fbpx

Veselības Vēstniecība

terapija

Grūtnieču masāža

Nevienam nav noslēpums, ka viens no skaistākajiem periodiem sievietes dzīvē, ir bērniņa gaidības. Tomēr, lai vai cik skaisti tas būtu, zināms ir arī tas, ka šis laiks ir pamatīgu pārmaiņu, grūtību un izaicinājumu pilns. Ķermenis pārveidojas, sievieti ietekmējot emocionāli un arī fiziski. Deviņi mēneši šķiet ilgs laiks, bet tas paiet ļoti ātri un sievietei jāpaspēj sagatavoties kļūt par māti. Tādēļ, lai tas notiktu mierā un labsajūtā, šajā laikā ļoti būtisks veids, kā sev palīdzēt, ir apmeklēt grūtnieču masāžas. Diemžēl par šo daudz nerunā un neizglīto. Līdz ar to arī pašas grūtnieces nezina, vai masāža ir vajadzīga. Joprojām ir ārsti, kas neiesaka un / vai neļauj grūtniecēm apmeklēt masāžas, jo uzskata, ka tās var nodarīt kādu kaitējumu topošajai māmiņai un mazulim. Bet tā nav taisnība. Gluži pretēji – ja grūtniecība noris bez komplikācijām un riskiem, masieris, kurš ir specializējies grūtnieču masāžā, var likt justies labāk. Bet, par to visu pēc kārtas.   Kas ir grūtnieču masāža un kā to veic?   Grūtnieču masāža ir klasiskā masāža, tikai atšķiras tās stiprums, poza un ilgums. Masāžu veic viegli/vidēji spēcīgi (masāžas intensitāti izvērtē speciālists), izstrādājot problēmzonas. Veic – apkakles zonas, kāju, roku, vai visa ķermeņa masāžu. Jostas daļu un sēžamvietu nav ieteicams aiztikt. Es ieteiktu jostas-krustu daļu masēt tad, kad noliktais dzemdību termiņš ir pagājis, mazulis ir labi iekārtojies mammas puncī un nevēlas pamest savu komforta zonu. Kāpēc? Tāpēc, ka jostas-krustu daļu masāža ir stimulējoša un var pietuvināt dzemdību sākumam (var izraisīt dzemdību sākumu). Tieši šī iemesla dēļ, grūtniecības laikā, jostas – krustu daļu nemasē vai arī vienkārši, ar glaudīšanas paņēmieniem “pāriet” viegli pāri šai zonai.   Masāžas pozīcijas – sēdus (pārsvarā, apkakles zonas un roku masāžā), sānu guļa (kāju , vai visa ķermeņa masāžā). Ja vēders ir mazs un grūtniece jūtas komfortabli, var gulēt arī uz vēdera. Masāžas ilgums ir vidēji 20 – 60 min (atkarīgs no ķermeņa zonas, kuru masē).   Masāžas efekti (vai plusi…)   Samazina stresa hormonu līmeni   Paaugstina labsajūtas hormonu līmeni   Mazina sāpes   Mazina trauksmi, nogurumu   Mazina tūsku, krampjus, tirpšanu (uzlabojot asinsriti, limfas cirkulāciju)  Uzlabo ādas tonusu un elastību   Uzlabo elpošanu (atbrīvojot kakla, plecu muskuļu saspringumu)   Pirms pieteikšanās uz grūtnieču masāžu, ir jākonsultējas ar ārstējošo ārstu (ģimenes ārsts, ideālā variantā – ginekologs). Obligāta prasība ir nosūtījums uz masāžu, kas nodrošina veiksmīgu masāžas apmeklējumu kā arī ļauj speciālistam droši parūpēties par topošo māmiņu bez sirdsapziņas pārmetumiem. No šī arī nonākam pie tā, ka būtu svarīgi zināt, kādos apstākļos nav ieteicams, vai pat ir aizliegts, apmeklēt grūtnieču masāžu.   Nav ieteicams apmeklēt masāžu pirmajā trimestrī. Tas ir laiks, kad sievietes ķermenis sāk aptvert un pieņemt notiekošo un auglis “iekārtojas” savās mājās. Svarīgs periods, lai rūpētos par savu veselību. Bet, ja ārsts nesaskata riskus, tad var pieteikties uz masāžu un ar speciālistu izrunāt visu par veselības stāvokli un par masāžu norisi.  