fbpx

Veselības Vēstniecība

Fizioterapija

Tu neesi tavs izmeklējums!

Mūsdienās medicīna ir attīstījusies ļoti tālu, dodot iespēju veikt visdažādākos izmeklējumus, lai mēs varētu redzēt „kas lācītim vēderā” jeb kā mēs izskatāmies no iekšpuses. Viens no populārākajiem izmeklējumiem šobrīd ir Magnētiskā Rezonanse (MR). Šis izmeklējums tiek veikts ar magnētiskā lauka un radioviļņu starpniecību, ļaujot medicīnas speciālistiem aplūkot mūsu locītavas un citas struktūras pavisam sīkās niansēs. Tas nozīmē, ka ir iespējams atklāt dažādas slimības sākuma stadijā un ar tām cīnīties veiksmīgāk, kā arī pēc traumām var lokalizēt konkrēto bojājumu un to ārstēt. Tas viss izklausās ļoti labi un droši vien arī parādās jautājums, kāpēc vienmēr cilvēku izmeklēšanu nesākt ar MR? Kā jau nojaušat, dzīvē viss nekad nav tik vienkārši un, pirms došanās uz radioloģisku izmeklējumu, ir jāņem vērā daži apsvērumi.  Kā viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ medicīnas speciālists varētu Jūs uzreiz nenosūtīt uz MR izmeklējumu, ir tas, ka MR tikai ataino cilvēka anatomiju bildē, bet diemžēl neko nepasaka par funkciju. Savā praksē nereti nācies saskarties ar pacientiem, kuriem ir sūdzības par sāpēm kādā locītavā, kas izrādās nesaistītas ar atradnēm MR (un arī citos izmeklējumos). Viss fokuss pēkšņi tiek likts uz to, kas parādījās bildē, neņemot vērā, ka šīs sūdzības patiesībā rada, kas cits. Tas nozīmē, ka akli uzticoties MR varam pazaudēt terapijas procesa laiku. Ja papētām šo tēmu dziļāk, tad situācija kļūst vēl interesantāka. Pētījumi rāda, ka cilvēkiem, kuriem nav muguras sāpju, ļoti bieži MR izmeklējums rezultējās ar dažādām patoloģijas atradnēm. Ja 20 gadus veciem cilvēkiem tas ir vidēji 37% gadījumu, tad pie 80 gadu robežas tie jau ir 84%! Skriet uz magnētisko rezonansi ik reiz, kad mugura paliek stīva un Jums ir muskuloskeletālas sāpes ir ne tikai bezjēdzīgi, bet es pat teiktu kaitīgi. Iedomājieties cilvēku, kurš uztaisījis MR, lai it kā labāk saprastu, kas īsti sāp, izmeklējuma aprakstā ierauga tādus vārdus kā deģeneratīvas izmaiņas mugurkaulā vai neliela diska protrūzija, vai spondilofīti. Cilvēka ķermenis ir mehānisms, kurš ir pakļauts novecošanās procesiem un šīs izmaiņas ir norma dažādos vecumposmos, taču izlasot tikai MR aprakstu bez papildus skaidrojumiem vai konsultācijām, cilvēkam parādās bailes kustēties, lai tikai nenodarītu sev pāri. Un te nereti sākas apburtais loks: jo mazāk cilvēks kustās, jo vairāk sāp, un, jo vairāk sāp, jo parādās vēl lielākas bailes kustēties. Bet te jāsaprot, ka cilvēka ķermenis ir veidots no