fbpx

Veselības Vēstniecība

bērnu sports

Osguda – Šlatera slimība

Pēc iepriekšējā raksta publicēšanas, saņēmām jautājumus par to, kas tad īsti ir rakstā pieminētā Osguda-Šlatera slimība. Runājot terminos, tā ir lielā lielakaula nelīdzenuma (tuberositas tibiae) osteohondroze, jeb biežāk dzirdēta kā Osguda-Šlatera slimība (Osgood-Schlatter).  Pirms sāku tulkot šo garo vārdu salikumu cilvēkiem saprotamā valodā, sākšu ar to, kā strādā muskuļi. Muskuļi sastāv no kontraktīlajām struktūrām (tā daļa, kura sasprindzinās) un nekontraktīlajām struktūrām (cīpslām). Lielākā daļa muskuļu piestiprinās ar cīpslu pie viena kaula, tad tie pāriet muskuļotajā, jeb kontraktīlajā daļā un tad atkal pāriet cīpslā, stiprinoties pie cita kaula. Katrai piestiprināšanās vietai ir dots savs latīniskais nosaukums, lai medicīnas personālam (un noteikti ne tikai) būtu vieglāk par to komunicēt. Muskulim sasprindzinoties, cīpslas iestiepjas un abas muskuļa piestiprināšanās vietas satuvinās, kā rezultātā notiek kustība. Osguda – Šlatera slimības gadījumā tiek runāts par vienas cīpslas piestiprināšanās vietas pārlieku lielu kairinājumu. Tā ir cīpsla, kas piestiprinās dažus centimetrus zem ceļa kauliņa pie diagnozē minētā – tuberositas tibiae, jeb lielā lielakaula nelīdzenuma. Muskuļi, kas stiprinās pie ceļa kauliņa (tā sauktās “bļodiņas”) sasprindzinoties, iestiepj arī cīpslu zem ceļa kauliņa (infrapatellāro cīpslu), kā rezultātā rodas kairinājums šajā piestiprināšanās vietā pie kaula. Ja šis kairinājums ir pārāk spēcīgs, tajā vietā var pat rasties mikroplaisas, kā rezultātā cīpsla ar nelieliem kaula fragmentiem it kā atraujas no kaula. Osguda- Šlatera slimība attīstās tikai bērniem. Bērna kauli, atšķirībā no pieauguša cilvēka kauliem, joprojām ir tikai augšanas procesā, līdz ar to vieglāk pakļaujami kairinājumam. Visbiežāk šī slimība attīstās tieši paātrinātās ķermeņa augšanas fāzē, kad īsā laika periodā bērna ķermenis izaug par vairākiem centimetriem. Šī slimība, nedaudz biežāk attīstās zēniem (no 10 līdz 15 gadu vecumam) nekā meitenēm (no 8 līdz 13 gadu vecumam) un pārsvarā bērniem, kas ir fiziski aktīvi. Lielākoties sāpes parādās abās ceļa locītavās, taču parasti viens no ceļiem tomēr sāp vairāk. Hipotēze par slimības attīstīšanās iemeslu ir tāda, ka kaulu un mīksto audu struktūru augšanas ātrumi atšķiras, kā rezultātā augšstilba kaulam attīstoties, aktīva bērna saspringtā muskulatūra “netiek līdzi”, radot šo spēcīgo kairinājumu (“rāvienu”) muskuļa piestiprināšanās vietā, kas izsauc sāpes.  