Raksti Archives - Page 5 of 11 - Veselības Vēstniecība

Audu dzīšanas process

Leave a Comment / Raksti / By Liene Jirgensone

Gūstot traumu, viena no pirmajām domām, kas iešaujas prātā, ir- cik tad ilgs laiks būs nepieciešams, lai viss sadzītu un būtu iespējams atgriezties savā ikdienišķajā sportiskajā režīm? Lai uz šo jautājumu atbildētu, nepieciešams nedaudz iedziļināties, kāds ir dzīšanas process. Precīzi, protams, nav iespējams pateikt, cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai pilnvērtīgi atgūtos no traumas, jo tas ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, piemēram, cilvēka vecuma, traumēto audu veida (kaulaudi, muskuļaudi utt.), to, cik labi/ slikti apasiņoti ir traumētie audi un no precīza bojājuma dziļuma. Tomēr, ja mums ir pietiekami laba izpratne par traumēto audu dzīšanas laiku, tad mēs varam palīdzēt šiem dzīšanas procesiem notikt pilnvērtīgāk vai vismaz nepalēlināt tos. Ķermeņa audi ir dažādu šūnu kopums. Cilvēka ķermenī ir daudz un dažādu audu, tai skaitā, epitēlijaudi, saistaudi, muskuļaudi, nervaudi. Epitēlijaudi ir tie, kas mūsu ķermeni klāj no ārpuses, piemēram, āda. Saistaudi ir tie, kas saista kopā citus mūsu audus. Muskuļaudi ir tie, kas ir spējīgi sasprindzināties un veikt kustības, kā arī atbildēt uz ārēju kairinātāju. Nervaudi atbild par to, lai dažādas mūsu ķermeņa daļas strādātu saskaņoti. Visus šos audus, protams, ir iespējams gan pārslogot, gan satraumēt. Un tad, kad kaut kas ir satraumēts, ir svarīgi darīt visu tā, lai pēc iespējas ātrāk varētu atgriezties savās ikdienas aktivitātēs. Kā notiek audu dzīšanas process? To iedala trijās fāzēs: iekaisuma fāze, proliferācijas fāze (jaunu šūnu veidošanās process), remodelācijas fāze Neatkarīgi no tā, kāda trauma ir gūta, nāksies iziet cauri visām šīm dzīšanās fāzēm. Taču katrā fāzē pavadītais ilgums var atšķirties atkarībā no tā, kas ir satraumēts. Iekaisuma fāze parasti noris neilgi (no vienas dienas līdz sešām). Droši vien esat redzējuši, ka vieta, kura tik tikko ir satraumēta, uzreiz pustūkst un kļūst apsārtusi. Ja ir asiņošana, tad organisms nodrošina tās apstādināšanu, un ar speciālām šūnām attīra brūci no kaitīgiem mikroorganismiem un mirušo audu paliekām. Galvenais uzdevums šajā fāzē ir mazināt sāpes, pietūkumu un sagatavot ķermeni nākamajam dzīšanas posmam. Pirmkārt, iekaisuma fāzes laikā, traumētajai vietai jāļauj atpūsties, to imobilizējot vai nekustinot. Traumētās vietas sargāšana šajā posmā ļauj šūnām netraucēti iekļūt ievainotos audos un bez traucējumiem sākt dzīšanas procesu. Iekaisuma process ir pavisam dabīgs process, kas nepieciešams audu labākai dzīšanai, tāpēc pret iekaisuma medikamenti to varētu kavēt. Dažādos literatūras avotos ir pretrunīgi novērtēta ledus likšana uz traumētās vietas, jo arī tas var kavēt dabiskos dzīšanas procesus. Ir pierādīts, ka aukstuma aplikācijas traumētajā vietā var dot atsāpinošu efektu. Katram ir atšķirīga sāpju tolerance, tāpēc, ja sāpes ir izteiktas, tās, protams, var mazināt ar dažādiem līdzekļiem. Drīz vien sākas proliferācijas fāze (norit vidēji no 4.