Jaunnedēļ atzīmēsim Vispasaules Fizioterapijas dienu un tās ietvaros piedāvājam skolēniem BEZMAKSAS fizioterapeita konsultācijas. Pieteikties konsultācijai var zvanot uz Veselības Vēstniecības tālruni +371 20178000 Tiekamies 8. septembrī!Konsultāciju skaits ir ierobežots.
Par plakano pēdu ir runāts daudz un dikti. Cilvēki saka „man ir plakanā pēda” gan vietā, gan nevietā. Vai tās ir tikai vizuālas izmaiņas pēdās? Nē! Kad veicu pacienta stājas novērtēšanu, sāku no pēdām uz augšu. Kāpēc? Tāpēc, ka tas, cik stabili, simetriski pēdas ir novietotas, ietekmē stāju kopumā. Pēdas balsta visu cilvēka ķermeņa svaru un tad, kad mēs kustamies, ejam un skrienam, pēdas darbojas kā atspere, kas amortizē triecienus no zemes un samazina slodzi uz ceļiem, gūžām, mugurkaulu, neļaujot tiem pārslogoties. Pēda ir ļoti sarežģīts komplekss. To veido 26 kauli, 33 locītavas, daudz, daudz saites, vairāk nekā 100 muskuļi utt. Pareiza pēdas ģeometrija ir pamats, uz kā var būvēt skaistu un simetrisku stāju, kā arī augstus sportiskus panākumus. Cilvēki parasti pamana tikai mediālo (iekšējo) velvi, taču kopumā pēda sastāv no vienas šķērsvelves un divām garenvelvēm: mediālā jeb iekšējā un laterālā jeb ārējā garenvelve. Stāvot uz abām kājām 50% no svara tiek nests caur papēdi, bet pārējie 50% sadalās uz pleznas kaulu galviņām – no tiem 50% uz pirmā pleznas kaula galviņu un pārējie 50% uz pārējiem četriem. Pie jebkuras kustības svara sadalījums dinamiski mainās. Pēdas velves nodrošina to, ka pēda spēj adekvāti absorbēt triecienus un pielāgoties visdažādākajām virsmām. Pēdas šķērsvelve, galvenokārt, izlīdzina svaru pa visām pleznas kaulu galviņām. Laterālā pēdas velve nav tik augsta kā mediālā velve un nodrošina atbalstu laterālā virzienā, bet mediālā velve (tā, ko visi parasti zin un uz kuru skatās) ir galvenais triecienu absorbētājs dažādu aktivitāšu laikā (piemēram, iešanas, skriešanas, lekšanas laikā), nodrošina ķermeņa līdzsvaru un amortizāciju staigājot. Plakanā pēda nav vienīgā iespējamā izmaiņa pēdas/potītes locītavu kompleksā, taču tā noteikti ir ļoti būtiska lieta, ko novērtēt, ja runājam par pēdām. Visvairāk uzmanības tam, vai ir plakanā pēda, tiek pievērsts bērna vecumā, un tas patiesībā ir ļoti pareizi. Svarīgi gan zināt, ka pavisam maziem bērniem parasti ir plakanā pēda un tā ir norma, jo viņiem uz pēdām ir tauku spilventiņi, kas samazinās līdz ar augšanu. Pēdu velves pakāpeniski veidojas līdz trīs gadu vecumam. Plakanā pēda var būt gan iedzimta, gan laika gaitā iegūta. Plakanās pēdas veidošanos veicina tādi faktori kā liekais svars, nepiemērotu apavu izvēle, pēdas traumas. Plakanās pēdas iedala divās grupās- fleksiblās jeb kustīgās un rigīdās jeb nekustīgās. Rigīdā plakanā pēda ir plakana neatkarīgi no pozīcijas vai kustības, ko veicam. Arī pieceļoties uz pirkstu galiem, pēdas velve neparādās. Tā, lielākoties, ir iedzimta plakanā pēda, kad kauli un starp tiem esošās locītavas nav izveidojušas anatomisko arku pēdas pamatnē. Rigīda plakanā pēda gan ir sastomapa aptuveni tikai 1% no plakanās pēdas īpašnieku. Šeit ar vingrošanu un pareizu noslodzi maz ko var izdarīt. Fleksiblā jeb kustīgā plakanā pēda nereti atspoguļo vispārēju augoša