fbpx

Veselības Vēstniecība

trauma

Sāpes

Katrs no mums savā dzīvē ir izjutis sāpes. Sāpju galvenais uzdevums ir signalizēt, ka ķermenī kaut kas nav kārtībā, un būtu jāveic izmaiņas konkrētā aktivitāte, vai, skatoties ilgtermiņā, ikdienas aktivitātēs/paradumos. Sāpes ir viens no cilvēka uzvedības maiņas mehānismiem. Šis mehānisms ir efektīvs signāls par to, ka kādā ķermeņa daļā ir problēma, jo ir apgrūtinoši veikt kustības, ja ir sāpes. Diemžēl šis signāls ir neprecīzs, jo ne vienmēr sāp tur, kur ir problēma vai arī sāpes netiek sajustas ķermeņa daļā, kur ir kādi mehāniski bojājumi. Šeit klāt nāk arī stāsts par hroniskām sāpēm, kuras vairāk apskatītas šajā rakstā. Sāpju un to rašanās mehānismu izpēte uzsākta jau pirms vairākiem gadsimtiem. Tolaik tika izstrādāts sāpju rašanās modelis, kuru kā pamatu zināšanām par sāpēm joprojām izmanto daudzi cilvēki un arī speciālisti. Šajā modelī aprakstīts, ka mums katram ir sāpju receptors, kurš uztver sāpes un pa nervu sistēmu nodod tās galvas smadzenēs esošajam sāpju centram, kurš, savukārt uztver sāpes, un mēs tās sajūtam fiziski. Mūsdienās gan ir atklāts, ka sāpju rašanās mehānisms ir daudz sarežģītāks. Lielākā atšķirība ir tā, ka mēs uztveram nevis sāpes, bet informāciju par draudiem, potenciālām briesmām ķermenim. Šo informāciju uztver nervu šķiedras, kuras sauc par nociceptoriem. Tālāk informācija tiek nogādāta galvas smadzenēs, kur dažādas galvas smadzeņu daļas, nevis viens specializēts centrs, kļūst aktīvas un izvērtē iegūto informāciju. Gadījumā, ja draudu līmenis ir pietiekami augsts, galvas smadzenes rada sāpju sajūtu un nodod šo informāciju atpakaļ uz ķermeņa daļu, no kuras nāca impulss par draudiem, lai mēs izjustu sāpes fiziski. Tātad sāpes nav lokālas, bet gan centrālas, jo sāpju sajūtu izveido galvas smadzenes, balstoties uz pieejamo informāciju, ko sniedz receptori. Svarīgi saprast, ka smadzenēs nonāk informācija par iespējamiem draudiem, nevis sāpju signāli, tāpēc ir iespējamas sāpes arī bez mehāniskiem audu bojājumiem. Labs piemērs tam, ka mehāniski audu bojājumi nenozīmē sāpes, ir 2014. gadā veikts pētījums, kur asimptomātiskiem cilvēkiem jeb cilvēkiem, kuri nesūdzas par sāpēm, tika veikti mugurkaula izmeklējumi. Kopā pētījumā piedalījās vairāk nekā 3000 dalībnieki dažādās vecuma grupās (skat. 1.attēlu). Rezultātos var redzēt, ka jau 30 gadu vecumā 52% cilvēku jeb katram otrajam cilvēkam ir deģeneratīvas izmaiņas mugurkaula diskā, vai, piemēram, katram trešajam pētījuma dalībniekam šajā vecuma grupā ir notikusi mugurkaula diska izspiešanās uz āru (disc buldge). Savukārt 80 gadu vecumā mugurkaula diska izmaiņas ir jau 84% pētījuma dalībnieku. Atgādinājums – šie visi cilvēki ir bez sūdzībām par muguras sāpēm, tātad iespējams mehānisks audu bojājums ķermenī bez sāpēm. Un ir arī iespējams pretējais, kad nav mehānisku audu bojājumu, bet ir sāpes. Uzskatāms piemērs ir cilvēki ar amputācijām, kuri sūdzas par sāpēm amputētajā ekstremitātē. ‘’Systematic literature review of imaging features of spinal degeneration in asymptomatic populations’’ W. Brinjikji et. al. 2015. Faktori, kas ietekmē sāpes, tās pastiprina/samazina: Iepriekšējā pieredze – ķermenis pielāgojas tam, ko