Osguda – Šlatera slimība

Pēc iepriekšējā raksta publicēšanas, saņēmām jautājumus par to, kas tad īsti ir rakstā pieminētā Osguda-Šlatera slimība. Runājot terminos, tā ir lielā lielakaula nelīdzenuma (tuberositas tibiae) osteohondroze, jeb biežāk dzirdēta kā Osguda-Šlatera slimība (Osgood-Schlatter).  Pirms sāku tulkot šo garo vārdu salikumu cilvēkiem saprotamā valodā, sākšu ar to, kā strādā muskuļi. Muskuļi sastāv no kontraktīlajām struktūrām (tā daļa, kura sasprindzinās) un nekontraktīlajām struktūrām (cīpslām). Lielākā daļa muskuļu piestiprinās ar cīpslu pie viena kaula, tad tie pāriet muskuļotajā, jeb kontraktīlajā daļā un tad atkal pāriet cīpslā, stiprinoties pie cita kaula. Katrai piestiprināšanās vietai ir dots savs latīniskais nosaukums, lai medicīnas personālam (un noteikti ne tikai) būtu vieglāk par to komunicēt. Muskulim sasprindzinoties, cīpslas iestiepjas un abas muskuļa piestiprināšanās vietas satuvinās, kā rezultātā notiek kustība. Osguda – Šlatera slimības gadījumā tiek runāts par vienas cīpslas piestiprināšanās vietas pārlieku lielu kairinājumu. Tā ir cīpsla, kas piestiprinās dažus centimetrus zem ceļa kauliņa pie diagnozē minētā – tuberositas tibiae, jeb lielā lielakaula nelīdzenuma. Muskuļi, kas stiprinās pie ceļa kauliņa (tā sauktās “bļodiņas”) sasprindzinoties, iestiepj arī cīpslu zem ceļa kauliņa (infrapatellāro cīpslu), kā rezultātā rodas kairinājums šajā piestiprināšanās vietā pie kaula. Ja šis kairinājums ir pārāk spēcīgs, tajā vietā var pat rasties mikroplaisas, kā rezultātā cīpsla ar nelieliem kaula fragmentiem it kā atraujas no kaula. Osguda- Šlatera slimība attīstās tikai bērniem. Bērna kauli, atšķirībā no pieauguša cilvēka kauliem, joprojām ir tikai augšanas procesā, līdz ar to vieglāk pakļaujami kairinājumam. Visbiežāk šī slimība attīstās tieši paātrinātās ķermeņa augšanas fāzē, kad īsā laika periodā bērna ķermenis izaug par vairākiem centimetriem. Šī slimība, nedaudz biežāk attīstās zēniem (no 10 līdz 15 gadu vecumam) nekā meitenēm (no 8 līdz 13 gadu vecumam) un pārsvarā bērniem, kas ir fiziski aktīvi. Lielākoties sāpes parādās abās ceļa locītavās, taču parasti viens no ceļiem tomēr sāp vairāk. Hipotēze par slimības attīstīšanās iemeslu ir tāda, ka kaulu un mīksto audu struktūru augšanas ātrumi atšķiras, kā rezultātā augšstilba kaulam attīstoties, aktīva bērna saspringtā muskulatūra “netiek līdzi”, radot šo spēcīgo kairinājumu (“rāvienu”) muskuļa piestiprināšanās vietā, kas izsauc sāpes.  Galvenās sūdzības un simptomi šīs slimības gadījumā ir iepriekš minētās sāpes vai diskomforts zem ceļa kauliņa, kas parasti sākas bez atminamas traumas epizodes. Sūdzības pastiprina kāda intensīva fiziska aktivitāte, piemēram, skriešana, lekšana, pietupiens vai rāpošana uz ceļiem, bet tās atvieglo miers un atpūta. Izmeklējot celi, infrapatellārās cīpslas piestiprināšanās vieta ir jūtīga un tur ir novērojams pietūkums, kā arī ir palielināts kaula izvirzījums uz āru, kurš uz pieskārienu ir sāpīgs (šī kaulu izmaiņa arī pēc slimības gaitas beigām ir paliekoša un par to nav jāsatraucas). Izteikti saspringti un uz pieskārienu sāpīgi ir augšstilba muskuļi. Citādāk ceļa locītava izskatās pilnīgi normāla (citi specifiskie testi negatīvi), ar izņēmumu, ka varētu būt ierobežota ceļa saliekšanas kustība, kas ir ierobežota sāpju dēļ, kad kustība tuvojas gala amplitūdai. Tātad ja bērnam parādās sūdzības par sāpēm vienā vai abos ceļos, bez traumas epizodes un uzspiežot uz cīpslas vai tās piestiprināšanās vietas tiek izsauktas lielākas sāpes, tad noteikti var aizdomāties par šīs diagnozes iespējamību. Bet atceraties, ka diagnoze var uzstādīt tikai ārsts, ņemot vērā slimības un traumu vēsturi un pašreizējās sūdzības.  