skeleta saišu vājumu. Bērnam atlētam tas jau agrīni var radīt sūdzības un ietekmēt sporta sasniegumus negatīvā virzienā, bet mazkustīgākam bērnam sūdzības var rasties vēlāk. Plakano pēdu var novērtēt apskatot pēdas velves stāvus pozīcijā. Ja velves ir samazinātas, tad jāskatās, kas notiek veicot kustības, piemēram, ceļoties pirkstu galos. Par pēdu stāvokli var spriest, apskatot apavus ar kuriem bērns staigā. Ja vairāk dilst apavu iekšējās malas, tas var liecināt par plakanās pēdas esamību. Ja ir aizdomas par plakano pēdu, rekomendēts apmeklēt speciālistu, kas to varētu apstiprināt un rekomendēt, kā rīkoties, lai to labotu. Veidot un nostiprināt pēdu velves palīdz staigāšana ar basām kājām. Tādā veidā pēdu muskuļi tiek mudināti darbam. Ļoti palīdz staigāšana pa dažādām virsmām – jūras smiltīm, akmeņaināku pludmali, zāli utt. Tas masē pēdiņu un tonizē pēdas muskuļus. Var rīkot bērniem aktivitāti un sacensību – kurš ātrāk ar kāju pirkstiem pacels un salasīs akmeņus/ čiekurus. Šāda uzdevuma laikā bērns stiprina pirkstu muskuļus, kuri arī piedalās pēdas velves veidošanā. Šeit iespējas ir tiešām daudz, vajadzīgs pielikt tikai nedaudz iztēles. Ja bērnam ir vājš potīšu/ pēdu komplekss, tad mēs nevaram no viņa prasīt ātru, atsperīgu skriešanu un lekšanu. Un, ja runājam par jauno sportistu, tad nav nekāda māksla viņu kopumā izdzīt, trenēt augstiem sasniegumiem, ja nepievēršam atsevišķu uzmanību viņa pēdām. Bērns var sūdzēties, ka pēdas ātri gurst, kā arī kopumā viņa nogurums var būt lielāks. Tā kā “vājas” pēdas sliktāk amortizē triecienus, ar laiku sāk sāpēt ceļi, mugura. Un tad jau ar pēdu treniņu vien būs par maz. Skatoties uz sportistu ar “vājām pēdām”, kustības ir mazāk veiklas, smagnējas, mazāk plastiskas. Ja daba jauno sportistu ir apveltījusi ar pareizu pēdas ģeometriju, spēcīgām pēdas velvēm, tad tas ir viņa trumpis, jo atvieglo veikt visas kustības kopumā, pat tad, ja fiziskā sagatavotība kopumā nav tik izcila. Tas ļauj vieglāk improvizēt, kas sportā ir ļoti svarīgi. Protams, ka tas nesamazina nepieciešamību pēc bērna kopējās fiziskās sagatavotības uzturēšanas un uzlabošanas, par ko vari lasīt manā iepriekšējā rakstā. Viena tēma ļoti sasaucas ar otru, kas vien pierāda to, cik mūsu ķermenis ir vienots, unikāls un interesants mehānisms.
Pēc iepriekšējā raksta publicēšanas, saņēmām jautājumus par to, kas tad īsti ir rakstā pieminētā Osguda-Šlatera slimība. Runājot terminos, tā ir lielā lielakaula nelīdzenuma (tuberositas tibiae) osteohondroze, jeb biežāk dzirdēta kā Osguda-Šlatera slimība (Osgood-Schlatter). Pirms sāku tulkot šo garo vārdu salikumu cilvēkiem saprotamā valodā, sākšu ar to, kā strādā muskuļi. Muskuļi sastāv no kontraktīlajām struktūrām (tā daļa, kura sasprindzinās) un nekontraktīlajām struktūrām (cīpslām). Lielākā daļa muskuļu piestiprinās ar cīpslu pie viena kaula, tad tie pāriet muskuļotajā, jeb kontraktīlajā daļā un tad atkal pāriet cīpslā, stiprinoties pie cita kaula. Katrai piestiprināšanās vietai ir dots savs latīniskais nosaukums, lai medicīnas personālam (un noteikti ne tikai) būtu vieglāk par to komunicēt. Muskulim sasprindzinoties, cīpslas iestiepjas un abas muskuļa piestiprināšanās vietas satuvinās, kā