Galvenās sūdzības un simptomi šīs slimības gadījumā ir iepriekš minētās sāpes vai diskomforts zem ceļa kauliņa, kas parasti sākas bez atminamas traumas epizodes. Sūdzības pastiprina kāda intensīva fiziska aktivitāte, piemēram, skriešana, lekšana, pietupiens vai rāpošana uz ceļiem, bet tās atvieglo miers un atpūta. Izmeklējot celi, infrapatellārās cīpslas piestiprināšanās vieta ir jūtīga un tur ir novērojams pietūkums, kā arī ir palielināts kaula izvirzījums uz āru, kurš uz pieskārienu ir sāpīgs (šī kaulu izmaiņa arī pēc slimības gaitas beigām ir paliekoša un par to nav jāsatraucas). Izteikti saspringti un uz pieskārienu sāpīgi ir augšstilba muskuļi. Citādāk ceļa locītava izskatās pilnīgi normāla (citi specifiskie testi negatīvi), ar izņēmumu, ka varētu būt ierobežota ceļa saliekšanas kustība, kas ir ierobežota sāpju dēļ, kad kustība tuvojas gala amplitūdai. Tātad ja bērnam parādās sūdzības par sāpēm vienā vai abos ceļos, bez traumas epizodes un uzspiežot uz cīpslas vai tās piestiprināšanās vietas tiek izsauktas lielākas sāpes, tad noteikti var aizdomāties par šīs diagnozes iespējamību. Bet atceraties, ka diagnoze var uzstādīt tikai ārsts, ņemot vērā slimības un traumu vēsturi un pašreizējās sūdzības.  Radioloģiskos izmeklējumus šādā situācijā taisīt ir diezgan bezjēdzīgi, jo rentgenā kaulu fragmentācijas izmaiņas var novērot tikai smagākajos gadījumos, savukārt ultrasonogrāfijas izmeklējums parādīs tikai mīksto audu tūsku un iekaisumu cīpslas piestiprināšanās vietā, ko var secināt arī celi apskatot un iztaustot. Papildus izmeklējumu nozīmēšana būtu svarīga, lai izslēgtu citu problēmu risku, ja nu ir vēl kādas papildus sūdzības.  Ārstēšana lielākoties ir konservatīva, kas nozīmē ka nav nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās. Pirmais ārstēšanas princips ir tikt vaļā no galvenā problēmas cēloņa – piestiprināšanās vietas kairinājuma, ko izraisa šī spēcīgā muskuļa kontrakcija. Tātad, ir vai nu jāsamazina, vai pavisam jāpārtrauc fiziskas aktivitātes, lai neveicinātu tālāku cīpslas piestiprināšanās vietas kairinājumu/ bojājumu. Smagākās situācijās, kad spēcīgas sāpes ceļos sagādā pat vienkārši pārvietošanas, slodze jāsamazina pilnībā un bērnam jāpārvietojas ar kruķiem. Slodzes ierobežošana nepieciešama līdz brīdim, kad beidzas akūtā iekaisuma fāze – nav sāpju ikdienas aktivitāšu laikā vismaz divu nedēļu garumā. Sāpju mazināšanai šajā laikā var izmantot kairinātās cīpslas fiksāciju, ko var nodrošināt ar speciālu ortozi (vienkārša saite, ko uzliek zem ceļa bļodiņas) vai kinezioloģiskais teips. Ja iekaisums ir lielāks un sāpes rodas pat vienkārši ejot, sāpes var mazināt arī ar ledus kompresēm. Paralēli slodzes limitēšanai ir nepieciešama augšstilba priekšējo muskuļu stiepšana un masāža, lai mazinātu tā saspringumu.  Pēc akūtās iekaisuma fāzes beigām ir nepieciešams uzsākt ārstniecisko vingrošanu, kas mērķēta uz augšstilba muskuļa spēka un elastības uzlabošanu. Papildus tam, nepieciešami specifiski ķermeņa biomehāniku uzlabojoši uzdevumi, kas koncentrējas uz to lai mainītu bērna kustību stereotipu tā, lai aktivitātēs tiktu mazāk noslogota ceļa locītava (pareizs pietupiens/izklupiens, lēciena un piezemēšanās biomehānika, potīšu un gūžu aktīvā stabilitāte). Vingrošanas laikā ir pieļaujamas nelielas