spēcīgas saišu, muskuļu, kaulu sistēmas, un nemaz tik viegli nav nodarīt sev pāri kustoties adekvāti. Ja vien, protams, nav kādas slimības, kuru ietekmē ķermenis ir novājināts utt., bet stāsts šoreiz ne par to. Diemžēl ar to problēmas nebeidzas. Nenoliedzami muguras sāpju veicinātāji ir stress un bailes, un šie faktori ļoti ietekmē ārstniecības procesus. Brīdī, kad ieraugam izmeklējuma rezultātus, tad tie reti mazina stresa līmeni, kas nozīmē, ka sāpes var tikai pieaugt. Cilvēki, kas nonākuši šādās situācijās, nereti nespēj uzticēties speciālistam, kurš mēģina izskaidrot, ka sāpju cēloņi meklējami citur un draudīgās problēmas, kas atrodamas MR aprakstā, patiesībā neko cilvēku ikdienā nemaina. Bez uzticības jebkuram medicīnas speciālistam ir ļoti grūti panākt jebkādu progresu sāpju mazināšanā un novēršanā. Pat, ja cilvēks ir ticis līdz ārstēšanās procesam, bieži vien veidojās nedaudz paradoksāla situācija. Tā kā pacientam joprojām ir (samērā loģiskas) bailes par savu muguru, tad viņš/ viņa nevēlās un baidās fiziski nodarbināt šo ķermeņa daļu, kaut gan ir ļoti daudz pierādījumu tam, ka vingrošana ir ne tikai labākā terapija muguras sāpju novēršanai, bet arī prevencijai.  Vērtējot MR no otras puses, gadās arī situācijas, kad izmeklējums neuzrāda pilnīgi neko, taču sāpes vai bojātas funkcijas joprojām ir. Šāda situācija var samazināt pacienta motivāciju turpināt ārstēšanu, kas palielina risku, ka esošā problēma tikai palielināsies. Dati liecina, ka muguras sāpes dzīves laikā pieredz 60—80 % cilvēku. Un vairāk nekā 85 % no muguras sāpēm pagaidām tiek traktētas kā nespecifiskas sāpes, no kurām galvenās ir mugurkaula struktūru deģeneratīvo pārmaiņu un muskuļu disbalansa izraisītas sāpes. Biežs sāpju provokators ir muskuļu pārslodze un ieilgušas piespiedu pozas. Ja ir sūdzības par muguras sāpēm, vislabāk, protams, apmeklēt speciālistu, kurš Jūs izmeklēs un ar kuru varēsiet izrunāt rīcības plānu. Nekavējoties jāapmeklē ārsts un jāveic radioloģisks izmeklējums (vai vairāki izmeklējumi) tad, ja parādās tā saucamie “sarkano karogu simptomi”, piemēram, izteiktas nakts sāpes, ļoti izteiktas sāpes pie visniecīgākās kustības, sāpes miera stāvoklī, sāpes kopā ar paaugstinātu temperatūru utt.  Lai nebūtu pārpratumu, atkārtoju, ka MR un citi izmeklējumi nav bezjēdzīgi vai slikti. Tie ir devuši ļoti daudz mūsdienu medicīnas diagnostikas spējām. Tajā pašā laikā, veicot šādus izmeklējumus, ir jāpatur prātā, ka rezultāti bez speciālistu interpretācijas un konsultācijas var radīt lieku stresu un bailes situācijās, kad tā galīgi nevajadzētu būt. 