-24. dienai pēc traumas). Veselā ādā no I tipa kolagēna šķiedrām ir veidots strukturēts un mehāniski izturīgs karkass, kurā atrodas arī asinsvadi, nervi, mata folikuli un dziedzeri. Proliferācijas fāzes centrālās šūnas ir miofibroblasti, kas ražo kolagēnās šķiedras, kā arī saraujas, nodrošinot brūces malu tuvināšanos vienu otrai. Proliferācijas fāzē brūces gultni aizpilda haotiski, labi apasiņoti audi, kas veidoti no III tipa kolagēna, kas ir mazāk izturīgs un sliktāk organizēts.  Kolagēns ir svarīgs proteīns, kas nodrošina ķermeņa struktūru. Pa jaunam izveidojušies audi ir vājāki, tiem nav tādas pašas audu īpašības kā normāliem, veseliem audiem, līdz ar to, tie ir vieglāk traumējami. Tad, kad iekaisuma fāze pāriet proliferācijas fāzē, ir rekomendēts sākt pakāpeniski kustināt un slogot traumēto vietu. Šajā posmā galvenais līdzsvarot atpūtu ar pakāpenisku un optimālu slogošanu. Piemēram, ceļa locītavas traumas gadījumā varam šo kāju pasīvi saliekt un taisnot bezsāju amplitūdā, atrodoties guļus uz muguras vai sēdus. Slodzei pakāpeniski vajadzētu atdarināt to slodzi, kāda parasti šajā locītavā tiek veikta, lai locītavai apkārt esošie audi pamazām pierod pie tās (gan spiediens uz locītavu, gan pasīva un aktīva kustība). Noslēdzošā brūces dzīšanas fāze, jeb remodelācijas fāze var ilgt līdz pat diviem gadiem. Šajā fāzē notiek III tipa kolagēna pārveidošanās par I tipu. Traumētie audi (asinsvadi, nervaudi, kolagēnās šķiedras) kļūst labāk organizētas. Uzlabojas rētaudu mehāniskā izturība un aizsargfunkcija. Taču jāņem vērā, ka rētaudi nekad pilnībā nesasniedz veselas ādas un audu īpašības. To var salīdzināt ar spagetti. Tad, kad tie ir kastītē, tie ir akurāti sakārtoti un stingri (tā kā veseli audi), taču tad, kad tie ir izvārīti, tie ir haotiski izkārtoti uz šķīvja (šādi strukturējas traumēti audi). Tad, kad dzīšanas process nonāk pēdējā, jeb remodelācijas fāzē. Šīs fāzes laikā ir jāveic kustības, kādas jūs veicat ikdienā. Piemēram, ja vēlaties atsākt skriet, pirms tam ir jāsāk ar staigāšanu un vingrojumiem, kas sagatavo skriešanai. Šīs kādu laiku neveiktās aktivitātes sākumā ir kā stress organismam, tāpēc jāpiemēro pakāpeniski un jāļauj jaunajam kolagēnam pilnībā nobriest. Labs veids kā pilnvērtīgāk atgriezties aktivitātēs ir sākot veikt pliometrijas vingrojumus. Lai labāk saprastu, cik ātrs būs dzīšanas process, ir jāsaprot, kādi audi ir satraumēti. Galvenokārt, tas ir atkarīgs no diviem faktoriem: no asins apgādes konkrētajā vietā un no audu bioloģiskā sastāva. Laba asins apgāde konkrētajā vietā ir svarīga audu augšanai un remodelizācijas fāzei pēc traumas. Ja salīdzina priekšējās krusteniskās saites plīsumu un kaula lūzumu, tad kaula dzīšana notiks ātrāk, jo tas pēc uzbūves ir vienkāršāks un tam ir labāka asins apgādē. PKS traumai ir vairākas nianses, kuras iepriekš ir aprakstītas šajā rakstā. Līdzīgi kā mūsu ķermenis vairākos etapos cīnās ar klepu vai kādu infekciju, arī traumu gadījumā mums ir jāiziet cauri vairākām fāzēm, lai pilnībā atlabtu. Lai šo procesu padarītu pēc iespējas ātrāku un kvalitatīvāku, rekomendējam ievērot šos audu dzīšanas pamatprincipus un nedarīt sev pāragri pāri, liekot neadekvātu slodzi pārāk agri vai tieši pretēji- neslogojot tad, kad to jau drīkst darīt. Lai mums visiem laba veselība un kustību prieks!