darām. Piemēram, cilvēkam, kurš trenējas kādā no cīņas sportiem un gadu gadiem ir saņēmis sitienus pa kājām, ķermenis ir pie šī pieradis un vairs neuzskata kā draudus, tāpēc sāpes nerodas, vai tās ir daudz mazākas nekā jebkuram citam cilvēkam, kurš nav saņēmis tūkstošiem sitienu pa kājām; Kulturālie faktori – kā ģimenē tiek iemācīts reaģēt uz sāpēm, nokrišanu, nobrāzumiem utt. Piemērs, divi bērni spēlējas bērnu laukumiņā, abi paklūp un nokrīt uz zemes. Pirmais ko viņi dara, paceļ galvu un skatās vecāku reakciju. Viena bērna vecāki parāda īkšķus uz augšu un saka, ka viss kārtībā, lai tik turpina. Šajā gadījumā bērns pieceļas un aizskrien tālāk spēlēties. Tajā pašā laikā otra bērna vecāki, ieraugot kritienu, skrien pie bērna un ar lielu satraukumu saka: “Ak tu nabadziņš, cik tev sāpīgi”. Šajā brīdī bērns iemācās, ka šāds neliels sasitums ir pietiekami liels drauds, lai radītu sāpju sajūtu, un tādējādi viņam pieaugot, ir lielāks potenciāls kļūt par hronisku sāpju pacientu; Sociālā/darba vide – ir pētījumi, kuros tiek apskatīti visi iespējamie faktori muguras sāpju cēloņiem. Tajos tika vērtēts, cik daudz tiek sēdēts vai stāvēts, cik ergonomiski pareizas ir ķermeņa pozīcijas, tika izvērtēti fizioloģiskie faktori – kopējais veselības stāvoklis, asinsspiediens, cik aktīvs/pasīvs dzīvesveids vai smēķē, lieto alkoholu. Pētījums ilga trīs gadus un beigās tika secināts, ka pastāv divi riska faktori, kas palielina muguras sāpju iespējamību. Pirmais ir smēķēšana, otrais ir neapmierinātība, nepatika pret darbu, darba vidi. Tas nozīmē, ka iešana uz darbu šiem cilvēkiem rada stresu, diskomfortu, un cilvēks, iespējams, pat ienīst savu darbu.  Tāpēc ķermenis atrod risinājumu, kā piespiest cilvēku neiet uz darbu, jo, kā jau minēts iepriekš, sāpes ir viens no impulsiem/ierosinātājiem uzvedības maiņai. Sāpes ir individuālas, katrs cilvēks tās izjūt citādi. Piemēram, ja desmit cilvēkiem ar vienāda stipruma un lokācijas sāpēm, veiktu izmeklējumus, to rezultāti būtu līdzīgi. Savukārt, ja šos cilvēkus ieliktu magnētiskās rezonanses aparātā smadzeņu aktivitātes novērošanai brīdī, kad katrs no tiem sajūt sāpes, tad smadzeņu aktivitātes līmenis katram būtu citāds, t.i, smadzeņu daļas būtu vienas un tās pašas, bet atšķirtos intensitāte kādā strādā katra no daļām.  Jo lielāka izpratne par kādu jautājumu, jo mazāk biedējošs tas ir un vieglāk sadzīvot ar to. Tāpat ir ar sāpēm. Cerams, ka pēc raksta izlasīšanas, kļūs saprotamāks, ka sāpēm ir dažādi cēloņi, un to stiprumu, biežumu, intensitāti var ietekmēt vairāki faktori, tai skaitā: iepriekšējā pieredze, kulturālie faktori, sociālā/darba vide, dzīvesveids, miegs, uzturs, sāpju vēsture, u.c. Tāpat arī mazināt  daudz un dažādos veidos, piemēram, kustoties, vingrojot (ir neskaitāmi pētījumi, kas parāda kustību un fizisko aktivitāšu milzīgos pozitīvos efektus uz sāpju samazināšanu), izmainot sociālo/darba vidi sev apkārt, sadzīstot bojātajiem audiem. Katrs sāpju gadījums ir jāizvērtē individuāli un pret sāpēm jāizturas nopietni, tai pat laikā to var izmantot kā iespēju veikt izmaiņas savos paradumos, reizēm pat dzīves veidā. Vienmēr ir iespēja vērsties pie speciālistiem, kuri palīdzēs rast risinājumus atkarībā no situācijas.