Kontrindikācijas (jeb, kad nedrīkst apmeklēt masāžu) ir   AUGSTA RISKA GRŪTNIECĪBA:   Gestācijas diabēts (jeb grūtnieču diabēts)   Sirds, nieru, plaušu slimības   Dažādas infekcijas (piem., urīnceļu infekcija)   Akūtas slimības, sāpes, drudzis   Arteriāla hipertensija (jeb paaugstināts asinsspiediens)   Spontāna aborta, vai priekšlaicīgu dzemdību draudi   Placentas priekšguļa   Izteikta toksikoze – slikta dūša, vemšana   Pārāk mazs svara pieaugums grūtniecības laikā  Dzemdes kakla nepietiekamība   Psihiskas slimības, neirozes, epilepsija   Ļaundabīgi, vai progresējoši labdabīgi audzēji  Trombu iespējamība, piemēram izteikta varikoze, tromboflebīts, trombembolija u.c. Noslēgumā vēlos uzsvērt – grūtniecība nav slimība. Runājiet ar ārstējošo ārstu, jautājiet par masāžu iespējamību un, ja ārsts izvērtējot jūsu veselības stāvokli uzskata, ka masāžu drīkst veikt, piesakieties pie masiera, kurš ir kvalificējies grūtnieču masāžā. Lai arī masāža pati par sevi nav sarežģīta, drošāk ir doties pie speciālista, kurš zina, ko un kāpēc dara. Mūsu galvenais uzdevums ir parūpēties, lai sieviete šajā skaistajā pārmaiņu laikā justos apčubināta, mierīga un laimīga.

Hroniskas sāpes

Internacionālās Sāpju izpētes asociācijas (IASP) definīcija par sāpēm skan šādi: „Sāpes ir nepatīkamas sajūtas un emocijas, kas saistītas ar reālu vai potenciālu audu bojājumu vai arī tiek aprakstīts kā šāds bojājums. Tās vienmēr ir subjektīvas sajūtas.” Sāpes ir ļoti vajadzīgs un noderīgs organisma aizsargmehānisms. Taču katram cilvēkam sāpju izpratne ir cita un ir atšķirīgs sāpju slieksnis. Ja mēs jūtam sāpes, tas ir signāls, ka kaut kas ķermenī nav kārtībā un šī situācija ir jārisina. Par sāpju absolūto nepieciešamību organisma izdzīvošanai liecina tas, ka reti ir cilvēki, kas var šo organisma aizsargmehānismu nesajust. Šādi cilvēki, kas nejūt sāpes, nejūt tās arī, piemēram, tad, ja viņiem ir iekaisis to aklās zarnas piedēklis jeb apendikss. Tāpēc viņi mierīgi turpina sava ikdienas gaitas un ar lielu varbūtību nomirst no apendicīta, kas principā ir vienkārši ārstējama slimība. Tātad- sāpju sajūta ir pavisam būtisks mūsu ķermeņa aizsargmehānisms. Bet ko darīt, ja mums jau ir hroniskas sāpes? Kāpēc tas notiek, joprojām nav īsti skaidrs. Bieži vien ir bijis kāds zināms sāpju cēlonis, bet kaut kādu iemeslu dēļ sāpes palikušas arī pēc slimības izārstēšanas. Cilvēks, kuram ir hroniskas sāpes,  cieš mokas un ir liels izaicinājums viņam palīdzēt. Akūtu sāpju gadījumā sūdzības pāriet pēc tam, kad tiek izārstēta pamatslimība.  Par hroniskām sāpēm runā, ja sāpes ilgst vairāk kā 6 mēnešus. Ļoti bieži komplektā ar sāpēm nāk arī aizkaitināmība, depresija, zūd vēlme pēc seksuāla kontakta un ir fukncinēšanas ierobežojumi. Hroniskas sāpes bieži novēro pacientiem ar onkoloģiskām saslimšanām, fibromialģiju, hronisku noguruma sindromu, iekaisīgu iegurņa slimību, kairinātās zarnas sindromu, pēc insulta. Tomēr nav pat skaidrs, kāda ir šo slimību saistība ar hroniskām sāpēm un, vai tiešām tās ir sāpju iemesls vai arī ir kādi citi mehānismi. Tā kā hroniskas sāpes bieži pavada dažādas slimības, šķiet acīmredzami, ka tās ir sāpju izraisītājs. Tomēr pētījumi liecina par ko citu. Tiek uzskatīts, ka hroniskas sāpes rodas, kad ir izjaukts balanss starp hipotalamu, hipofīzi un virsnierēm. Hipotalama – hipofīzes -virsnieru ass atbild par organisma stresa reakcijām.  