“Pareizs” pietupiens

Bieži vien praksē nākas saskarties ar to, ka cilvēks stāsta- sāpes mugurā, ceļos, gūžās vai citviet ķermenī ir sākušās pēc nepareizi izpildīta vingrinājuma. Tikpat bieži dzirdu frāzes, ka nācies pildīt kādu “slikto” vingrinājumu, kur ļoti daudz  bijis jāatliecas vai jānoliecas, kas, savukārt, radījis sāpes konkrētajā ķermeņa daļā. Saklausot šos dažādos stāstus un pavērojot informāciju, kas pieejama interneta vidē, var saprast – sabiedrībā ir izveidojies uzskats ka ir pareizas/nepareizas un labas/sliktas kustības. Vai tā tiešām ir? Kustības un vingrinājumi, kurus mēs varētu apskatīt ir daudz, bet šoreiz par vienu no populārākajām gan sportā, gan ikdienas dzīvē – pietupienu – un to, kas tad īsti ir pareizs pietupiens.  Cik dziļi tupties?   Ja tiek apskatīta tikai kaulu anatomija, tad parasti normāla gūžu fleksija (saliekšanas kustība) ir aptuveni 120 grādu. Šajā leņķī augšstilba kauls ir maksimāli tuvu klāt gūžas kauliem/iegurnim, un tālāka saliekšanās gūžā nav iespējama! Bet notupties taču var arī dziļāk par 120 grādu leņķi! No kurienes tad nāk šī papildus amplitūda? – No iegurņa. Kad gūža ir nonākusi savā gala pozīcijā un augšstilba kauls ir maksimāli tuvu iegurnim, iegurnis pagāžas uz aizmuguri un atkārtoti atbrīvojas papildus vieta kur notikt gūžas fleksijai. Mums katram ir nedaudz atšķirīga anatomija, piemēram, augšstilba kaula garums, apakšstilba kaula savērpe jeb torsija, augšstilba kaula galviņas retroversija u.c. Tieši no katra cilvēka individuālās anatomijas un funkcionālajiem mērķiem būtu atkarīgs tas, cik dziļi vajadzētu veikt pietupienu. Taču ņemot vērā ķermeņa biomehāniku, un domājot par traumu profilaksi, svarīga ir tikai viena lieta – vai notiek iegurņa rotācija uz aizmuguri, elementārākā izpratnē- paliek apaļa mugura! Tā kā mūsu ķermenī visi kauli ir savā starpā saistīti ar locītavām, izteikta kustība vienā kaulā ietekmē arī citus kaulus. Iegurņa gadījumā, tam pagāžoties uz aizmuguri, notiek kustība mugurkaulā – tas saliecās un mugura kļūst apaļa. Veicot dziļu pietupienu ar iegurņa rotāciju uz aizmuguri un apaļu muguru, mugurkauls vairs nav neitrālā pozīcijā (tas vairs nav “taisns”) un no biomehānikas viedokļa, izteikti palielinās slodze muguras jostas daļas muskuļiem lai noturētu ķermeņa augšdaļu taisnu. Šādi palielinās spiediens uz starpskriemeļu diskiem. Starpskriemeļu diska vājākā jeb plānākā zona ir mugurējā daļa, kas pie saliekta mugurkaula tiek iestiepta.  Izklausās, ka šāda kustība ir slikta un nepareiza – Taču nebūt nē! Tā ir normāla kustība, kuru visbiežāk var novērot maziem bērniem, kad tie ir pietupušies, praktiski ar dibenu pie zemes, un netraucēti, brīvi spēlējas. Mūsu kauli un, galvenokārt, mugurkauls, nav veidoti no stikla, bet gan ir izturīgi un mierīgi spēj panest sava ķermeņa svaru. Taču, ja izteikti palielinātā mugurkaula fleksija (apaļa mugura) tiek ilgstoši slogota, tad iepriekš pieminētie procesi pastiprinās – muguras muskuļi saspringst ar vien vairāk, un spiediens uz mugurkaula starpskriemeļu diskiem pieaug arvien vairāk, kas pie ilgstošas slodzes šajā pozīcijā var radīt pārlieku lielu kairinājumu šīm struktūrām un attiecīgi – radīt sāpes.   