Hroniskas sāpes

Internacionālās Sāpju izpētes asociācijas (IASP) definīcija par sāpēm skan šādi: „Sāpes ir nepatīkamas sajūtas un emocijas, kas saistītas ar reālu vai potenciālu audu bojājumu vai arī tiek aprakstīts kā šāds bojājums. Tās vienmēr ir subjektīvas sajūtas.” Sāpes ir ļoti vajadzīgs un noderīgs organisma aizsargmehānisms. Taču katram cilvēkam sāpju izpratne ir cita un ir atšķirīgs sāpju slieksnis. Ja mēs jūtam sāpes, tas ir signāls, ka kaut kas ķermenī nav kārtībā un šī situācija ir jārisina. Par sāpju absolūto nepieciešamību organisma izdzīvošanai liecina tas, ka reti ir cilvēki, kas var šo organisma aizsargmehānismu nesajust. Šādi cilvēki, kas nejūt sāpes, nejūt tās arī, piemēram, tad, ja viņiem ir iekaisis to aklās zarnas piedēklis jeb apendikss. Tāpēc viņi mierīgi turpina sava ikdienas gaitas un ar lielu varbūtību nomirst no apendicīta, kas principā ir vienkārši ārstējama slimība. Tātad- sāpju sajūta ir pavisam būtisks mūsu ķermeņa aizsargmehānisms. Bet ko darīt, ja mums jau ir hroniskas sāpes? Kāpēc tas notiek, joprojām nav īsti skaidrs. Bieži vien ir bijis kāds zināms sāpju cēlonis, bet kaut kādu iemeslu dēļ sāpes palikušas arī pēc slimības izārstēšanas. Cilvēks, kuram ir hroniskas sāpes,  cieš mokas un ir liels izaicinājums viņam palīdzēt. Akūtu sāpju gadījumā sūdzības pāriet pēc tam, kad tiek izārstēta pamatslimība.  Par hroniskām sāpēm runā, ja sāpes ilgst vairāk kā 6 mēnešus. Ļoti bieži komplektā ar sāpēm nāk arī aizkaitināmība, depresija, zūd vēlme pēc seksuāla kontakta un ir fukncinēšanas ierobežojumi. Hroniskas sāpes bieži novēro pacientiem ar onkoloģiskām saslimšanām, fibromialģiju, hronisku noguruma sindromu, iekaisīgu iegurņa slimību, kairinātās zarnas sindromu, pēc insulta. Tomēr nav pat skaidrs, kāda ir šo slimību saistība ar hroniskām sāpēm un, vai tiešām tās ir sāpju iemesls vai arī ir kādi citi mehānismi. Tā kā hroniskas sāpes bieži pavada dažādas slimības, šķiet acīmredzami, ka tās ir sāpju izraisītājs. Tomēr pētījumi liecina par ko citu. Tiek uzskatīts, ka hroniskas sāpes rodas, kad ir izjaukts balanss starp hipotalamu, hipofīzi un virsnierēm. Hipotalama – hipofīzes -virsnieru ass atbild par organisma stresa reakcijām.  Izmaiņas stresa reakcijās (kas saistās arī ar atbildes reakciju uz ievainojumiem) var izskaidrot, kāpēc dažiem cilvēkiem rodas neadekvāta reakcija uz ārējiem kairinājumiem. Ir veikti pētījumi, kas parāda, ka pacientiem ar hroniskām sāpēm muguras smadzeņu šķīdumā ir samazināts endorfīnu (viens no laimes hormoniem) daudzums. Endorfīnus pārsvarā saista ar fiziskām aktivitātēm. Tātad, secinājums ir tāds, ka jādomā par to, kā šos endorfīnu piesaistīt. Hroniskas sāpes var rasties jebkurā ķermeņa daļā – piemēram, muguras sāpes, galvassāpes, sāpes locītavās un muskuļos, kā arī nenoteikta tirpšana un dedzināšana dažādās ķermeņa daļās.  