Traumu profilakse futbolā

Leave a Comment / Raksti / By Kristaps Blitsons

Nodarbojoties ar sportu, cilvēka ķermenī norisinās dažādi labvēlīgi procesi- trenējas sirds un asinsvadu sistēma, muskuļu spēks, koordinācija un pieaug pašpārliecinātība. Diemžēl, arī traumas un ievainojumi ir jebkura sporta veida sastāvdaļa. Pasaulē ir daudz sporta veidu un pieļauju, ka paliek ar vien vairāk, taču pagaidām apskatīsim tikai vienu, jeb populārāko sporta veidu pasaulē un tas ir FUTBOLS. Starp futbola traumām biežāk sastopamas ir muskuļu vai to cīpslu traumas (sastiepumi, tendinīti), nekā kaulu un saišu ievainojumi (lūzumi, krustenisko saišu plīsumi). Tā kā biežāk tiek traumētas struktūras, kuru spēku un izturību ir iespējams trenēt, tad salīdzinoši plaši ir izpētīta dažādu vingrinājumu efektivitāte traumu riska mazināšanā šīm struktūrām. Ir iespējams izcelt trīs muskuļu grupas, kuras visbiežāk tiek sastieptas- hamstringi, adduktori un augšstilbu četrgalvainie muskuļi (kvadricepsi). Hamstringu sastiepums Hamstringi ir muskuļu grupa, kas atrodas augšstilba aizmugurē starp dibenu un celi. Hamstringu sastiepumi ir biežākā muskuļu trauma futbolā, sastādot līdz pat 50% no visiem muskuļu ievainojumiem. Treniņa vai lielākoties spēles laikā šis muskulis parasti tiek sastiepts augstas intensitātes skriešanas laikā (sprints) vai arī spēcīga spēriena laikā (pa bumbu), kad vienlaicīgi tiek saliekta gūžas locītava un iztaisnota ceļa locītava (hamstringi tiek strauji iestiepti).Lai mazinātu traumas risku, ir nepieciešams izprast riska faktorus, kurus ir iespējams izmainīt. Hamstringu sastiepuma gadījumā tie ir: Samazināts hamstringu spēks Samazināta hamstringu un kvadricepsu elastība Hamstringu un kvadricepsu grupas muskuļu spēka asimetrija ( lielākoties kvadriceps spēcīgāks par hamstringu) Samazināts muskuļu spēks un koordinācija iegurņa un rumpja muskuļiem (“korsetes muskuļi”) Šādai traumai ir ļoti augsts risks atkārtoties. Gandrīz trešdaļa sportistu, kas atgriežas atpakaļ sportā pēc šāda ievainojuma, gada laikā cieš atkārtotu hamstringu sastiepumu, otrajai traumai parasti esot pat daudz nopietnākai. Faktori, kas varētu ietekmēt atkārtota sastiepuma risku: Saglabājas muskuļa vājums (neveicot rehabilitāciju – nestiprinot muskuli, bet ļaujot tam sadzīt un pa taisno atgriežoties sportā) Samazināta muskuļa elastība (sadzīstot muskulim pēc pirmā sastiepuma, tajā rodas saistaudi, kas nav tik elastīgi ka muskuļaudi) Pirmās traumas iespaidā radušās izmaiņas kustību stratēģijās un biomehanikā (saudzejot sastiepumu “klibojam”, sadzīstot ievainojumam neliela “klibošana” saglabājas) Netiek strādāts ar maināmajiem riska faktoriem, kas noveda pie pirmā ievainojuma (korsetes un iegurņa muskuļu spēks) Pārāk ātra atgriešanās atpakaļ sportā Adduktoru sastiepumi Adduktori ir muskuļu grupa, kas atrodas augšstilba iekšpusē. Tie strādā ja abas kājas tiek saspiestas kopā – “add”. Šo muskuļu sastiepuma vai pārslodzes gadījumā sūdzības būs sāpes cirksnī vai tā rajonā. Adduktoru sastiepuma riska faktori