ārstniecība Archives - Page 3 of 8 - Veselības Vēstniecība

Audu dzīšanas process

Leave a Comment / Raksti / By Liene Jirgensone

Gūstot traumu, viena no pirmajām domām, kas iešaujas prātā, ir- cik tad ilgs laiks būs nepieciešams, lai viss sadzītu un būtu iespējams atgriezties savā ikdienišķajā sportiskajā režīm? Lai uz šo jautājumu atbildētu, nepieciešams nedaudz iedziļināties, kāds ir dzīšanas process. Precīzi, protams, nav iespējams pateikt, cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai pilnvērtīgi atgūtos no traumas, jo tas ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, piemēram, cilvēka vecuma, traumēto audu veida (kaulaudi, muskuļaudi utt.), to, cik labi/ slikti apasiņoti ir traumētie audi un no precīza bojājuma dziļuma. Tomēr, ja mums ir pietiekami laba izpratne par traumēto audu dzīšanas laiku, tad mēs varam palīdzēt šiem dzīšanas procesiem notikt pilnvērtīgāk vai vismaz nepalēlināt tos. Ķermeņa audi ir dažādu šūnu kopums. Cilvēka ķermenī ir daudz un dažādu audu, tai skaitā, epitēlijaudi, saistaudi, muskuļaudi, nervaudi. Epitēlijaudi ir tie, kas mūsu ķermeni klāj no ārpuses, piemēram, āda. Saistaudi ir tie, kas saista kopā citus mūsu audus. Muskuļaudi ir tie, kas ir spējīgi sasprindzināties un veikt kustības, kā arī atbildēt uz ārēju kairinātāju. Nervaudi atbild par to, lai dažādas mūsu ķermeņa daļas strādātu saskaņoti. Visus šos audus, protams, ir iespējams gan pārslogot, gan satraumēt. Un tad, kad kaut kas ir satraumēts, ir svarīgi darīt visu tā, lai pēc iespējas ātrāk varētu atgriezties savās ikdienas aktivitātēs. Kā notiek audu dzīšanas process? To iedala trijās fāzēs: iekaisuma fāze, proliferācijas fāze (jaunu šūnu veidošanās process), remodelācijas fāze Neatkarīgi no tā, kāda trauma ir gūta, nāksies iziet cauri visām šīm dzīšanās fāzēm. Taču katrā fāzē pavadītais ilgums var atšķirties atkarībā no tā, kas ir satraumēts. Iekaisuma fāze parasti noris neilgi (no vienas dienas līdz sešām). Droši vien esat redzējuši, ka vieta, kura tik tikko ir satraumēta, uzreiz pustūkst un kļūst apsārtusi. Ja ir asiņošana, tad organisms nodrošina tās apstādināšanu, un ar speciālām šūnām attīra brūci no kaitīgiem mikroorganismiem un mirušo audu paliekām. Galvenais uzdevums šajā fāzē ir mazināt sāpes, pietūkumu un sagatavot ķermeni nākamajam dzīšanas posmam. Pirmkārt, iekaisuma fāzes laikā, traumētajai vietai jāļauj atpūsties, to imobilizējot vai nekustinot. Traumētās vietas sargāšana šajā posmā ļauj šūnām netraucēti iekļūt ievainotos audos un bez traucējumiem sākt dzīšanas procesu. Iekaisuma process ir pavisam dabīgs process, kas nepieciešams audu labākai dzīšanai, tāpēc pret iekaisuma medikamenti to varētu kavēt. Dažādos literatūras avotos ir pretrunīgi novērtēta ledus likšana uz traumētās vietas, jo arī tas var kavēt dabiskos dzīšanas procesus. Ir pierādīts, ka aukstuma aplikācijas traumētajā vietā var dot atsāpinošu efektu. Katram ir atšķirīga sāpju tolerance, tāpēc, ja sāpes ir izteiktas, tās, protams, var mazināt ar dažādiem līdzekļiem. Drīz vien sākas proliferācijas fāze (norit vidēji no 4.