sāpes, kas pēc treniņa nepalielina simptomātiku. Tas ir rādītājs vai ar vingrošanu nepalielinās risks atkal kairināt piestiprināšanās vietu. Atgriezties savā sporta veidā rekomendēts brīdī, kad vieglas fiziskas aktivitātes nesagādā sāpes un uzspiežot uz cīpslas piestiprināšanās vietas, tā nav sāpīga vienas vai divu nedēļu garumā. Parasti stāvoklis uzlabojās vai pilnībā pāriet dažu mēnešu laikā. Pilnīga situācijas uzlabošanās ir momentā, kad bērna ķermenim beidzas augšanas fāze un kauls ir pilnībā noformējies, līdz ar to sāpes var ievilkties arī uz vairākiem mēnešiem (literatūrā tie ir 6-24 mēneši)  Ņemot vēra galvenos iemeslus kādēļ šis sindroms rodas, ir viegli saprast profilaktiskās darbības – neļaut bērna muskuļiem kļūt tik saspringtiem, ka tie varētu radīt kairinājumu cīpslas piestiprināšanās vietā. Pirmkārt ar pareizu slodzes dozēšanu (intensīvo treniņu stundu skaits nedēļā, par kuru jau Liene runāja savā rakstā), pievēršanās vispārējai fiziskai sagatavotībai (kas iekļautu to lai muskulis ir gan pietiekami elastīgs, gan spēcīgs) nevis tikai sporta veidam specifiskie treniņi, kā arī regulāra stiepšanās un muskuļu pašmasāža (mūsdienās tik populārie trigerpunktu ruļļi) vai masāžas pie masiera pēc intensīvu slodžu periodiem (piemēram, pēc treniņnometnēm, sacensībām).  Izmantotā literatūra:  1. Kemedy K. McQuillen “Rosen’s Emergency Medicine: Concepts and Clinical Practice.”  2. J. Todd R. Lawrence “Nelson Textbook of Pediatrics.”  3. Vincent F. Deeney un Jennifer Arnold “Zitelli and Davis’ Atlas of Pediatric Physical Diagnosis” 

“Profesionāls” sportists no piecu gadu vecuma

Vecāki, kuri paši ir jaunībā izbijuši sportisti nereti vēlas, lai arī viņu bērni ir sportisti, kas, protams, nav slikti. Katram savs. Taču svarīgi uz šo jautājumu raudzīties ar vēsu galvu un loģiski. Nav pat mazākās garantijas, ka bērns, kurš 5 gadu vecumā paņems rokā tenisa raketi, hokeja nūju vai uzkāps uz slidām, būs pats labākais šajā sporta veidā. Nē, diemžēl (vai par laimi?), tā tas nestrādā. Savā fizioterapijas ikdienā nereti sastopos ar bērniem, kuriem ir pārslodzes traumas/ sāpes jau 10 gadu vecumā un milzīga 5 gadu bagāža “profesionālajā” sportā. Šie bērni ir raduši pie disciplīnas, pie regulāriem, smagiem treniņiem, sacensībām un nemaz nezin, ka drīkstētu arī citādāk. Un tad pēkšņi parādās sāpes, kas liek doties pie ārsta vai fizioterapeita. Nereti tas nozīmē to, ka ir nepieciešams samazināt treniņu intensitāti vai arī uz laiku to pārtraukt vispār. Brīdī, kad speciālists paziņo savu verdiktu, pēkšņi iestājas neziņa par nākotni, mērķu pārskatīšana un bieži vien arī sevis vainošana, ka kaut kas treniņos nav darīts pietiekami labi. Tā gan īsti nebūs taisnība. Drīzāk vaina slēpjas kopējā slodzes intensitātē un daudzumā, jo kvalitāte un kvantitāte nav sinonīmi. Bērnam pēkšņi sava “sportista” ikdiena ir jāpārkārto un jāapmeklē regulāras fizioterapijas