Tātad, ja runājam par kustību – pietupienu, tad tupties drīkst cik dziļi vien vēlamies. Savukārt, ja runājam par vingrinājumu “pietupiens” (kas nozīmē, ka kustība tiks veikta vairākkārt, vai tiks izpildīta ar papildus svaru) – lai mazinātu risku mugurai nodarīt potenciālu ļaunumu, tupties rekomendēts tik dziļi, kamēr saglabājas neitrāla iegurņa un mugurkaula pozīcija (mugura nepaliek apaļa).  Nelaid celi pāri pirkstgaliem!  Vai šādu vārdu salikumu esi dzirdējis no sava trenera vai fizioterapeita? Ja kādreiz kāds ir licis pietupties, tad visticamāk šis teikums nav svešs. Arī es praksē, šo vārdu salikumu izmantoju strādājot ar saviem pacientiem samērā bieži. BET! Tā nav nepareiza vai slikta kustība. Padomājiet cik reižu dienā celis šķērso liktenīgo pirkstgalu līniju – pieceļoties no krēsla, gultas, kāpjot lejā pa trepēm, izkāpjot no mašīnas utt. Tā ir normāla ikdienišķa kustība. Kāpēc tad šāda norāde? Pietupiens var noritēt ar divu dažādu kustību stratēģiju – vairāk caur gūžām vai vairāk caur ceļiem. Kā jau var noprast, ja pietupiena laikā ceļi šķērso pirkstgalus, tad šī kustība notiek vairāk izmantojot un noslogojot tieši ceļgalu locītavas. Kas nav nekas slikts, ja cilvēkam nav nekādu sāpju ceļa locītavas priekšējās struktūrās. Taču kā jau ar jebkuru ārēju slodzi ķermenim – “kas par daudz, tas par skādi”. Jebkura ilgstoša un atkārtota slodze uz vienu un to pašu ķermeņa struktūru, kura pie slodzes nav pieradusi var sākt radīt sāpes vai diskomfortu. Taču tā pat kā muskuļu masu un slodzes toleranci mēs būvējam tos noslogojot, tad arī pasīvās struktūras – saites un cīpslas slogojot, mēs ar laiku palielinām slodzes toleranci. Līdz ar to ja pēc pietupieniem ir īslaicīgs vienas dienas diskomforts ceļos – tas nav pasaules gals. Savukārt, ja cilvēkam ir sāpes ceļa locītava jau ikdienišķu kustību laikā (tā pati iešana lejā pa trepēm, piecelšanās no dīvāna), papildus stress pagaidām uz šo zonu nav nepieciešams.   Taču ja cilvēku ar sāpēm ceļos vēlamies saglabāt fiziski aktīvu un veikt pietupienu, ir iespējams apgūt gūžu stratēģiju, kad pietupiena laikā gravitācijas centrs tiek turēts vairāk papēžos un ceļi nešķērso pirkstgalus, bet tiek izmantotas gūžu locītavas, kurās dibens tiek bīdīts uz aizmuguri it kā sēžoties krēslā. Šāda stratēģija liek lielāku slodzi uz gūžu locītavām, tādējādi mazinot stresu uz ceļgala locītavām. Tā kā dibenu biežāk izmantojam sēdēšanai, nevis skriešana, tad parasti tas ir vājāks par, piemēram, ceļa locītavu struktūrām, līdz ar to biežāk pietupienu liek veikt nelaižot celi pāri pirkstgaliem, lai vairāk slogotu gūžas.  Kuru stratēģiju tad labāk izvēlēties, ja neviena no tām nerada sāpes? Viss atkarīgs no mērķiem, kāpēc Tu vispār trenējies. Ja mērķis ir stiprināt kājas, tai skaitā ceļgala locītavas lai dotos slēpot vai kalnu pārgājienā, kur ceļa locītavām ir palielināta slodze tad labi dozēta plānveidīga ceļa priekšējo struktūru slogošana nāks tikai par labu lai tos sagatavotu slodzei. Savukārt, ja mērķis ir dibena muskuļu spēks – izmantojam gūžu stratēģiju.   Kas ir pareizs pietupiens?  