ir: Muskuļu spēka asimetrija starp adduktoriem un abduktoriem (pretējās grupas muskuļi, kas virza kāju uz sānu) Samazināts adduktoru spēks un mobilitāte Kvadricepsa (augšstilba četrgalvainā muskuļa) sastiepums Muskulis, kas atrodas augšstilba priekšējā virsmā. Līdzīgi kā hamstringi, tas šķērso divas locītavas (rectus femoris daļa kontrolē gan ceļa iztaisnošanos, gan gūžas saliekšanos) un tāpēc to ir viegli ievainot ātru un strauju kustību laikā (atkārtoti sprinti, virzienu maiņas, spēriens pa bumbu). Riska faktori: Samazināts muskuļa spēks Samazināta muskuļa elastība Agrāk jau piedzīvots kvadricepsa vai hamstringa sastiepums Visām muskuļu traumām potenciālie riska faktori ir līdzīgi – muskuļa vājums, samazināta elastība, savstarpēja muskuļu spēku neatbilstība (pretējām muskuļu grupām). Pētījumos gūtie dati atbalsta hamstringu, adduktoru un kvadricepsu ekscentriska spēka trenēšanu, kas iedarbojas uz šiem trīs riska faktoriem. Ko nozīmē ekscentriska spēka trenēšana? Tas nozīmē, ka visas trīs šīs muskuļu grupas jātrenē uzdevumos, kur muskulis ir nevis jāsasprindzina, lai tas saīsinātos, bet tam ir jābūt saspringtam un jāpagarinās, kā rezultāta uzlabojas gan spēks, gan muskuļa elastība, gan mazinās pretējo muskuļu grupu savstarpējā spēku asimetrija. Potītes ārējo (laterālo) saišu sastiepumi Par to, kas ir potītes saišu sastiepums sīkāk var iepazīties tam veltītajā rakstā. Šeit vairāk par to, kā mazināt risku pie tāda tikt. Risks pie šādas traumas tikt, protams, ir augsts. Maināmie riska faktori potītes saišu sastiepumiem: Saspringti un saīsināti ikri (apakšstilba aizmugurējās grupas muskuļi). Ja ikru muskulatūra ir saspringta, potīte atrodas “nostieptā” pozīcija un ir lielāks risks piezemējoties to novietot uz pēdas ārmalas, nevis pilnas pēdas, rezultātā to sastiepjot. Samazināta potīšu propriocepcija (ķermeņa izjūta vidē) Tātad, lai izvairītos no potītes saišu sastiepumiem, nepieciešams strādāt ar ikru muskuļu mobilitāti (tos rullēt un stiept), un uzlabot potīšu propriocepciju (to uzlabo līdzsvara uzdevumi uz CIETAS virsmas, mīkstas “pankūkas” nederēs). Kā vēlvienu salīdzinosi biežu traumu futbolā, es noteikti minētu priekšējās krusteniskās saites plīsumu, kurai jau arī ir speciāli veltīts raksts. Vai no visas šīs informācijas labumu var gūt tikai futbolisti? Protams, ka nē, jo jebkurā sporta veidā ir iespējams gūt kādu no šīm traumām un noteikti ir vērts savā treniņu procesā iekļaut šīs nianses, lai mazinātu šādu traumu risku. Protams, ka no visām potenciālajām traumām izvairīties nav iespējams, tomēr tas nenozīmē, ka tāpēc labāk ir neko nedarīt un cerēt uz labāko. Profilaktisku uzdevumu mērķis ir mazināt traumu risku sportā, bet tos regulāri pildot noteikti var uzlaboties ar sportiskie sasniegumi (jo kā gan papildus spēks un elastība var traucēt). Profesionāliem sportistiem viņu sporta veids ir pilnas slodzes darbs. Viņu uzdevums ir rūpēties par savu ķermeni arī ārpus treniņiem ar komandu, lai spētu konkurēt augstākajā līmenī ar mazāko traumu gūšanas risku.