-24. dienai pēc traumas). Veselā ādā no I tipa kolagēna šķiedrām ir veidots strukturēts un mehāniski izturīgs karkass, kurā atrodas arī asinsvadi, nervi, mata folikuli un dziedzeri. Proliferācijas fāzes centrālās šūnas ir miofibroblasti, kas ražo kolagēnās šķiedras, kā arī saraujas, nodrošinot brūces malu tuvināšanos vienu otrai. Proliferācijas fāzē brūces gultni aizpilda haotiski, labi apasiņoti audi, kas veidoti no III tipa kolagēna, kas ir mazāk izturīgs un sliktāk organizēts.  Kolagēns ir svarīgs proteīns, kas nodrošina ķermeņa struktūru. Pa jaunam izveidojušies audi ir vājāki, tiem nav tādas pašas audu īpašības kā normāliem, veseliem audiem, līdz ar to, tie ir vieglāk traumējami. Tad, kad iekaisuma fāze pāriet proliferācijas fāzē, ir rekomendēts sākt pakāpeniski kustināt un slogot traumēto vietu. Šajā posmā galvenais līdzsvarot atpūtu ar pakāpenisku un optimālu slogošanu. Piemēram, ceļa locītavas traumas gadījumā varam šo kāju pasīvi saliekt un taisnot bezsāju amplitūdā, atrodoties guļus uz muguras vai sēdus. Slodzei pakāpeniski vajadzētu atdarināt to slodzi, kāda parasti šajā locītavā tiek veikta, lai locītavai apkārt esošie audi pamazām pierod pie tās (gan spiediens uz locītavu, gan pasīva un aktīva kustība). Noslēdzošā brūces dzīšanas fāze, jeb remodelācijas fāze var ilgt līdz pat diviem gadiem. Šajā fāzē notiek III tipa kolagēna pārveidošanās par I tipu. Traumētie audi (asinsvadi, nervaudi, kolagēnās šķiedras) kļūst labāk organizētas. Uzlabojas rētaudu mehāniskā izturība un aizsargfunkcija. Taču jāņem vērā, ka rētaudi nekad pilnībā nesasniedz veselas ādas un audu īpašības. To var salīdzināt ar spagetti. Tad, kad tie ir kastītē, tie ir akurāti sakārtoti un stingri (tā kā veseli audi), taču tad, kad tie ir izvārīti, tie ir haotiski izkārtoti uz šķīvja (šādi strukturējas traumēti audi). Tad, kad dzīšanas process nonāk pēdējā, jeb remodelācijas fāzē. Šīs fāzes laikā ir jāveic kustības, kādas jūs veicat ikdienā. Piemēram, ja vēlaties atsākt skriet, pirms tam ir jāsāk ar staigāšanu un vingrojumiem, kas sagatavo skriešanai. Šīs kādu laiku neveiktās aktivitātes sākumā ir kā stress organismam, tāpēc jāpiemēro pakāpeniski un jāļauj jaunajam kolagēnam pilnībā nobriest. Labs veids kā pilnvērtīgāk atgriezties aktivitātēs ir sākot veikt pliometrijas vingrojumus. Lai labāk saprastu, cik ātrs būs dzīšanas process, ir jāsaprot, kādi audi ir satraumēti. Galvenokārt, tas ir atkarīgs no diviem faktoriem: no asins apgādes konkrētajā vietā un no audu bioloģiskā sastāva. Laba asins apgāde konkrētajā vietā ir svarīga audu augšanai un remodelizācijas fāzei pēc traumas. Ja salīdzina priekšējās krusteniskās saites plīsumu un kaula lūzumu, tad kaula dzīšana notiks ātrāk, jo tas pēc uzbūves ir vienkāršāks un tam ir labāka asins apgādē. PKS traumai ir vairākas nianses, kuras iepriekš ir aprakstītas šajā rakstā. Līdzīgi kā mūsu ķermenis vairākos etapos cīnās ar klepu vai kādu infekciju, arī traumu gadījumā mums ir jāiziet cauri vairākām fāzēm, lai pilnībā atlabtu. Lai šo procesu padarītu pēc iespējas ātrāku un kvalitatīvāku, rekomendējam ievērot šos audu dzīšanas pamatprincipus un nedarīt sev pāragri pāri, liekot neadekvātu slodzi pārāk agri vai tieši pretēji- neslogojot tad, kad to jau drīkst darīt. Lai mums visiem laba veselība un kustību prieks!