Pareizs pietupiens ir neveiksmīgs vārdu salikums, kas cilvēkos veicina nevajadzīgas bailes no atsevišķām kustībām. Izpildot jebkuru kustību vai vingrinājumu mēs noslogojam savu ķermeni, citas zonas vairāk, citas mazāk. Tupjoties ar apaļu muguru ir lielāka slodze uz mugurkaulu, tupjoties ar ceļiem pāri pirkstgaliem ir lielāka slodze uz ceļu struktūrā, bet veicot šo kustību celis vai mugura uzreiz neuzsprāgs. Tas vai šīs kustības pēc tam vai tās laikā rada sāpes, ir atkarīgs no tā vai struktūras, kas tiek noslogotas ir gatavas izturēt slodzi, ko viņām liekam virsu. Ja struktūras ir jūtīgas ikdienā vai nesen uz tām bijusi izteikta pārslodze, protams, ka cenšamies papildus kairinājumu neradīt. Un visbiežāk cilvēks pie fizioterapeita ierodas ar sāpēs,

Stiepšanās

Par stiepšanos tiek runāts un stāstīts diezgan daudz. Stiepties liek gan maziem bērniem sporta stundās, gan jogas entuziastam, gan profesionālam sportistam dažādos vecumos. Laika gaitā stiepšanās darbībām ir piedēvētas ļoti daudz un dažādas  labas īpašības, tomēr, līdz ar laiku zinātne un pētījumi sāk atklāt, ka daudzus no šiem labumiem stiepjoties nemaz neiegūstam. Ir pat gadījumi, kad stiepšanās drīzāk var nodarīt kaitējumu nekā labumu. Tad nu šajā rakstā runāsim par to, ko zinātne šobrīd saka par stiepšanās ieguvumiem, kad vajadzētu vai nevajadzētu stiepties un kā to pareizi darīt.  Sākumā mums vajadzētu apskatīt dažādus stiepšanās veidus. Principā varam runāt par diviem galvenajiem stiepšanās veidiem- statiskā un dinamiskā stiepšanās, kas zem sevis apvieno vēl arī citus stiepšanās veidus, piemēram, PIR (postizometrisko relaksāciju), kas nozīmē, ka jau iestieptam muskulim  liekam sasprindzināties uz aptuveni 10 sekundēm, kam seko muskuļa atbrīvošana, šādu procesu atkārtojot vairākas reizes. Kā arī PNF stiepšanās (proprioceptīvā neiroloģiskā facilitācija), kad sasprindzināties liekam tā muskuļa antagonistam, kuru gribam izstiept (jeb muskulim, kas veic pretējo kustību). Mums vislabāk pazīstamā un kopumā biežāk pieminētā ir statiskā stiepšanās. To visiem parasti māca jau no pašas bērnības dažādās sporta nodarbībās (gan sporta stundās skolā, gan ārpusskolas treniņos) un tā principā ir diezgan vienkārša. Statiskā stiepšanās tehnika paredz konkrētas pozas ieņemšanu, kurā vēlamais muskulis ir iestieptā stāvoklī (ir stiepjoša sajūta) un šīs pozas noturēšanu aptuveni 30 sekundes. Dinamiskās jeb kustību stiepšanās tehnikas pamatā ir izvēlētās ķermeņa ekstremitātes kustība pilnā kustības apjomā ar vairākiem atkārtojumiem, saglabājot muskuļu iestiepumu ļoti īsu brīdi (vai maksimums līdz 2-3 sekundēm). Pie dinamiskās stiepšanās pieskaita arī ballistisko, kas idejiski ir līdzīga, bet tā balstās uz asām un straujām kustībām galējā kustības apjomā. Šo tehniku (ballistisko) gan pārsvarā nevienam neiesaka, jo tā ir pārāk agresīva un tai ir diezgan augsts ievainojumu risks. Tātad, kāpēc vispār tāda stiepšanās ir nepieciešama? Lai uz šo jautājumu varētu atbildēt, nedaudz jāapskata tāds jēdziens kā stāja. „Stāja ir ierasts, nepiespiests ķermeņa stāvoklis, kad cilvēks stāv, nesasprindzinot muskulatūru. Stāja ir līdzsvara stāvoklis starp ķermeņa muskuļu spēku un zemes pievilkšanās spēku.” Pareizs muskuļu garums nodrošina to, ka locītavas atrodas pareizā, anatomiskā pozīcijā. Muskuļu disbalanss locītavās (izmainīta muskuļu garuma- spēka attiecība starp pretējām muskuļu grupām) ir par pamatu stājas asimetrijai kopumā. Lai mazinātu stājas asimetriju, muskuļiem nepieciešams gan optimāls spēks, gan garums. Nu tad, lūk, šoreiz stāsts par muskuļu garumu un locītavu kustību brīvību.  