Internacionālās Sāpju izpētes asociācijas (IASP) definīcija par sāpēm skan šādi: „Sāpes ir nepatīkamas sajūtas un emocijas, kas saistītas ar reālu vai potenciālu audu bojājumu vai arī tiek aprakstīts kā šāds bojājums. Tās vienmēr ir subjektīvas sajūtas.” Sāpes ir ļoti vajadzīgs un noderīgs organisma aizsargmehānisms. Taču katram cilvēkam sāpju izpratne ir cita un ir atšķirīgs sāpju slieksnis. Ja mēs jūtam sāpes, tas ir signāls, ka kaut kas ķermenī nav kārtībā un šī situācija ir jārisina. Par sāpju absolūto nepieciešamību organisma izdzīvošanai liecina tas, ka reti ir cilvēki, kas var šo organisma aizsargmehānismu nesajust. Šādi cilvēki, kas nejūt sāpes, nejūt tās arī, piemēram, tad, ja viņiem ir iekaisis to aklās zarnas piedēklis jeb apendikss. Tāpēc viņi mierīgi turpina sava ikdienas gaitas un ar lielu varbūtību nomirst no apendicīta, kas principā ir vienkārši ārstējama slimība. Tātad- sāpju sajūta ir pavisam būtisks mūsu ķermeņa aizsargmehānisms. Bet ko darīt, ja mums jau ir hroniskas sāpes?
Kāpēc tas notiek, joprojām nav īsti skaidrs. Bieži vien ir bijis kāds zināms sāpju cēlonis, bet kaut kādu iemeslu dēļ sāpes palikušas arī pēc slimības izārstēšanas. Cilvēks, kuram ir hroniskas sāpes, cieš mokas un ir liels izaicinājums viņam palīdzēt. Akūtu sāpju gadījumā sūdzības pāriet pēc tam, kad tiek izārstēta pamatslimība.
Par hroniskām sāpēm runā, ja sāpes ilgst vairāk kā 6 mēnešus. Ļoti bieži komplektā ar sāpēm nāk arī aizkaitināmība, depresija, zūd vēlme pēc seksuāla kontakta un ir fukncinēšanas ierobežojumi. Hroniskas sāpes bieži novēro pacientiem ar onkoloģiskām saslimšanām, fibromialģiju, hronisku noguruma sindromu, iekaisīgu iegurņa slimību, kairinātās zarnas sindromu, pēc insulta. Tomēr nav pat skaidrs, kāda ir šo slimību saistība ar hroniskām sāpēm un, vai tiešām tās ir sāpju iemesls vai arī ir kādi citi mehānismi.
Tā kā hroniskas sāpes bieži pavada dažādas slimības, šķiet acīmredzami, ka tās ir sāpju izraisītājs. Tomēr pētījumi liecina par ko citu. Tiek uzskatīts, ka hroniskas sāpes rodas, kad ir izjaukts balanss starp hipotalamu, hipofīzi un virsnierēm. Hipotalama – hipofīzes -virsnieru ass atbild par organisma stresa reakcijām. Izmaiņas stresa reakcijās (kas saistās arī ar atbildes reakciju uz ievainojumiem) var izskaidrot, kāpēc dažiem cilvēkiem rodas neadekvāta reakcija uz ārējiem kairinājumiem. Ir veikti pētījumi, kas parāda, ka pacientiem ar hroniskām sāpēm muguras smadzeņu šķīdumā ir samazināts endorfīnu (viens no laimes hormoniem) daudzums. Endorfīnus pārsvarā saista ar fiziskām aktivitātēm. Tātad, secinājums ir tāds, ka jādomā par to, kā šos endorfīnu piesaistīt.
Hroniskas sāpes var rasties jebkurā ķermeņa daļā – piemēram, muguras sāpes, galvassāpes, sāpes locītavās un muskuļos, kā arī nenoteikta tirpšana un dedzināšana dažādās ķermeņa daļās.
Agrāk uzskatīja, ka pacientam ar hroniskām sāpēm galvenā ārstēšana ir apgulties gultā un gulēt vairākus mēnešus. Tomēr mūsdienās uzskata pilnīgi otrādāk. Gulēšana un kustību trūkums rada stīvumu, kas sāpes var tikai pastiprināt. Turklāt, mazkustīgums pasliktina miega kvalitāti, bet veselīgs miegs ir ārkārtīgi svarīgs labai veselībai. Efektīvāka pieeja hronisku sāpju ārstēšanai ir:
- fiziskās aktivitātes,
- turpināt iet uz darbu (kā patīk tāda ārstēšanas metode?),
- fizioterapija
- pretsāpju medikamenti (to vidū reizēm tiek nozīmēti arī antidepresanti).
Hronisku sāpju pacientam iespēju robežās ir ļoti svarīgi censties būt aktīvam katru dienu, nevis tikai “labajās” dienās. Ja būsiet aktīvs visās dienās, tad “slikto” dienu skaitu varētu būtiski samazināt. Savukārt, “labajās” dienās nepārcenties, jo tas var palielināt “slikto” dienu skaitu.
Lai gan sāpes traucē dzīvot, ir būtiski mēģināt strādāt arī tajos periodos, kad ir sāpes. Izrādās, ka cilvēki, kad nestrādā, paliek mazkustīgāki un vairāk tendēti uz depresiju. Ja tomēr ir nācies kādu laiku atturēties no iešanas uz darbu, labāk atsākt strādāt pēc iespējas drīzāk, pirms tam konsultējoties ar ārstu.
Kamēr moka sāpes, ir absolūti nepieciešams lietot pretsāpju medikamentus, lai spētu veikt ikdienas aktivitātes un nepadziļinātu simptomu smagumu. Tomēr, medikamenti ir īslaicīgs risinājums un hronisku sāpju ārstēšanā svarīga ir dzīvesveida korekcija. Par tev piemērotākajiem pretsāpju medikamentiem jākonsultējas ar ārstu (šajā gadījumā visefektīvāk ir kaut reizi aiziet pie sāpju ārsta) un jāsaprot, ka pretsāpju medikamentiem ir arī blaknes.
Ļoti būtiska loma hronisku sāpju mazināšanai ir arī fizioterapijai. Fizioterapeits izmeklēs visu ķermeni kopumā, veicot dažādus testus un pēc tam sastādīs terapijas plānu ar nepieciešamajām darbībām, kuras jāveic, lai mazināt hroniskas sāpes. Fizioterapijas kurss palīdzēs Tev labāk kustēties, mazinās sāpes un atvieglos ikdienas fiziskās aktivitātes (piemēram, iešanu, kāpšanu pa kāpnēm). Efektu no fizioterapijas vajadzētu sajust jau pēc pāris nodarbībām.
Lai gan hroniskas sāpes ir ļoti nepatīkamas un dzīves kvalitāti pasliktinošas, tomēr, esot aktīvam un pareizi kustoties, ir iespējams tās uzvarēt. Hronisku sāpju gadījumā svarīgi tām pievērsties no vairāku speciālistu skatupunktiem un risināt tās kompleksi, jo tikai tā var panākt vislabākos rezultātus.
Anestezioloģe, reanimatoloģe Zane Glāzniece- Kagane
Raksta autore