nodarbības (pārslogoto muskuļu atslogošana, vājo muskuļu spēka uzlabošana un tā tālāk). Jā, tas, ka bērns ir sportists galīgi nenozīmē to, ka visi viņa muskuļi ir stipri. Katrā sporta veidā ir slodze uz konkrētām muskuļu grupām un, tajā pašā laikā, dažas muskuļu grupas netiek pilnvērtīgi nodarbinātas, kā rezultātā arī parasti rodas pārslodzes traumas. Mums nevajadzētu saukt ne 5, ne 10  gadīgu bērnu par profesionālu sportistu. Lielās sporta medicīnas organizācijas visā pasaulē nerekomendē agrīni specializēties vienā sporta veidā. [1] Kā jau minēju arī iepriekšējā rakstā par fizisko sagatavotību, treniņu procesam augšanas periodā ir jābūt organizētam tā, lai veicinātu dažādu motoro prasmju (kustību apjoms, locītavu stabilitāte, koordinācija u.c) attīstīšanu tā, lai nav jāveic daudz monotonas un vienveidīgas kustības – aerobi/ anaerobi utt. Pētījumi parāda, ka tie bērni, kas sāk savus profesionālos treniņus agrīnā vecumā vienā sporta veidā, salīdzinot ar tiem bērniem, kas trenējas vispusīgāk vairākos sporta veidos nepalielina savas izredzes sasniegt elites līmeni. Ir pierādījumi, ka agrīna sporta veida specializācija palielina pārslodzes traumu iespējamību, kā arī veicina izdegšanas sindroma veidošanos. [2,3] Jebkuram bērnam, kurš apmeklē intensīvus sporta treniņus, svarīgi ir monitorēt treniņa stundu skaitu nedēļā. Ir svarīgi, ka treniņa stundu skaits nav lielāks par bērna vecumu un nepārsniedz 16 h nedēļā (piemēram, 7 gadu vecumā nav vairāk kā 7 intensīvas treniņu stundas nedēļā.) [4] Augšanas procesā bērna ķermeņa uzbūve un fizioloģija ļoti mainās, citi „vienā vasarā” izaug garumā par vairākiem cm, pēkšņi apsteidzot savus vienaudžus, kāds piedzīvo pubertātes hormonālās izmaiņas 12 gados, bet cits 14 gados. [5] Un tas viss, protams, ietekmē arī sportiskos sasniegumus. Tieši tāpēc specializācijai vienā sporta veidā būtu jānotiek pēc pubertātes sākšanās (respektīvi 12-14 gadu vecuma), kad lielākās ķermeņa izmaiņas ir notikušas un tad arī objektīvi var sākt vērtēt jaunā sportista stiprās un vājās puses – koordinācija, līdzsvars, veiklība, elastība, spēks kā arī ķermeņa aprises. Piemēram, ja jaunietim ir vēlēšanās trenēties volejbolā, bet viņš nav garāko vienaudžu vidū, labāk izvēlēties, lai viņš pastiprināti trenējas libero, nevis centrālā bloķētāja pozīcijai. Arī 1,80 m garš centrālais bloķētājs varētu nonākt pasaules lielākajās volejbola līgās, taču iespēja, ka tā notiks, ir ļoti niecīga… Ja tomēr vecāki ir nolēmuši bērnu no agras mazotnes sūtīt tikai vienā sporta veidā uzreiz profesionālā līmenī? Te, protams, atkal sīki un smalki varētu stāstīt par katru vecumposmu, kā arī par katru sporta veidu atsevišķi, taču to varam atstāt citai reizei (mudināšu Jūs iesūtīt variantus par ko paši vairāk vēlaties lasīt un uzzināt). Šoreiz es mēģināšu izstāstīt vispārīgāk. Pats galvenais ir saprast, ka profesionāls sports nekad nav uzskatīts par