Ķeizargrieziens fizioterapeita skatījumā

Leave a Comment / Raksti / By Liene Jirgensone

Vairākkārt esmu dzirdējusi sieviešu diskusijas par tēmām, kas saistītas ar bērniņa gaidīšanas laiku, dzemdībām, ķeizargriezieniem. Un diezgan populārs ir viedoklis, ka „es varētu izvēlēties ķeizargriezienu šādu vai citādu iemeslu dēļ”. Dzemdību speciālisti, ginekologi un citi šīs jomas pārstāvji šo jautājumu noteikti varētu nokomentēt no sava skatu punkta, bet mani, kā fizioterapeitu, šis viss ļoti izbrīna. Un es šeit nerunāju par emocionālajiem aspektiem, ar ko jaunā māmiņa saskaras pēc ķeizargrieziena, vairāk es vēlos vērst uzmanību tieši uz strukturālām niansēm ar ko nākas saskarties pēc šīs operācijas. Ķeizargrieziens ir nopietna ķirurģiska iejaukšanās, kas nereti, kā jau jebkura operācija, var radīt dažādas komplikācijas. Protams, ir daudzas situācijas, kad tā, bez šaubām, ir pareizākā izvēle un tādos gadījumos netiek uzsākta diskusija- gribu vai negribu, tad tā ir nepieciešamība. Ko tad tas īsti nozīmē IZVĒLĒTIES ĶEIZARGRIEZIENU?! Manās ausīs tas izklausās tā, it kā mēs stāvētu lielveikalā pie kases un izvēlētos – to, lūk, es ņemšu un to- nē. Ķeizargrieziens var būt gan plānveida (piemēram, ja ir vairāku augļu grūtniecība, ja bērns dzemdē atrodas nepareizā guļā u.c. iemesli), gan neplānots (piemēram, ja notikusi placentas atslāņošanās vai ir konstatēta nesaderība starp augļa galviņas un topošās māmiņas iegurņa izmēru u.c. iemesli). Ko tad darīt, ja ķeizargrieziens ir veikts? Jau pirmajā dienā pēc ķeizargrieziena, jaunā māmiņa var sākt ar elpošanas vingrojumiem un vieglu vēdera aktivizēšanu caur tiem (uz izelpu „nabiņa viegli jāvelk uz iekšu”). Elpošanas vingrojumu izpilde un viegla vēderpreses sasprindzināšana veicinās asinsriti kopumā, mazinās tūsku un stimulēs dzīšanas procesus. Atveseļošanās posms sievietei pēc ķeizargrieziena noteikti būs ilgāks nekā pēc dabīgām dzemdībām. Gan pēc dabīgām dzemdībām, gan pēc ķeizargrieziena sievietes ķermenim ir jāļauj atkopties pakāpeniski. Grūtniecības laikā izstieptie audi (dzemde, āda utt.) savu sākotnējo formu neatgūs ne dienas, ne mēneša laikā, tam visam ir vajadzīgs LAIKS un to mēs nevaram apiet ar citām metodēm. Tas, ka sievietei ir bijis ķeizargrieziens, ir tikai papildus nianse grūtniecībai. Vismaz 6 -8 nedēļas pēc ķeizargrieziena operācijas, sievietei nevajadzētu celt neko smagāku nekā viņas mazulis. Katra sieviete pēc ķeizargrieziena jūtas citādāk. Kamēr vienai liekas, ka var skriet un lekt un nav nekādu sūdzību (jā, arī šādi gadās, taču rekomendēju nesaforsēt un neuzsākt pārlieku intensības fiziskās aktivitātes), tikmēr citai nav spēka piecelties no gultas un vēders ir izteikti jūtīgs kā uz kustību, tā pieskārienu. Jebkurā gadījumā, ja viss ir noritējis