Ķeizargrieziens fizioterapeita skatījumā

Leave a Comment / Raksti / By Liene Jirgensone

Vairākkārt esmu dzirdējusi sieviešu diskusijas par tēmām, kas saistītas ar bērniņa gaidīšanas laiku, dzemdībām, ķeizargriezieniem. Un diezgan populārs ir viedoklis, ka „es varētu izvēlēties ķeizargriezienu šādu vai citādu iemeslu dēļ”. Dzemdību speciālisti, ginekologi un citi šīs jomas pārstāvji šo jautājumu noteikti varētu nokomentēt no sava skatu punkta, bet mani, kā fizioterapeitu, šis viss ļoti izbrīna. Un es šeit nerunāju par emocionālajiem aspektiem, ar ko jaunā māmiņa saskaras pēc ķeizargrieziena, vairāk es vēlos vērst uzmanību tieši uz strukturālām niansēm ar ko nākas saskarties pēc šīs operācijas. Ķeizargrieziens ir nopietna ķirurģiska iejaukšanās, kas nereti, kā jau jebkura operācija, var radīt dažādas komplikācijas. Protams, ir daudzas situācijas, kad tā, bez šaubām, ir pareizākā izvēle un tādos gadījumos netiek uzsākta diskusija- gribu vai negribu, tad tā ir nepieciešamība. Ko tad tas īsti nozīmē IZVĒLĒTIES ĶEIZARGRIEZIENU?! Manās ausīs tas izklausās tā, it kā mēs stāvētu lielveikalā pie kases un izvēlētos – to, lūk, es ņemšu un to- nē. Ķeizargrieziens var būt gan plānveida (piemēram, ja ir vairāku augļu grūtniecība, ja bērns dzemdē atrodas nepareizā guļā u.c. iemesli), gan neplānots (piemēram, ja notikusi placentas atslāņošanās vai ir konstatēta nesaderība starp augļa galviņas un topošās māmiņas iegurņa izmēru u.c. iemesli). Ko tad darīt, ja ķeizargrieziens ir veikts? Jau pirmajā dienā pēc ķeizargrieziena, jaunā māmiņa var sākt ar elpošanas vingrojumiem un vieglu vēdera aktivizēšanu caur tiem (uz izelpu „nabiņa viegli jāvelk uz iekšu”). Elpošanas vingrojumu izpilde un viegla vēderpreses sasprindzināšana veicinās asinsriti kopumā, mazinās tūsku un stimulēs dzīšanas procesus. Atveseļošanās posms sievietei pēc ķeizargrieziena noteikti būs ilgāks nekā pēc dabīgām dzemdībām. Gan pēc dabīgām dzemdībām, gan pēc ķeizargrieziena sievietes ķermenim ir jāļauj atkopties pakāpeniski. Grūtniecības laikā izstieptie audi (dzemde, āda utt.) savu sākotnējo formu neatgūs ne dienas, ne mēneša laikā, tam visam ir vajadzīgs LAIKS un to mēs nevaram apiet ar citām metodēm. Tas, ka sievietei ir bijis ķeizargrieziens, ir tikai papildus nianse grūtniecībai. Vismaz 6 -8 nedēļas pēc ķeizargrieziena operācijas, sievietei nevajadzētu celt neko smagāku nekā viņas mazulis. Katra sieviete pēc ķeizargrieziena jūtas citādāk. Kamēr vienai liekas, ka var skriet un lekt un nav nekādu sūdzību (jā, arī šādi gadās, taču rekomendēju nesaforsēt un neuzsākt pārlieku intensības fiziskās aktivitātes), tikmēr citai nav spēka piecelties no gultas un vēders ir izteikti jūtīgs kā uz kustību, tā pieskārienu. Jebkurā gadījumā, ja viss ir noritējis