veselīgu. Taču tas, ko mēs varam darīt, ir mēģināt padarīt to pēc iespējas mazāk kaitējošu. Saprotams, ka katrā sporta veidā ir specifiskās prasmes, kuras ir nepieciešams izkopt, ja gribi būt labākais. Tāpēc ļoti svarīgi jebkuram sporta veidam pievienot profesionālus fiziskās sagatavošanas treniņus, kas tiek veidoti, ņemot vērā sporta veidu, kurā bērns trenējas, kā arī regulāri izvērtējot objektīvos parametrus, individuāli bērnu apskatot un testējot. Katram sporta veidam ir klasiskas pārslodzes, kas mēdz veidoties, un tieši tāpat katrs bērns ir individuāls un arī atšķirīgs pēc ģenētiskajiem faktoriem. Noteikti kopā jāskaita gan intensīvās treniņu stundas, gan spēļu stundas. Arī tad, ja jaunajam sportistam nav nekādu sūdzību/ sāpju, es ieteiktu apmeklēt savu fizioterapeitu pirms un pēc sporta sezonām, lai novērtētu veselības stāvokli konkrētajā brīdī, progresu un potenciālās problēmas, kam turpmāk pievērst lielāku uzmanību treniņos. Ja vēlamies bērnu uzlikt uz sportista ceļa, nevis iedzīt vienā sporta veidā, es rekomendēju viņu sūtīt, piemēram, uzreiz divos vai pat vairākos sporta veidos uz retākiem treniņiem. Tieši šāda sporta rutīna palielina iespēju, ka bērns vēlāk kļūs par elites sportistu un to pierāda pieejamā literatūra par šo tēmu. Un tad, ap 12- 14 gadu vecumu (atkarīgs no sporta veida un no tā, kā jaunietis ir attīstījies fiziski) jau var specializēties vienā sporta veidā (plus, protams, fiziskās sagatavotības treniņu turpināšana). Ļoti nozīmīgi ir tas, lai šīs it kā dažādās aktivitātes “nepārklātos” (lai it kā dažādos sporta veidos nebūtu slodze uz vienu un to pašu). Piemēram, iztēlojaties, cik daudz reizes vajag veikt pietupiena kustību trenējoties volejbolā- serves uzņemšana, brīdis pirms bloka likšanas un uzbrukums- šajās kustībās intensīvi tiek nodarbināts / ar laiku pārslogots augšstilba četrgalvainais muskulis (m.quadriceps femoris). Un tad iedomājaties, kā izskatās futbola treniņš, cik reizes spēlētājs veic kājas taisnošanas kustību – piespēlēs sperot pa bumbu, sperot bumbu pa vārtiem (arī šo kustību veic m.quadriceps fem.). Šie pēc būtības ir pilnīgi dažādi sporta veidi, taču liela slodze tieši uz m.quadriceps fem. ir abos. Protams, ka bērnam, kurš apmeklēs futbola un volejbola treniņus (nevis intensīvi tikai vienu vai otru) tāpat ar lielu varbūtību parādīsies pārslodzes sāpes celī, piemēram, ļoti populārais Osgood Schlatter sindroms vai pat krustenisko saišu plīsumi. [6] Nevar gaidīt, ka sacensībās bērns rādīs augstāko sniegumu atsperīgumā / lēciena augstumā utt. ar sadzītiem augšstilba četrgalvainajiem muskuļiem vai ka vispār varēs piedalīties sacensībās, jo būs izteiktas sāpes ceļu locītavās. Neskatoties uz to, vai izvēlaties bērnam jau no agras mazotnes veidot profesionāla sportista karjeru, vai vēlaties, lai bērns ir atlētisks

Fiziskā sagatavotība nav tikai sportistu privilēģija, tā ir nepieciešama jebkuram.