Agrāk uzskatīja, ka pacientam ar hroniskām sāpēm galvenā ārstēšana ir apgulties gultā un gulēt vairākus mēnešus. Tomēr mūsdienās uzskata pilnīgi otrādāk. Gulēšana un kustību trūkums rada stīvumu, kas sāpes var tikai pastiprināt. Turklāt, mazkustīgums pasliktina miega kvalitāti, bet veselīgs miegs ir ārkārtīgi svarīgs labai veselībai. Efektīvāka pieeja hronisku sāpju ārstēšanai ir:  fiziskās aktivitātes,  turpināt iet uz darbu (kā patīk tāda ārstēšanas metode?),  fizioterapija pretsāpju medikamenti (to vidū reizēm tiek nozīmēti arī antidepresanti). Hronisku sāpju pacientam iespēju robežās ir ļoti svarīgi censties būt aktīvam katru dienu, nevis tikai “labajās” dienās.  Ja būsiet aktīvs visās dienās, tad “slikto” dienu skaitu varētu būtiski samazināt. Savukārt, “labajās” dienās nepārcenties, jo tas var palielināt “slikto” dienu skaitu. Lai gan sāpes traucē dzīvot, ir būtiski mēģināt strādāt arī tajos periodos, kad ir sāpes. Izrādās, ka cilvēki, kad nestrādā, paliek mazkustīgāki un vairāk tendēti uz depresiju. Ja tomēr ir nācies kādu laiku atturēties no iešanas uz darbu, labāk atsākt strādāt pēc iespējas drīzāk, pirms tam konsultējoties ar ārstu.  Kamēr moka sāpes, ir absolūti nepieciešams lietot pretsāpju medikamentus, lai spētu veikt ikdienas aktivitātes un nepadziļinātu simptomu smagumu. Tomēr, medikamenti ir īslaicīgs risinājums un hronisku sāpju ārstēšanā svarīga ir dzīvesveida korekcija. Par tev piemērotākajiem pretsāpju medikamentiem jākonsultējas ar ārstu (šajā gadījumā visefektīvāk ir kaut reizi aiziet pie sāpju ārsta) un jāsaprot, ka pretsāpju medikamentiem ir arī blaknes.  Ļoti būtiska loma hronisku sāpju mazināšanai ir arī fizioterapijai. Fizioterapeits izmeklēs visu ķermeni kopumā, veicot dažādus testus un pēc tam sastādīs terapijas plānu ar nepieciešamajām darbībām, kuras jāveic, lai mazināt hroniskas sāpes. Fizioterapijas kurss palīdzēs Tev labāk kustēties, mazinās sāpes un atvieglos ikdienas fiziskās aktivitātes (piemēram, iešanu, kāpšanu pa kāpnēm). Efektu no fizioterapijas vajadzētu sajust jau pēc pāris nodarbībām.  Lai gan hroniskas sāpes ir ļoti nepatīkamas un dzīves kvalitāti pasliktinošas, tomēr, esot aktīvam un pareizi kustoties, ir iespējams tās uzvarēt.  Hronisku sāpju gadījumā svarīgi tām pievērsties no vairāku speciālistu skatupunktiem un risināt tās kompleksi, jo tikai tā var panākt vislabākos rezultātus. Anestezioloģe, reanimatoloģe Zane Glāzniece- Kagane Raksta autore

Audu dzīšanas process

Gūstot traumu, viena no pirmajām domām, kas iešaujas prātā, ir- cik tad ilgs laiks būs nepieciešams, lai viss sadzītu un būtu iespējams atgriezties savā ikdienišķajā sportiskajā režīm? Lai uz šo jautājumu atbildētu, nepieciešams nedaudz iedziļināties, kāds ir dzīšanas process. Precīzi, protams, nav iespējams pateikt, cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai pilnvērtīgi atgūtos no traumas, jo tas ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, piemēram, cilvēka vecuma, traumēto audu veida (kaulaudi, muskuļaudi utt.), to, cik labi/ slikti apasiņoti ir traumētie audi un no precīza bojājuma dziļuma. Tomēr, ja mums ir pietiekami laba izpratne par traumēto audu dzīšanas laiku, tad mēs varam palīdzēt šiem dzīšanas procesiem notikt pilnvērtīgāk vai vismaz nepalēlināt tos.  