Izmaiņas stresa reakcijās (kas saistās arī ar atbildes reakciju uz ievainojumiem) var izskaidrot, kāpēc dažiem cilvēkiem rodas neadekvāta reakcija uz ārējiem kairinājumiem. Ir veikti pētījumi, kas parāda, ka pacientiem ar hroniskām sāpēm muguras smadzeņu šķīdumā ir samazināts endorfīnu (viens no laimes hormoniem) daudzums. Endorfīnus pārsvarā saista ar fiziskām aktivitātēm. Tātad, secinājums ir tāds, ka jādomā par to, kā šos endorfīnu piesaistīt. Hroniskas sāpes var rasties jebkurā ķermeņa daļā – piemēram, muguras sāpes, galvassāpes, sāpes locītavās un muskuļos, kā arī nenoteikta tirpšana un dedzināšana dažādās ķermeņa daļās.  Agrāk uzskatīja, ka pacientam ar hroniskām sāpēm galvenā ārstēšana ir apgulties gultā un gulēt vairākus mēnešus. Tomēr mūsdienās uzskata pilnīgi otrādāk. Gulēšana un kustību trūkums rada stīvumu, kas sāpes var tikai pastiprināt. Turklāt, mazkustīgums pasliktina miega kvalitāti, bet veselīgs miegs ir ārkārtīgi svarīgs labai veselībai. Efektīvāka pieeja hronisku sāpju ārstēšanai ir:  fiziskās aktivitātes,  turpināt iet uz darbu (kā patīk tāda ārstēšanas metode?),  fizioterapija pretsāpju medikamenti (to vidū reizēm tiek nozīmēti arī antidepresanti). Hronisku sāpju pacientam iespēju robežās ir ļoti svarīgi censties būt aktīvam katru dienu, nevis tikai “labajās” dienās.  Ja būsiet aktīvs visās dienās, tad “slikto” dienu skaitu varētu būtiski samazināt. Savukārt, “labajās” dienās nepārcenties, jo tas var palielināt “slikto” dienu skaitu. Lai gan sāpes traucē dzīvot, ir būtiski mēģināt strādāt arī tajos periodos, kad ir sāpes. Izrādās, ka cilvēki, kad nestrādā, paliek mazkustīgāki un vairāk tendēti uz depresiju. Ja tomēr ir nācies kādu laiku atturēties no iešanas uz darbu, labāk atsākt strādāt pēc iespējas drīzāk, pirms tam konsultējoties ar ārstu.  Kamēr moka sāpes, ir absolūti nepieciešams lietot pretsāpju medikamentus, lai spētu veikt ikdienas aktivitātes un nepadziļinātu simptomu smagumu. Tomēr, medikamenti ir īslaicīgs risinājums un hronisku sāpju ārstēšanā svarīga ir dzīvesveida korekcija. Par tev piemērotākajiem pretsāpju medikamentiem jākonsultējas ar ārstu (šajā gadījumā visefektīvāk ir kaut reizi aiziet pie sāpju ārsta) un jāsaprot, ka pretsāpju medikamentiem ir arī blaknes.  Ļoti būtiska loma hronisku sāpju mazināšanai ir arī fizioterapijai. Fizioterapeits izmeklēs visu ķermeni kopumā, veicot dažādus testus un pēc tam sastādīs terapijas plānu ar nepieciešamajām darbībām, kuras jāveic, lai mazināt hroniskas sāpes. Fizioterapijas kurss palīdzēs Tev labāk kustēties, mazinās sāpes un atvieglos ikdienas fiziskās aktivitātes (piemēram, iešanu, kāpšanu pa kāpnēm). Efektu no fizioterapijas vajadzētu sajust jau pēc pāris nodarbībām.  Lai gan hroniskas sāpes ir ļoti nepatīkamas un dzīves kvalitāti pasliktinošas, tomēr, esot aktīvam un pareizi kustoties, ir iespējams tās uzvarēt.  Hronisku sāpju gadījumā svarīgi tām pievērsties no vairāku speciālistu skatupunktiem un risināt tās kompleksi, jo tikai tā var panākt vislabākos rezultātus. Anestezioloģe, reanimatoloģe Zane Glāzniece- Kagane Raksta autore

