trauma

Katrs no mums savā dzīvē ir izjutis sāpes. Sāpju galvenais uzdevums ir signalizēt, ka ķermenī kaut kas nav kārtībā, un būtu jāveic izmaiņas konkrētā aktivitāte, vai, skatoties ilgtermiņā, ikdienas aktivitātēs/paradumos. Sāpes ir viens no cilvēka uzvedības maiņas mehānismiem. Šis mehānisms ir efektīvs signāls par to, ka kādā ķermeņa daļā ir problēma, jo ir apgrūtinoši veikt kustības, ja ir sāpes. Diemžēl šis signāls ir neprecīzs, jo ne vienmēr sāp tur, kur ir problēma vai arī sāpes netiek sajustas ķermeņa daļā, kur ir kādi mehāniski bojājumi. Šeit klāt nāk arī stāsts par hroniskām sāpēm, kuras vairāk apskatītas šajā rakstā. Sāpju un to rašanās mehānismu izpēte uzsākta jau pirms vairākiem gadsimtiem. Tolaik tika izstrādāts sāpju rašanās modelis, kuru kā pamatu zināšanām par sāpēm joprojām izmanto daudzi cilvēki un arī speciālisti. Šajā modelī aprakstīts, ka mums katram ir sāpju receptors, kurš uztver sāpes un pa nervu sistēmu nodod tās galvas smadzenēs esošajam sāpju centram, kurš, savukārt uztver sāpes, un mēs tās sajūtam fiziski. Mūsdienās gan ir atklāts, ka sāpju rašanās mehānisms ir daudz sarežģītāks. Lielākā atšķirība ir tā, ka mēs uztveram nevis sāpes, bet informāciju par draudiem, potenciālām briesmām ķermenim. Šo informāciju uztver nervu šķiedras, kuras sauc par nociceptoriem. Tālāk informācija tiek nogādāta galvas smadzenēs, kur dažādas galvas smadzeņu daļas, nevis viens specializēts centrs, kļūst aktīvas un izvērtē iegūto informāciju. Gadījumā, ja draudu līmenis ir pietiekami augsts, galvas smadzenes rada sāpju sajūtu un nodod šo informāciju atpakaļ uz ķermeņa daļu, no kuras nāca impulss par draudiem, lai mēs izjustu sāpes fiziski. Tātad sāpes nav lokālas, bet gan centrālas, jo sāpju sajūtu izveido galvas smadzenes, balstoties uz pieejamo informāciju, ko sniedz receptori. Svarīgi saprast, ka smadzenēs nonāk informācija par iespējamiem draudiem, nevis sāpju signāli, tāpēc ir iespējamas sāpes arī bez mehāniskiem audu bojājumiem. Labs piemērs tam, ka mehāniski audu bojājumi nenozīmē sāpes, ir 2014. gadā veikts pētījums, kur asimptomātiskiem cilvēkiem jeb cilvēkiem, kuri nesūdzas par sāpēm, tika veikti mugurkaula izmeklējumi. Kopā pētījumā piedalījās vairāk nekā 3000 dalībnieki dažādās vecuma grupās (skat. 1.attēlu). Rezultātos var redzēt, ka jau 30 gadu vecumā 52% cilvēku jeb katram otrajam cilvēkam ir deģeneratīvas izmaiņas mugurkaula diskā, vai, piemēram, katram trešajam pētījuma dalībniekam šajā vecuma grupā ir notikusi mugurkaula diska izspiešanās uz āru (disc buldge). Savukārt 80 gadu vecumā mugurkaula diska izmaiņas ir jau 84% pētījuma dalībnieku. Atgādinājums – šie visi cilvēki ir bez sūdzībām par muguras sāpēm, tātad iespējams mehānisks audu bojājums ķermenī bez sāpēm. Un ir arī iespējams pretējais, kad nav mehānisku audu bojājumu, bet ir sāpes. Uzskatāms piemērs ir cilvēki ar amputācijām, kuri sūdzas par sāpēm amputētajā ekstremitātē. ‘’Systematic literature review of imaging features of spinal degeneration in asymptomatic populations’’ W. Brinjikji et. al. 2015. Faktori, kas ietekmē sāpes, tās pastiprina/samazina: Iepriekšējā pieredze – ķermenis pielāgojas tam, ko darām. Piemēram, cilvēkam, kurš