Šoreiz raksts par skolas vecuma bērniem un jauniešiem. SPKC (slimību profilakses un kontrole centrs) paredz, ka bērniem un pusaudžiem ieteicams būt fiziski aktīviem katru dienu vidēji 60 minūtes, veicot vidējas līdz augstas intensitātes fiziskās aktivitātes, bet muskuļus un kaulus stiprinošas fiziskās aktivitātes ieteicams veikt vidēji 3 reizes nedēļā. Jāatzīst, ka savā fizioterapijas ikdienā regulāri saskaramies ar to, ka bērniem un jauniešiem nav pietiekama fiziskā sagatavotība. Tas viss lielākoties netiek pamanīts līdz brīdim, kad jaunietis (šeit runājam par nesportistiem, jo par sportistiem ir jārunā atsevišķi) pēkšņi sāk sūdzēties par sāpošu muguru/ ceļiem, par grūtībām uzkāpt pa trepēm, kā arī nereti tam pievienojas liekais svars. Iepriecinošā ziņa ir tāda, ka to var uzlabot! Kamēr nav sūdzību vai vizuālu stājas izmaiņu, rekomendējam bērniem vienkārši kustēties. Galvenais, lai šīs aktivitātes ir pēc iespējas dažādākas un mainīgas, jo tieši tas veicinās bērna vispusīgāku fizisko attīstību. Ir nepieciešams iesaistīt pēc iespējas vairāk muskuļu grupas. Arī palīdzēšana dārza darbos, kā, piemēram, malkas krāmēšana un zāles pļaušana trenē muskuļus. Ne mazāk svarīga ir arī sirds un elpošanas sistēmu trenēšana, kas visaktīvāk strādā braucot ar riteni, skrienot, skrituļojot un vēl daudzās citās aktivitātēs. Viens no veidiem, kā vecāki paši var saprast sava jaunieša fizisko attīstību, ir novērtējot spēju veikt dažādas pamatprasmes. Daži piemēri no tā, ko vērtējam konsultāciju kabinetos: līdzsvars: stāvēšana uz vienas kājas, kā arī ar abām kājām, taču aizvērtām acīm (vērtē var/ nevar nostāvēt; cik stabili to spēj izpildīt; cik ilgi tā var nostāvēt); lekšana (uz augšu, uz priekšu, uz abām kājām vai vienas; var novērtēt gan augstumu/ attālumu, gan to, cik simetriski un „stingri” tas tiek veikts); skriešana (vai skrien taisni vai tūļīgi gāžas no vienas puses uz otru; aizelšas un nevar uzkāpt uz 3.stāvu / bez piepūles spēj noskriet pāris km), spēja noķert bumbu, kā arī to mest (jā, lai cik elementāri tas šķistu mums, pieaugušajiem, pavērtējiet to, kā to dara jūsu jaunietis); elastība: noliekšanās uz priekšu (kājas taisnas, mugura apaļa) vai arī sēdēšana garensēdē (ar taisnām kājām uz priekšu) – vai var brīvi apsēsties, cik tālu var aizsniegties; roku spēks: rāpšanās (vai viņš/ viņa spēj uzrāpties kokā?), pievilkšanās un atspiešanās (šī prasme gan atšķirās pa vecumposmiem un dzimumiem, taču vajadzētu mēģināt novērtēt arī to); Šādi varētu iet cauri vēl daudzām aktivitātēm, bet ceru, ka ar šīm pietika, lai jums būtu vieglāk uztvert pamatdomu. Un tad, ja novērtējot šīs prasmes novēro, ka jaunietis tās spēj izpildīt bez aizķeršanās, dara to veikli un bez piepūles, vari rēķināties, ka viņš, teorētiski, ir gatavs arī intensīvākām slodzēm. Darbā nereti gadās situācijas, kad vecāki atved savu pusaudzi, kuram ir parādījušās sūdzības. Tiek izvērtētas pamatprasmes un, protams, arī stāja. Palūdzot, lai jaunietis pastāv uz vienas kājas, tiek konstatēts, ka viņš nemaz īsti to nevar izdarīt ilgāk par pāris sekundēm. Tad vecāki parasti saka: „Nu nemuļķojies, pacenties vairāk”. Bet galu galā saprot, ka viņu jaunietis to stabili neprot veikt. Kā arī novērtējot stāju, konstatējam, ka tā ir izteikti asimetriska. To arī vecākiem rādām un stāstām- uz ko nereti ir liels izbrīns: „Wow, pat es redzu, ka plecu josla nav simetriska/ mugurkauls