Ķermeņa audi ir dažādu šūnu kopums. Cilvēka ķermenī ir daudz un dažādu audu, tai skaitā, epitēlijaudi, saistaudi, muskuļaudi, nervaudi. Epitēlijaudi ir tie, kas mūsu ķermeni klāj no ārpuses, piemēram, āda. Saistaudi ir tie, kas saista kopā citus mūsu audus. Muskuļaudi ir tie, kas ir spējīgi sasprindzināties un veikt kustības, kā arī atbildēt uz ārēju kairinātāju. Nervaudi atbild par to, lai dažādas mūsu ķermeņa daļas strādātu saskaņoti. Visus šos audus, protams, ir iespējams gan pārslogot, gan satraumēt. Un tad, kad kaut kas ir satraumēts, ir svarīgi darīt visu tā, lai pēc iespējas ātrāk varētu atgriezties savās ikdienas aktivitātēs.   Kā notiek audu dzīšanas process? To iedala trijās fāzēs:  iekaisuma fāze, proliferācijas fāze (jaunu šūnu veidošanās process), remodelācijas fāze Neatkarīgi no tā, kāda trauma ir gūta, nāksies iziet cauri visām šīm dzīšanās fāzēm. Taču katrā fāzē pavadītais ilgums var atšķirties atkarībā no tā, kas ir satraumēts. Iekaisuma fāze parasti noris neilgi (no vienas dienas līdz sešām). Droši vien esat redzējuši, ka vieta, kura tik tikko ir satraumēta, uzreiz pustūkst un kļūst apsārtusi. Ja ir asiņošana, tad organisms nodrošina tās apstādināšanu, un ar speciālām šūnām attīra brūci no kaitīgiem mikroorganismiem un mirušo audu paliekām. Galvenais uzdevums šajā fāzē ir mazināt sāpes, pietūkumu un sagatavot ķermeni nākamajam dzīšanas posmam. Pirmkārt, iekaisuma fāzes laikā, traumētajai vietai jāļauj atpūsties, to imobilizējot vai nekustinot. Traumētās vietas sargāšana šajā posmā ļauj šūnām netraucēti iekļūt ievainotos audos un bez traucējumiem sākt dzīšanas procesu. Iekaisuma process ir pavisam dabīgs process, kas nepieciešams audu labākai dzīšanai, tāpēc pret iekaisuma medikamenti to varētu kavēt. Dažādos literatūras avotos ir pretrunīgi novērtēta ledus likšana uz traumētās vietas, jo arī tas var kavēt dabiskos dzīšanas procesus. Ir pierādīts, ka aukstuma aplikācijas traumētajā vietā var dot atsāpinošu efektu. Katram ir atšķirīga sāpju tolerance, tāpēc, ja sāpes ir izteiktas, tās, protams, var mazināt ar dažādiem līdzekļiem. Drīz vien sākas proliferācijas fāze (norit vidēji no 4.-24. dienai pēc traumas). Veselā ādā no I tipa kolagēna šķiedrām ir veidots strukturēts un mehāniski izturīgs karkass, kurā atrodas arī asinsvadi, nervi, mata folikuli un dziedzeri. Proliferācijas fāzes centrālās šūnas ir miofibroblasti, kas ražo kolagēnās šķiedras, kā arī saraujas, nodrošinot brūces malu tuvināšanos vienu otrai. Proliferācijas fāzē brūces gultni aizpilda haotiski, labi apasiņoti audi, kas veidoti no III tipa kolagēna, kas ir mazāk izturīgs un sliktāk organizēts.  