Kā jau minēju iepriekš, stiepšanās veidi ir dažādi, tātad, arī to pielietojums dažādās situācijās atšķiras. Pilnīgi visi veidi ir efektīvi, ja runājam par kustību amplitūdas palielināšanu locītavās. Taču ir manīts, ka stiepšanos cilvēki nereti izmanto kā vienu no iesildīšanās veidiem. Šeit ļoti svarīgi būtu uzsvērt, ka statiskā stiepšanās NAV labs iesildīšanās veids. Daudzi pētījumi rāda, ka, izmērot muskuļa spēku pirms stiepšanās un uzreiz pēc tam, muskuļi bija kļuvuši vājāki, kas nozīmē, ka, slogojot muskuli uzreiz pēc tā statiskas izstiepšanas, palielinās risks satraumēt šo muskuli vai locītavu, kuru šis muskulis stabilizē. Šis efekts vēl nav līdz galam izpētīts, bet šobrīd tas tiek skaidrots gan ar neirāliem faktoriem, gan mehāniskiem faktoriem. Tas gan nenozīmē, ka statiskā stiepšanās būtu slikta. To pēc slodzēm rekomendē veikt visiem sportistiem, jo īpaši tiem, kuriem nepieciešama elastība viņu sporta veidos (piemēram, mākslas vingrotājiem, dejotājiem utt). Bez uzlabotas elastības un mobilitātes, statiskā stiepšanās būs arī labs veids kā atslābināt muskuļus, samazināt pulsu un nomierināt ķermeni. Īpaši svarīga šī stiepšanās metode bieži vien ir tieši rehabilitācijā, kad pēc traumām vai operācijām ir nepieciešams atgūt pilnu kustību amplitūdu traumētajā/ operētajā locītavā. Piemēram, pēc krustenisko saišu operācijas, parasti ceļa locītavā nav iespējams veikt kustību pilnā amplitūdā, tāpēc ir nepieciešams regulāri šo ceļa locītavu taisnot, statiski stiepjot. Savukārt, ja runājam par dinamisko stiepšanos, tā būs labāk piemērota kā viens no iesildīšanās veidiem pirms treniņiem, jo samazina pasīvo stīvumu un palielina kustību amplitūdu locītavās tai sekojošās fiziskās slodzes laikā. Kā arī labāks efekts ir tieši tiem sportistiem, kuriem savu sporta nodarbību laikā nepieciešama skriešana, lekšana, atsperīgums, piemēram, volejbolistiem, basketbolistiem, sprinteriem utt. Pētījumi rāda, ka stiepšanās daļa, kas ir daudz vieglāka un īsāka, kā statiskās stiepšanās gadījumā, palīdz noņemt muskuļu stīvumu, tādā veidā palīdzot locītavām sasniegt pilno kustību apjomu, savukārt, kustības (jeb dinamiskās daļas) dēļ muskuļiem pieplūst vairāk asinis un tie ātrāk nonāk darba gatavībā. Šis ir tas efekts, ko mēs parasti saprotam  ar „muskuļu iesildīšanu”. Jāņem vērā arī fakts, ka stiepšanās nepalīdz samazināt muskuļu sāpes, kas rodas pēc fiziskām slodzēm (DOMS efekts). Vienmēr gan vajag paturēt prātā to, ka katrs cilvēks tomēr ir individuāls. Ir cilvēki, kuriem ir hipermobilas locītavas un ir tādi, kurus tautā sauc par „stīvajiem”. Vienādi trenējoties un vienādi stiepjoties gala rezultāts šiem cilvēkiem nebūs vienāds. Tāpēc ir nepieciešams izvērtēt katra cilvēka stāju, lokanību utt., lai iepriekš pieminēto muskuļu garuma- spēka attiecību (jeb muskuļu savstarpējo darbību ap locītavu) uzturētu optimāli katra cilvēka spējām un mērķiem.