Audu dzīšanas process

Gūstot traumu, viena no pirmajām domām, kas iešaujas prātā, ir- cik tad ilgs laiks būs nepieciešams, lai viss sadzītu un būtu iespējams atgriezties savā ikdienišķajā sportiskajā režīm? Lai uz šo jautājumu atbildētu, nepieciešams nedaudz iedziļināties, kāds ir dzīšanas process. Precīzi, protams, nav iespējams pateikt, cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai pilnvērtīgi atgūtos no traumas, jo tas ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, piemēram, cilvēka vecuma, traumēto audu veida (kaulaudi, muskuļaudi utt.), to, cik labi/ slikti apasiņoti ir traumētie audi un no precīza bojājuma dziļuma. Tomēr, ja mums ir pietiekami laba izpratne par traumēto audu dzīšanas laiku, tad mēs varam palīdzēt šiem dzīšanas procesiem notikt pilnvērtīgāk vai vismaz nepalēlināt tos.  Ķermeņa audi ir dažādu šūnu kopums. Cilvēka ķermenī ir daudz un dažādu audu, tai skaitā, epitēlijaudi, saistaudi, muskuļaudi, nervaudi. Epitēlijaudi ir tie, kas mūsu ķermeni klāj no ārpuses, piemēram, āda. Saistaudi ir tie, kas saista kopā citus mūsu audus. Muskuļaudi ir tie, kas ir spējīgi sasprindzināties un veikt kustības, kā arī atbildēt uz ārēju kairinātāju. Nervaudi atbild par to, lai dažādas mūsu ķermeņa daļas strādātu saskaņoti. Visus šos audus, protams, ir iespējams gan pārslogot, gan satraumēt. Un tad, kad kaut kas ir satraumēts, ir svarīgi darīt visu tā, lai pēc iespējas ātrāk varētu atgriezties savās ikdienas aktivitātēs.   Kā notiek audu dzīšanas process? To iedala trijās fāzēs:  iekaisuma fāze, proliferācijas fāze (jaunu šūnu veidošanās process), remodelācijas fāze Neatkarīgi no tā, kāda trauma ir gūta, nāksies iziet cauri visām šīm dzīšanās fāzēm. Taču katrā fāzē pavadītais ilgums var atšķirties atkarībā no tā, kas ir satraumēts. Iekaisuma fāze parasti noris neilgi (no vienas dienas līdz sešām). Droši vien esat redzējuši, ka vieta, kura tik tikko ir satraumēta, uzreiz pustūkst un kļūst apsārtusi. Ja ir asiņošana, tad organisms nodrošina tās apstādināšanu, un ar speciālām šūnām attīra brūci no kaitīgiem mikroorganismiem un mirušo audu paliekām. Galvenais uzdevums šajā fāzē ir mazināt sāpes, pietūkumu un sagatavot ķermeni nākamajam dzīšanas posmam. Pirmkārt, iekaisuma fāzes laikā, traumētajai vietai jāļauj atpūsties, to imobilizējot vai nekustinot. Traumētās vietas sargāšana šajā posmā ļauj šūnām netraucēti iekļūt ievainotos audos un bez traucējumiem sākt dzīšanas procesu. Iekaisuma process ir pavisam dabīgs process, kas nepieciešams audu labākai dzīšanai, tāpēc pret iekaisuma medikamenti to varētu kavēt. Dažādos literatūras avotos ir pretrunīgi novērtēta ledus likšana uz traumētās vietas, jo arī tas var kavēt dabiskos dzīšanas procesus. Ir pierādīts, ka aukstuma aplikācijas traumētajā vietā var dot atsāpinošu efektu. Katram ir atšķirīga sāpju tolerance, tāpēc, ja sāpes ir izteiktas, tās, protams, var mazināt ar dažādiem līdzekļiem. Drīz vien sākas proliferācijas fāze (norit vidēji no 4.