veiksmīgi, uzreiz pēc ķeizargrieziena operācijas var celties un staigāt. Pirmajās dienās vēlams to darīt pakāpeniski, ieklausoties sava ķermeņa sajūtās. Arī bez ķeizargrieziena operācijas sievietei pēc dzemdībām nevajadzētu ar pilnu jaudu atgriezties iepriekšējās intensitātes treniņos. Kā svarīgs moments ir jāņem vērā arī fakts, ka sievietei pēc grūtniecības (vienalga ir vai nav bijis ķeizargrieziens) var būt diastāze (par šo tēmu rakstīju jau iepriekš). Mērķtiecīgas fiziskās aktivitātes var uzsākt pakāpeniski, ne ātrāk kā 6 nedēļas pēc dzemdībām. Tas, kādi vingrojumi ir jāveic, noteikti ir atkarīgs no tā, kāda fiziskā sagatavotība sievietei ir bijusi pirms grūtniecības un grūtniecības laikā. Pēc ķeizargrieziena, kā jau pēc operācijas, paliek rēta. Pēdējos gados veiktiem ķeizargriezieniem rēta atrodas uz bikini līnijas un ir aptuveni 10 cm gara, taču var arī būt, ka pēc ķeizargrieziena palikusi vertikāla rēta no nabas uz leju. Šie ir rētaudi, kas atrodas mums redzamā vietā uz ādas, taču ne mazāk svarīgi ir tas, ka arī dzemdes sieniņā ir rēta pēc ķeizargrieziena operācijas. Ja mēs runājam par kosmētisko pusi, tad situācijās, kad dzīšanas procesi norit labi un rētā nerodas iekaisums, tad jau pēc aptuveni 6- 8 mēnešiem rēta uz vēdera var būt pavisam smalka un ar aci knapi saskatāma, taču zem rētas jebkurā gadījumā izveidojas rētaudi. Jau iepriekš rakstīju par to, kā rētas var ietekmēt mūsu ķermeņa funkcionalitāti. Sākumā, pēc ķeizargrieziena operācijas, rētai ir jāļauj sadzīt. Rētošanās ir dabīgs dzīšanas process un katra rēta dzīst citādi atkarībā no lokācijas, dziļuma, lieluma un citiem faktoriem. Aptuveni divus mēnešus pēc ķeizargrieziena operācijas (tomēr vēlos uzsvērt, ka katram cilvēkam tas notiek dažādi, tāpēc ir svarīgi sadarboties gan ar savu ginekologu, gan fizioterapeitu) ar ķeizargrieziena rētu var sākt strādāt aktīvāk. Ja rētaudi ir blīvi un neelastīgi, tie ietekmē gan iekšējo orgānu kustīgumu (dzemdi, olnīcas, resno un tievās zarnas, utt.), gan iegurņa kaulu novietojumu un jostas skriemeļu stāvokli, kā rezultātā var parādīties dažādas sūdzības. Lai šīs ar rētu saistītās sūdzības neparādītos, to var sākt mobilizēt arī profilaktiski. Jo saaugumus nevar vienreiz izstrādāt un izstiept. Ir svarīgi ik pa laikam par viņiem atcerēties un izkustināt. Kā to darīt mājas apstākļos, var iemācīt ārsts/ osteopāts vai fizioterapeits.  Pat tad, ja ķeizargrieziena operācija bijusi 10 vai vairāk gadus atpakaļ, dažādas sāpes, kas saistās ar saaugumiem vēdera dobumā var risināt veicot pareizu rētas mobilizāciju. Tāpat rētaudu mobilitāti palīdz uzlabot arī sports un kustības kopumā. Ja Tev ir ķeizargrieziena rēta un kādas hroniskas sūdzības ar kuru risināšanu ir grūtības, iespējams, pie vainas ir tieši ķeizargrieziena rēta.