Kolagēns ir svarīgs proteīns, kas nodrošina ķermeņa struktūru. Pa jaunam izveidojušies audi ir vājāki, tiem nav tādas pašas audu īpašības kā normāliem, veseliem audiem, līdz ar to, tie ir vieglāk traumējami. Tad, kad iekaisuma fāze pāriet proliferācijas fāzē, ir rekomendēts sākt pakāpeniski kustināt un slogot traumēto vietu. Šajā posmā galvenais līdzsvarot atpūtu ar pakāpenisku un optimālu slogošanu. Piemēram, ceļa locītavas traumas gadījumā varam šo kāju pasīvi saliekt un taisnot bezsāju amplitūdā, atrodoties guļus uz muguras vai sēdus. Slodzei pakāpeniski vajadzētu atdarināt to slodzi, kāda parasti šajā locītavā tiek veikta, lai  locītavai apkārt esošie audi pamazām pierod pie tās (gan spiediens uz locītavu, gan pasīva un aktīva kustība). Noslēdzošā brūces dzīšanas fāze, jeb remodelācijas fāze var ilgt līdz pat diviem gadiem. Šajā fāzē notiek III tipa kolagēna pārveidošanās par I tipu. Traumētie audi (asinsvadi, nervaudi, kolagēnās šķiedras) kļūst labāk organizētas. Uzlabojas rētaudu mehāniskā izturība un aizsargfunkcija. Taču jāņem vērā, ka rētaudi nekad pilnībā nesasniedz veselas ādas un audu īpašības. To var salīdzināt ar spagetti. Tad, kad tie ir kastītē, tie ir akurāti sakārtoti un stingri (tā kā veseli audi), taču tad, kad tie ir izvārīti, tie ir haotiski izkārtoti uz šķīvja (šādi strukturējas traumēti audi). Tad, kad dzīšanas process nonāk pēdējā, jeb remodelācijas fāzē. Šīs fāzes laikā ir jāveic kustības, kādas jūs veicat ikdienā. Piemēram, ja vēlaties atsākt skriet, pirms tam ir jāsāk ar staigāšanu un vingrojumiem, kas sagatavo skriešanai. Šīs kādu laiku neveiktās aktivitātes sākumā ir kā stress organismam, tāpēc jāpiemēro pakāpeniski un jāļauj jaunajam kolagēnam pilnībā nobriest. Labs veids kā pilnvērtīgāk atgriezties aktivitātēs ir sākot veikt pliometrijas vingrojumus. Lai labāk saprastu, cik ātrs būs dzīšanas process, ir jāsaprot, kādi audi ir satraumēti. Galvenokārt,  tas ir atkarīgs no diviem faktoriem: no asins apgādes konkrētajā vietā un no audu bioloģiskā sastāva. Laba asins apgāde konkrētajā vietā ir svarīga audu augšanai un remodelizācijas fāzei pēc traumas. Ja salīdzina priekšējās krusteniskās saites plīsumu un kaula lūzumu, tad kaula dzīšana notiks ātrāk, jo tas pēc uzbūves ir vienkāršāks un tam ir labāka asins apgādē. PKS traumai ir vairākas nianses, kuras iepriekš ir aprakstītas šajā rakstā. Līdzīgi kā mūsu ķermenis vairākos etapos cīnās ar klepu vai kādu infekciju, arī traumu gadījumā mums ir jāiziet cauri vairākām fāzēm, lai pilnībā atlabtu. Lai šo procesu padarītu pēc iespējas ātrāku un kvalitatīvāku, rekomendējam ievērot šos audu dzīšanas pamatprincipus un nedarīt sev pāragri pāri, liekot neadekvātu slodzi pārāk agri vai tieši pretēji- neslogojot tad, kad to jau drīkst darīt. Lai mums visiem laba veselība un kustību prieks!