs terapijas plānu ar nepieciešamajām darbībām, kuras jāveic, lai mazināt hroniskas sāpes. Fizioterapijas kurss palīdzēs Tev labāk kustēties, mazinās sāpes un atvieglos ikdienas fiziskās aktivitātes (piemēram, iešanu, kāpšanu pa kāpnēm). Efektu no fizioterapijas vajadzētu sajust jau pēc pāris nodarbībām. Lai gan hroniskas sāpes ir ļoti nepatīkamas un dzīves kvalitāti pasliktinošas, tomēr, esot aktīvam un pareizi kustoties, ir iespējams tās uzvarēt. Hronisku sāpju gadījumā svarīgi tām pievērsties no vairāku speciālistu skatupunktiem un risināt tās kompleksi, jo tikai tā var panākt vislabākos rezultātus. Anestezioloģe, reanimatoloģe Zane Glāzniece- Kagane Raksta autore