nav taisns/ viens gurns ir augstāks par otru …” Un, jā, izbrīns ir tieši tāpēc, ka vecāki to būtu varējuši paši pamanīt. Tā nav noticis, jo vecāki nav redzējuši savu bērnu apakšveļā, bet gan biezā vilnas džemperī un platās biksēs. Tāpēc vēlos mudināt jūs pievērst kārtīgāku uzmanību bērna ķermenim. Protams, ne jau tik specifiski, kā to darītu mēs, bet vismaz tik daudz, lai nepalaistu garām ko ļoti nozīmīgu. Nereti stāja sabojājas „pa vienu vasaru”, jo pusaudži mēdz mazā laika posmā strauji izaugt. Tieši vasara ir arī vislabākais laiks kaut vai uzmest aci bērna stājai, kad esiet kopā ar bērnu aizbraukuši uz ezeru peldēties un bērns  ir tērpies vien peldbiksēs/ peldkostīmā (ticiet man, šādi var pamanīt daudz un dažādas lietas, pat speciāli viņu neapstādinot un nevērtējot stāju). Pastāv arī iespēja izskaidrot bērnam skaistas un veselas stājas nepieciešamību un vienoties, ka pavērtēsiet viņa stāju. Vesela un kopta stāja ir daudz nozīmīgāka par jaunāko viedierīci, kuru sabojāšanas gadījumā var nomainīt dienas laikā, taču sabojātu stāju, vāju fizisko formu vai, sliktākajā gadījumā, mazkustības izraisītu slimību sekas nepieciešams labot mēnešiem vai pat gadiem ilgi. Ja ir parādījušās stājas izmaiņas, esat novērtējuši, ka kādu no pamatprasmēm jaunietis veic ļoti vāji (piemēram, spēj nostāvēt uz vienas kājas < 15 sek vai nogurst kāpjot pa trepēm nelielā augstumā), tad vajadzētu doties pie speciālista (visdrīzāk, fizioterapeita), kas to novērtēs un jūsu bažas apstiprinās vai arī tās noraidīs. Situācijās, ja jau ir parādījušās sūdzības/ sāpes, tad pie speciālista vajadzētu doties pavisam ātrā tempā. Sāpes ir brīdinājuma signāls, ka kaut kas nav kārtībā un neārstētas akūtās sāpes var pāriet hroniskā formā (un hroniskas sāpes parasti ir daudz grūtāk ārstējamas). Vasara, patiesībā, ir arī labs laiks, kad fizisko formu uzlabot, jo ilgstošā sēdēšana vairs nav obligāta (skola) un ir tik daudz iespējas kustēties- peldēt, braukt ar skrejriteni, lekt ar lecamauklu, basām kājām skriet pa pagalmu (šī, star pcitu, ir burvīga aktivitāte, jo palīdz tonizēt pēdas un mazina funkcionālas plakanās pēdas (plakanā pēda ir stāvoklis, kad ir samazināta pēdas garenvelve, šķērsvelve vai abas)). Svarīgi ir neielaisties kampaņveidīgās fiziskajās aktivitātēs, bet praktizēt tās regulāri. Lai fizisko sagatavotību uzlabotu (nevis bojātu), nesportiskam jaunietim aktivitātes ir jāsāk pakāpeniski. Ja 3 vasaras mēnešos būs pārlieku liela slodze un 3 ziemas mēnešos jaunietis tikai sēdēs, tad arī pārējā laikā viss notiks ar mainīgiem panākumiem un tas noteikti nebūs labākais risinājums. Kā mudināt savu jaunieti kustēties? Labu piemēru var rādīt vecāki. Pavadām brīvdienas aktīvi, peldam, dodamies laivu braucienā. Pievēršamies savai fiziskajai veselībai un tad varēsim arī bērniem to mācīt. Galvenais, ko vēlos piebilst, ka kustēties vajag ar mēru, pakāpeniski un ar prieku. Tieši vecākiem (vai jebkurai citai uzticības personai)  ir jāveicina savu bērnu fiziskās aktivitātes. Vecākiem ir jāmāca bērniem darīt vērtīgas un noderīgas nodarbes pat tad, ja viņi iebilst pret to, jo bērni ne vienmēr paši spēj objektīvi šīs lietas izvērtēt. Paaugoties viņi pateiks jums PALDIES, par to, ka liki sportot un PALDIES, ja tajā brīdī varēs dzīvot maksimāli veselā ķermenī. Visi zina, ka nav iespējams izmazgāt zobus gadu uz priekšu, tāpēc tos tīrām katru dienu. Tieši tāpat