-24. dienai pēc traumas). Veselā ādā no I tipa kolagēna šķiedrām ir veidots strukturēts un mehāniski izturīgs karkass, kurā atrodas arī asinsvadi, nervi, mata folikuli un dziedzeri. Proliferācijas fāzes centrālās šūnas ir miofibroblasti, kas ražo kolagēnās šķiedras, kā arī saraujas, nodrošinot brūces malu tuvināšanos vienu otrai. Proliferācijas fāzē brūces gultni aizpilda haotiski, labi apasiņoti audi, kas veidoti no III tipa kolagēna, kas ir mazāk izturīgs un sliktāk organizēts.  Kolagēns ir svarīgs proteīns, kas nodrošina ķermeņa struktūru. Pa jaunam izveidojušies audi ir vājāki, tiem nav tādas pašas audu īpašības kā normāliem, veseliem audiem, līdz ar to, tie ir vieglāk traumējami. Tad, kad iekaisuma fāze pāriet proliferācijas fāzē, ir rekomendēts sākt pakāpeniski kustināt un slogot traumēto vietu. Šajā posmā galvenais līdzsvarot atpūtu ar pakāpenisku un optimālu slogošanu. Piemēram, ceļa locītavas traumas gadījumā varam šo kāju pasīvi saliekt un taisnot bezsāju amplitūdā, atrodoties guļus uz muguras vai sēdus. Slodzei pakāpeniski vajadzētu atdarināt to slodzi, kāda parasti šajā locītavā tiek veikta, lai  locītavai apkārt esošie audi pamazām pierod pie tās (gan spiediens uz locītavu, gan pasīva un aktīva kustība). Noslēdzošā brūces dzīšanas fāze, jeb remodelācijas fāze var ilgt līdz pat diviem gadiem. Šajā fāzē notiek III tipa kolagēna pārveidošanās par I tipu. Traumētie audi (asinsvadi, nervaudi, kolagēnās šķiedras) kļūst labāk organizētas. Uzlabojas rētaudu mehāniskā izturība un aizsargfunkcija. Taču jāņem vērā, ka rētaudi nekad pilnībā nesasniedz veselas ādas un audu īpašības. To var salīdzināt ar spagetti. Tad, kad tie ir kastītē, tie ir akurāti sakārtoti un stingri (tā kā veseli audi), taču tad, kad tie ir izvārīti, tie ir haotiski izkārtoti uz šķīvja (šādi strukturējas traumēti audi). Tad, kad dzīšanas process nonāk pēdējā, jeb remodelācijas fāzē. Šīs fāzes laikā ir jāveic kustības, kādas jūs veicat ikdienā. Piemēram, ja vēlaties atsākt skriet, pirms tam ir jāsāk ar staigāšanu un vingrojumiem, kas sagatavo skriešanai. Šīs kādu laiku neveiktās aktivitātes sākumā ir kā stress organismam, tāpēc jāpiemēro pakāpeniski un jāļauj jaunajam kolagēnam pilnībā nobriest. Labs veids kā pilnvērtīgāk atgriezties aktivitātēs ir sākot veikt pliometrijas vingrojumus. Lai labāk saprastu, cik ātrs būs dzīšanas process, ir jāsaprot, kādi audi ir satraumēti. Galvenokārt,  tas ir atkarīgs no diviem faktoriem: no asins apgādes konkrētajā vietā un no audu bioloģiskā sastāva. Laba asins apgāde konkrētajā vietā ir svarīga audu augšanai un remodelizācijas fāzei pēc traumas. Ja salīdzina priekšējās krusteniskās saites plīsumu un kaula lūzumu, tad kaula dzīšana notiks ātrāk, jo tas pēc uzbūves ir vienkāršāks un tam ir labāka asins apgādē. PKS traumai ir vairākas nianses, kuras iepriekš ir aprakstītas šajā rakstā. Līdzīgi kā mūsu ķermenis vairākos etapos cīnās ar klepu vai kādu infekciju, arī traumu gadījumā mums ir jāiziet cauri vairākām fāzēm, lai pilnībā atlabtu. Lai šo procesu padarītu pēc iespējas ātrāku un kvalitatīvāku, rekomendējam ievērot šos audu dzīšanas pamatprincipus un nedarīt sev pāragri pāri, liekot neadekvātu slodzi pārāk agri vai tieši pretēji- neslogojot tad, kad to jau drīkst darīt. Lai mums visiem laba veselība un kustību prieks!