Rullēšanās jeb muskuļu pašmasāžā

Leave a Comment / Raksti / By Kristaps Blitsons

Masāžas vai pašmasāžas ruļļi, jogas ruļļi, trigerpunktu bumbiņas. Sauciet šos rīkus kā vēlaties, bet tiem visiem ir viens mērķis – muskuļaudu atbrīvošana, kuru cilvēks var veikt patstāvīgi – pašmasāža (tagad populāri arī – rullēšanās). Pats process ir pavisam vienkāršs – izmantojot kādu palīgrīku: rulli, bumbiņu vai citu cietu objektu, cilvēks pats izdara tiešu spiedienu uz kādu muskuļu grupu un tādā veidā mēģina to atbrīvot. Ikviens, kas kādreiz to ir mēģinājis, procesā gan jau ir aizdomājies – kāda no šīm mokām ir jēga? Kāpēc es nodaru sev sāpes? Apskatīsimies sīkāk. Miofasciālās atbrīvošanas tehnikas (muskuļu un to aptverošo audu – fascijas atbrīvošana), ko veic terapeits, kad uz muskuļiem tiek izdarīts spiediens, praksē tiek pielietotas jau ļoti sen. Iespējamie uzlabojumi, ko no šīm tehnikām sagaidām, ir samazināts muskuļa tonuss. Rezultātā uzlabojas kustību amplitūda un samazinās sāpes. Tieši šos pašus ieguvumus teorētiski vēlamies sasniegt, veicot patstāvīgu miofasciālo atbrīvošanu ar palīgrīku. Kā iepriekš minēju, cenšamies atbrīvot gan muskuli gan fasciju. Fascija ir svarīgs saistaudu kopums, kas aptver muskuli no visām pusēm. Nākošreiz gatavojot gaļu, var pievērst uzmanību ka gaļu (muskuli) aptver maza, plāna, balta plēvīte. Šī plēvīte aptver arī mūsu muskuļus un to sauc par fasciju. Ar šādu plēvīti savstarpēji sasaistīti ir visi muskuļi un sasprindzinoties vienam muskulim, tā aptverošā fascija arī saīsinās un iestiepj citas fascijas ar kurām ir saistītas. Ja kādā zonā šis saspringums ir ilgstošs un paliekošs, tas ietekmē kopējo ķermeņa mobilitāti, jo neļauj kustībai notikt pilnvērtīgi. Un tiek uzskatīts ka izdarot spiedienu uz šiem fascijas audiem, tie atslābinās. Ko iegūstam izrullējoties un panākot ka muskuļi un apkārt esošie audi atslābinās? Uzlabojas šo audu elastība un locītavās palielinās kustību apjoms Pāatrinās muskuļu atjaunošanās Samazinās muskuļu sāpes, kas parādās nākamajās dienās pēc slodzes Uzlabojas muskuļu funkcija pirms un pēc treniņiem Šādas tehnikas viens no plusiem ir tas, ka cilvēks gūst patstāvību – pats strādājot ar savu ķermeni, nevis paļaujoties uz terapeitu, ka tas visu izdarīs pacienta vietā. Un otrais pluss ir tāds, ka šo terapijas metodi var mierīgi turpināt mājas apstākļos. Biežākie jautājumi, ko no cilvēkiem nākas saņemt ir “Cik ilgi rullēties?” un “Kad vislabāk rullēties?”. “Ar ko atšķiras ruļļi un bumbiņas?” Uz doto mirkli vēl nav izstrādāts konkrēts uz pētījumiem balstīts protokols pēc kura būtu jāvadās, lai iegūtu maksimālu ieguvumu no šīs procedūras, līdz ar to kas ir “vislabāk” un “pareizāk” atbildēt nevar. Savā starpā ruļļi atšķirās ar segumu kas tos pārklāj (cietāks/mīkstāks) un kāds ir pārklāja reljefs. Tā kā rullēšanās būtiskākā daļa ir spiediens uz audiem, efektu var panākt ar jebkādu rulli, neatkarīgi no cietības. Cietāks rullis radīs lielākas sāpes, bet rullis ar izteiktāku reljefu dos papildus ādas taktīlo stimulāciju. Atliek katram izmēģināt dažādus ruļļus un saprast kurš pašam personīgi patīk. Ja runā par atšķirību starp ruļļiem un bumbiņām, tad bumbiņas atšķirībā no ruļļiem nerullēs virsmu, bet vairāk vienu punktu, līdz ar to var tikt pie mazākiem muskuļiem, kur ar rulli nav iespējams tikt klāt. Savukārt lielākas muskuļu grupas ar bumbiņu būs iespējami izrullēt, taču mazāk ērti. Personīgi mans mīļākais rīks, kuru praksē izmantoju darbā gandrīz ar katru pacientu ir pavisam parasta tenisa bumbiņa. Cik ilgi rullēties? Arī rullēšanās ilgums nav akmenī kalts. Ilgums, ko piedāvā pašmasāžas rīku izplatītāji pasniedzot kursus, profilaktiski rullējot, lielākās muskuļu grupas ir 10-12 atkārtojumu reizes visā muskuļa garumā. Bet rullēšanās ieguvumus var izmantot arī pacienti ar aktuālām sūdzībām, ne tikai profilaktiski. Tajā brīdī rullēšanās ilguma izvēli un intensitāti (cik daudz spiediena izdarīt) uzticu pašu pacientu rokās. Katram no mums sāpju slieksnis ir atšķirīgs un viena cilvēka agonija citam cilvēkam var būt tik vien kā neliels dūriens. Kad rullēties? Ja rullēšanās viens no efektiem ir muskuļu tonusa samazināšanās, tad personīgi neieteiktu to darīt pirms aktivitātes, kur ir nepieciešama muskuļa eksplozivitāte, jo muskulim samazinoties tonusam zudīs tā eksplozivitāte. Tātad pirms 100 m sprinta izrullēt kāju muskulatūru es nerekomendētu. Bet izrullēties pirms, piemēram, trenažieru zāles treniņa, kad eksplozivitāte nav tik būtiska un uzlabots locītavu kustību apjoms un muskuļu elastība varētu nākt tikai par labu gan sasniegumiem gan traumu profilaksei, noteikti ieteiktu. Tā kā rullēšanās ir relatīvi jauna metode, tad līdz sīkākajai niansei tā nav izpētīta, bet daži pozitīvie ieguvumi no tās ir skaidri. No šīm pozitīvajām lietām ieguvēji var būt ne tikai profesionālie sportisti, lai uzlabotu savus sportiskos sasniegumus, bet arī, protams, pārējā sabiedrības daļa, lai uzlabotu vai saglabātu savu veselību. Katrs savu ķermeni izjūt vislabāk, tad katram ieteiktu pašam arī eksperimentēt un atrast to vislabāko stratēģiju kā iekļaut rullēšanos savā ikdienā.