rezultātā notiek kustība. Osguda – Šlatera slimības gadījumā tiek runāts par vienas cīpslas piestiprināšanās vietas pārlieku lielu kairinājumu. Tā ir cīpsla, kas piestiprinās dažus centimetrus zem ceļa kauliņa pie diagnozē minētā – tuberositas tibiae, jeb lielā lielakaula nelīdzenuma. Muskuļi, kas stiprinās pie ceļa kauliņa (tā sauktās “bļodiņas”) sasprindzinoties, iestiepj arī cīpslu zem ceļa kauliņa (infrapatellāro cīpslu), kā rezultātā rodas kairinājums šajā piestiprināšanās vietā pie kaula. Ja šis kairinājums ir pārāk spēcīgs, tajā vietā var pat rasties mikroplaisas, kā rezultātā cīpsla ar nelieliem kaula fragmentiem it kā atraujas no kaula. Osguda- Šlatera slimība attīstās tikai bērniem. Bērna kauli, atšķirībā no pieauguša cilvēka kauliem, joprojām ir tikai augšanas procesā, līdz ar to vieglāk pakļaujami kairinājumam. Visbiežāk šī slimība attīstās tieši paātrinātās ķermeņa augšanas fāzē, kad īsā laika periodā bērna ķermenis izaug par vairākiem centimetriem. Šī slimība, nedaudz biežāk attīstās zēniem (no 10 līdz 15 gadu vecumam) nekā meitenēm (no 8 līdz 13 gadu vecumam) un pārsvarā bērniem, kas ir fiziski aktīvi. Lielākoties sāpes parādās abās ceļa locītavās, taču parasti viens no ceļiem tomēr sāp vairāk. Hipotēze par slimības attīstīšanās iemeslu ir tāda, ka kaulu un mīksto audu struktūru augšanas ātrumi atšķiras, kā rezultātā augšstilba kaulam attīstoties, aktīva bērna saspringtā muskulatūra “netiek līdzi”, radot šo spēcīgo kairinājumu (“rāvienu”) muskuļa piestiprināšanās vietā, kas izsauc sāpes. Galvenās sūdzības un simptomi šīs slimības gadījumā ir iepriekš minētās sāpes vai diskomforts zem ceļa kauliņa, kas parasti sākas bez atminamas traumas epizodes. Sūdzības pastiprina kāda intensīva fiziska aktivitāte, piemēram, skriešana, lekšana, pietupiens vai rāpošana uz ceļiem, bet tās atvieglo miers un atpūta. Izmeklējot celi, infrapatellārās cīpslas piestiprināšanās vieta ir jūtīga un tur ir novērojams pietūkums, kā arī ir palielināts kaula izvirzījums uz āru, kurš uz pieskārienu ir sāpīgs (šī kaulu izmaiņa arī pēc slimības gaitas beigām ir paliekoša un par to nav jāsatraucas). Izteikti saspringti un uz pieskārienu sāpīgi ir augšstilba muskuļi. Citādāk ceļa locītava izskatās pilnīgi normāla (citi specifiskie testi negatīvi), ar izņēmumu, ka varētu būt ierobežota ceļa saliekšanas kustība, kas ir ierobežota sāpju dēļ, kad kustība tuvojas gala amplitūdai. Tātad ja bērnam parādās sūdzības par sāpēm vienā vai abos ceļos, bez traumas epizodes un uzspiežot uz cīpslas vai tās piestiprināšanās vietas tiek izsauktas lielākas sāpes, tad noteikti var aizdomāties par šīs diagnozes iespējamību. Bet atceraties, ka diagnoze var uzstādīt tikai ārsts, ņemot vērā slimības un traumu vēsturi un pašreizējās sūdzības. Radioloģiskos izmeklējumus šādā situācijā taisīt ir diezgan bezjēdzīgi, jo rentgenā kaulu fragmentācijas izmaiņas var novērot tikai smagākajos gadījumos, savukārt ultrasonogrāfijas izmeklējums parādīs tikai mīksto audu tūsku un iekaisumu cīpslas piestiprināšanās vietā, ko var secināt arī celi apskatot un iztaustot. Papildus izmeklējumu nozīmēšana būtu svarīga, lai izslēgtu citu problēmu risku, ja nu ir vēl kādas