veiksmīgi, uzreiz pēc ķeizargrieziena operācijas var celties un staigāt. Pirmajās dienās vēlams to darīt pakāpeniski, ieklausoties sava ķermeņa sajūtās. Arī bez ķeizargrieziena operācijas sievietei pēc dzemdībām nevajadzētu ar pilnu jaudu atgriezties iepriekšējās intensitātes treniņos. Kā svarīgs moments ir jāņem vērā arī fakts, ka sievietei pēc grūtniecības (vienalga ir vai nav bijis ķeizargrieziens) var būt diastāze (par šo tēmu rakstīju jau iepriekš). Mērķtiecīgas fiziskās aktivitātes var uzsākt pakāpeniski, ne ātrāk kā 6 nedēļas pēc dzemdībām. Tas, kādi vingrojumi ir jāveic, noteikti ir atkarīgs no tā, kāda fiziskā sagatavotība sievietei ir bijusi pirms grūtniecības un grūtniecības laikā. Pēc ķeizargrieziena, kā jau pēc operācijas, paliek rēta. Pēdējos gados veiktiem ķeizargriezieniem rēta atrodas uz bikini līnijas un ir aptuveni 10 cm gara, taču var arī būt, ka pēc ķeizargrieziena palikusi vertikāla rēta no nabas uz leju. Šie ir rētaudi, kas atrodas mums redzamā vietā uz ādas, taču ne mazāk svarīgi ir tas, ka arī dzemdes sieniņā ir rēta pēc ķeizargrieziena operācijas. Ja mēs runājam par kosmētisko pusi, tad situācijās, kad dzīšanas procesi norit labi un rētā nerodas iekaisums, tad jau pēc aptuveni 6- 8 mēnešiem rēta uz vēdera var būt pavisam smalka un ar aci knapi saskatāma, taču zem rētas jebkurā gadījumā izveidojas rētaudi. Jau iepriekš rakstīju par to, kā rētas var ietekmēt mūsu ķermeņa funkcionalitāti. Sākumā, pēc ķeizargrieziena operācijas, rētai ir jāļauj sadzīt. Rētošanās ir dabīgs dzīšanas process un katra rēta dzīst citādi atkarībā no lokācijas, dziļuma, lieluma un citiem faktoriem. Aptuveni divus mēnešus pēc ķeizargrieziena operācijas (tomēr vēlos uzsvērt, ka katram cilvēkam tas notiek dažādi, tāpēc ir svarīgi sadarboties gan ar savu ginekologu, gan fizioterapeitu) ar ķeizargrieziena rētu var sākt strādāt aktīvāk. Ja rētaudi ir blīvi un neelastīgi, tie ietekmē gan iekšējo orgānu kustīgumu (dzemdi, olnīcas, resno un tievās zarnas, utt.), gan iegurņa kaulu novietojumu un jostas skriemeļu stāvokli, kā rezultātā var parādīties dažādas sūdzības. Lai šīs ar rētu saistītās sūdzības neparādītos, to var sākt mobilizēt arī profilaktiski. Jo saaugumus nevar vienreiz izstrādāt un izstiept. Ir svarīgi ik pa laikam par viņiem atcerēties un izkustināt. Kā to darīt mājas apstākļos, var iemācīt ārsts/ osteopāts vai fizioterapeits.  Pat tad, ja ķeizargrieziena operācija bijusi 10 vai vairāk gadus atpakaļ, dažādas sāpes, kas saistās ar saaugumiem vēdera dobumā var risināt veicot pareizu rētas mobilizāciju. Tāpat rētaudu mobilitāti palīdz uzlabot arī sports un kustības kopumā. Ja Tev ir ķeizargrieziena rēta un kādas hroniskas sūdzības ar kuru risināšanu ir grūtības, iespējams, pie vainas ir tieši ķeizargrieziena rēta.