trenējas kādā no cīņas sportiem un gadu gadiem ir saņēmis sitienus pa kājām, ķermenis ir pie šī pieradis un vairs neuzskata kā draudus, tāpēc sāpes nerodas, vai tās ir daudz mazākas nekā jebkuram citam cilvēkam, kurš nav saņēmis tūkstošiem sitienu pa kājām; Kulturālie faktori – kā ģimenē tiek iemācīts reaģēt uz sāpēm, nokrišanu, nobrāzumiem utt. Piemērs, divi bērni spēlējas bērnu laukumiņā, abi paklūp un nokrīt uz zemes. Pirmais ko viņi dara, paceļ galvu un skatās vecāku reakciju. Viena bērna vecāki parāda īkšķus uz augšu un saka, ka viss kārtībā, lai tik turpina. Šajā gadījumā bērns pieceļas un aizskrien tālāk spēlēties. Tajā pašā laikā otra bērna vecāki, ieraugot kritienu, skrien pie bērna un ar lielu satraukumu saka: “Ak tu nabadziņš, cik tev sāpīgi”. Šajā brīdī bērns iemācās, ka šāds neliels sasitums ir pietiekami liels drauds, lai radītu sāpju sajūtu, un tādējādi viņam pieaugot, ir lielāks potenciāls kļūt par hronisku sāpju pacientu; Sociālā/darba vide – ir pētījumi, kuros tiek apskatīti visi iespējamie faktori muguras sāpju cēloņiem. Tajos tika vērtēts, cik daudz tiek sēdēts vai stāvēts, cik ergonomiski pareizas ir ķermeņa pozīcijas, tika izvērtēti fizioloģiskie faktori – kopējais veselības stāvoklis, asinsspiediens, cik aktīvs/pasīvs dzīvesveids vai smēķē, lieto alkoholu. Pētījums ilga trīs gadus un beigās tika secināts, ka pastāv divi riska faktori, kas palielina muguras sāpju iespējamību. Pirmais ir smēķēšana, otrais ir neapmierinātība, nepatika pret darbu, darba vidi. Tas nozīmē, ka iešana uz darbu šiem cilvēkiem rada stresu, diskomfortu, un cilvēks, iespējams, pat ienīst savu darbu.  Tāpēc ķermenis atrod risinājumu, kā piespiest cilvēku neiet uz darbu, jo, kā jau minēts iepriekš, sāpes ir viens no impulsiem/ierosinātājiem uzvedības maiņai. Sāpes ir individuālas, katrs cilvēks tās izjūt citādi. Piemēram, ja desmit cilvēkiem ar vienāda stipruma un lokācijas sāpēm, veiktu izmeklējumus, to rezultāti būtu līdzīgi. Savukārt, ja šos cilvēkus ieliktu magnētiskās rezonanses aparātā smadzeņu aktivitātes novērošanai brīdī, kad katrs no tiem sajūt sāpes, tad smadzeņu aktivitātes līmenis katram būtu citāds, t.i, smadzeņu daļas būtu vienas un tās pašas, bet atšķirtos intensitāte kādā strādā katra no daļām.  Jo lielāka izpratne par kādu jautājumu, jo mazāk biedējošs tas ir un vieglāk sadzīvot ar to. Tāpat ir ar sāpēm. Cerams, ka pēc raksta izlasīšanas, kļūs saprotamāks, ka sāpēm ir dažādi cēloņi, un to stiprumu, biežumu, intensitāti var ietekmēt vairāki faktori, tai skaitā: iepriekšējā pieredze, kulturālie faktori, sociālā/darba vide, dzīvesveids, miegs, uzturs, sāpju vēsture, u.c. Tāpat arī mazināt  daudz un dažādos veidos, piemēram, kustoties, vingrojot (ir neskaitāmi pētījumi, kas parāda kustību un fizisko aktivitāšu milzīgos pozitīvos efektus uz sāpju samazināšanu), izmainot sociālo/darba vidi sev apkārt, sadzīstot bojātajiem audiem. Katrs sāpju gadījums ir jāizvērtē individuāli un pret sāpēm jāizturas nopietni, tai pat laikā to var izmantot kā iespēju veikt izmaiņas savos paradumos, reizēm pat dzīves veidā. Vienmēr ir iespēja vērsties pie speciālistiem, kuri palīdzēs rast risinājumus atkarībā no situācijas.