papildus sūdzības. Ārstēšana lielākoties ir konservatīva, kas nozīmē ka nav nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās. Pirmais ārstēšanas princips ir tikt vaļā no galvenā problēmas cēloņa – piestiprināšanās vietas kairinājuma, ko izraisa šī spēcīgā muskuļa kontrakcija. Tātad, ir vai nu jāsamazina, vai pavisam jāpārtrauc fiziskas aktivitātes, lai neveicinātu tālāku cīpslas piestiprināšanās vietas kairinājumu/ bojājumu. Smagākās situācijās, kad spēcīgas sāpes ceļos sagādā pat vienkārši pārvietošanas, slodze jāsamazina pilnībā un bērnam jāpārvietojas ar kruķiem. Slodzes ierobežošana nepieciešama līdz brīdim, kad beidzas akūtā iekaisuma fāze – nav sāpju ikdienas aktivitāšu laikā vismaz divu nedēļu garumā. Sāpju mazināšanai šajā laikā var izmantot kairinātās cīpslas fiksāciju, ko var nodrošināt ar speciālu ortozi (vienkārša saite, ko uzliek zem ceļa bļodiņas) vai kinezioloģiskais teips. Ja iekaisums ir lielāks un sāpes rodas pat vienkārši ejot, sāpes var mazināt arī ar ledus kompresēm. Paralēli slodzes limitēšanai ir nepieciešama augšstilba priekšējo muskuļu stiepšana un masāža, lai mazinātu tā saspringumu. Pēc akūtās iekaisuma fāzes beigām ir nepieciešams uzsākt ārstniecisko vingrošanu, kas mērķēta uz augšstilba muskuļa spēka un elastības uzlabošanu. Papildus tam, nepieciešami specifiski ķermeņa biomehāniku uzlabojoši uzdevumi, kas koncentrējas uz to lai mainītu bērna kustību stereotipu tā, lai aktivitātēs tiktu mazāk noslogota ceļa locītava (pareizs pietupiens/izklupiens, lēciena un piezemēšanās biomehānika, potīšu un gūžu aktīvā stabilitāte). Vingrošanas laikā ir pieļaujamas nelielas sāpes, kas pēc treniņa nepalielina simptomātiku. Tas ir rādītājs vai ar vingrošanu nepalielinās risks atkal kairināt piestiprināšanās vietu. Atgriezties savā sporta veidā rekomendēts brīdī, kad vieglas fiziskas aktivitātes nesagādā sāpes un uzspiežot uz cīpslas piestiprināšanās vietas, tā nav sāpīga vienas vai divu nedēļu garumā. Parasti stāvoklis uzlabojās vai pilnībā pāriet dažu mēnešu laikā. Pilnīga situācijas uzlabošanās ir momentā, kad bērna ķermenim beidzas augšanas fāze un kauls ir pilnībā noformējies, līdz ar to sāpes var ievilkties arī uz vairākiem mēnešiem (literatūrā tie ir 6-24 mēneši) Ņemot vēra galvenos iemeslus kādēļ šis sindroms rodas, ir viegli saprast profilaktiskās darbības – neļaut bērna muskuļiem kļūt tik saspringtiem, ka tie varētu radīt kairinājumu cīpslas piestiprināšanās vietā. Pirmkārt ar pareizu slodzes dozēšanu (intensīvo treniņu stundu skaits nedēļā, par kuru jau Liene runāja savā rakstā), pievēršanās vispārējai fiziskai sagatavotībai (kas iekļautu to lai muskulis ir gan pietiekami elastīgs, gan spēcīgs) nevis tikai sporta veidam specifiskie treniņi, kā arī regulāra stiepšanās un muskuļu pašmasāža (mūsdienās tik populārie trigerpunktu ruļļi) vai masāžas pie masiera pēc intensīvu slodžu periodiem (piemēram, pēc treniņnometnēm, sacensībām). Izmantotā literatūra: 1. Kemedy K. McQuillen “Rosen’s Emergency Medicine: Concepts and Clinical Practice.” 2. J. Todd R. Lawrence “Nelson Textbook of Pediatrics.” 3. Vincent F. Deeney un Jennifer Arnold “Zitelli and Davis’ Atlas of Pediatric Physical Diagnosis”