Radioloģiskos izmeklējumus šādā situācijā taisīt ir diezgan bezjēdzīgi, jo rentgenā kaulu fragmentācijas izmaiņas var novērot tikai smagākajos gadījumos, savukārt ultrasonogrāfijas izmeklējums parādīs tikai mīksto audu tūsku un iekaisumu cīpslas piestiprināšanās vietā, ko var secināt arī celi apskatot un iztaustot. Papildus izmeklējumu nozīmēšana būtu svarīga, lai izslēgtu citu problēmu risku, ja nu ir vēl kādas papildus sūdzības.  Ārstēšana lielākoties ir konservatīva, kas nozīmē ka nav nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās. Pirmais ārstēšanas princips ir tikt vaļā no galvenā problēmas cēloņa – piestiprināšanās vietas kairinājuma, ko izraisa šī spēcīgā muskuļa kontrakcija. Tātad, ir vai nu jāsamazina, vai pavisam jāpārtrauc fiziskas aktivitātes, lai neveicinātu tālāku cīpslas piestiprināšanās vietas kairinājumu/ bojājumu. Smagākās situācijās, kad spēcīgas sāpes ceļos sagādā pat vienkārši pārvietošanas, slodze jāsamazina pilnībā un bērnam jāpārvietojas ar kruķiem. Slodzes ierobežošana nepieciešama līdz brīdim, kad beidzas akūtā iekaisuma fāze – nav sāpju ikdienas aktivitāšu laikā vismaz divu nedēļu garumā. Sāpju mazināšanai šajā laikā var izmantot kairinātās cīpslas fiksāciju, ko var nodrošināt ar speciālu ortozi (vienkārša saite, ko uzliek zem ceļa bļodiņas) vai kinezioloģiskais teips. Ja iekaisums ir lielāks un sāpes rodas pat vienkārši ejot, sāpes var mazināt arī ar ledus kompresēm. Paralēli slodzes limitēšanai ir nepieciešama augšstilba priekšējo muskuļu stiepšana un masāža, lai mazinātu tā saspringumu.  Pēc akūtās iekaisuma fāzes beigām ir nepieciešams uzsākt ārstniecisko vingrošanu, kas mērķēta uz augšstilba muskuļa spēka un elastības uzlabošanu. Papildus tam, nepieciešami specifiski ķermeņa biomehāniku uzlabojoši uzdevumi, kas koncentrējas uz to lai mainītu bērna kustību stereotipu tā, lai aktivitātēs tiktu mazāk noslogota ceļa locītava (pareizs pietupiens/izklupiens, lēciena un piezemēšanās biomehānika, potīšu un gūžu aktīvā stabilitāte). Vingrošanas laikā ir pieļaujamas nelielas sāpes, kas pēc treniņa nepalielina simptomātiku. Tas ir rādītājs vai ar vingrošanu nepalielinās risks atkal kairināt piestiprināšanās vietu. Atgriezties savā sporta veidā rekomendēts brīdī, kad vieglas fiziskas aktivitātes nesagādā sāpes un uzspiežot uz cīpslas piestiprināšanās vietas, tā nav sāpīga vienas vai divu nedēļu garumā. Parasti stāvoklis uzlabojās vai pilnībā pāriet dažu mēnešu laikā. Pilnīga situācijas uzlabošanās ir momentā, kad bērna ķermenim beidzas augšanas fāze un kauls ir pilnībā noformējies, līdz ar to sāpes var ievilkties arī uz vairākiem mēnešiem (literatūrā tie ir 6-24 mēneši)  Ņemot vēra galvenos iemeslus kādēļ šis sindroms rodas, ir viegli saprast profilaktiskās darbības – neļaut bērna muskuļiem kļūt tik saspringtiem, ka tie varētu radīt kairinājumu cīpslas piestiprināšanās vietā. Pirmkārt ar pareizu slodzes dozēšanu (intensīvo treniņu stundu skaits nedēļā, par kuru jau Liene runāja savā rakstā), pievēršanās vispārējai fiziskai sagatavotībai (kas iekļautu to lai muskulis ir gan pietiekami elastīgs, gan spēcīgs) nevis tikai sporta veidam specifiskie treniņi, kā arī regulāra stiepšanās un muskuļu pašmasāža (mūsdienās tik populārie trigerpunktu ruļļi) vai masāžas pie masiera pēc intensīvu slodžu periodiem (piemēram, pēc treniņnometnēm, sacensībām).  Izmantotā literatūra:  1. Kemedy K. McQuillen “Rosen’s Emergency Medicine: Concepts and Clinical Practice.”  2. J. Todd R. Lawrence “Nelson Textbook of Pediatrics.”  3. Vincent F. Deeney un Jennifer Arnold “Zitelli and Davis’ Atlas of Pediatric Physical Diagnosis”