fbpx

Veselības Vēstniecība

saišu plīsums

Tu neesi tavs izmeklējums!

Mūsdienās medicīna ir attīstījusies ļoti tālu, dodot iespēju veikt visdažādākos izmeklējumus, lai mēs varētu redzēt „kas lācītim vēderā” jeb kā mēs izskatāmies no iekšpuses. Viens no populārākajiem izmeklējumiem šobrīd ir Magnētiskā Rezonanse (MR). Šis izmeklējums tiek veikts ar magnētiskā lauka un radioviļņu starpniecību, ļaujot medicīnas speciālistiem aplūkot mūsu locītavas un citas struktūras pavisam sīkās niansēs. Tas nozīmē, ka ir iespējams atklāt dažādas slimības sākuma stadijā un ar tām cīnīties veiksmīgāk, kā arī pēc traumām var lokalizēt konkrēto bojājumu un to ārstēt. Tas viss izklausās ļoti labi un droši vien arī parādās jautājums, kāpēc vienmēr cilvēku izmeklēšanu nesākt ar MR? Kā jau nojaušat, dzīvē viss nekad nav tik vienkārši un, pirms došanās uz radioloģisku izmeklējumu, ir jāņem vērā daži apsvērumi.  Kā viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ medicīnas speciālists varētu Jūs uzreiz nenosūtīt uz MR izmeklējumu, ir tas, ka MR tikai ataino cilvēka anatomiju bildē, bet diemžēl neko nepasaka par funkciju. Savā praksē nereti nācies saskarties ar pacientiem, kuriem ir sūdzības par sāpēm kādā locītavā, kas izrādās nesaistītas ar atradnēm MR (un arī citos izmeklējumos). Viss fokuss pēkšņi tiek likts uz to, kas parādījās bildē, neņemot vērā, ka šīs sūdzības patiesībā rada, kas cits. Tas nozīmē, ka akli uzticoties MR varam pazaudēt terapijas procesa laiku. Ja papētām šo tēmu dziļāk, tad situācija kļūst vēl interesantāka. Pētījumi rāda, ka cilvēkiem, kuriem nav muguras sāpju, ļoti bieži MR izmeklējums rezultējās ar dažādām patoloģijas atradnēm. Ja 20 gadus veciem cilvēkiem tas ir vidēji 37% gadījumu, tad pie 80 gadu robežas tie jau ir 84%! Skriet uz magnētisko rezonansi ik reiz, kad mugura paliek stīva un Jums ir muskuloskeletālas sāpes ir ne tikai bezjēdzīgi, bet es pat teiktu kaitīgi. Iedomājieties cilvēku, kurš uztaisījis MR, lai it kā labāk saprastu, kas īsti sāp, izmeklējuma aprakstā ierauga tādus vārdus kā deģeneratīvas izmaiņas mugurkaulā vai neliela diska protrūzija, vai spondilofīti. Cilvēka ķermenis ir mehānisms, kurš ir pakļauts novecošanās procesiem un šīs izmaiņas ir norma dažādos vecumposmos, taču izlasot tikai MR aprakstu bez papildus skaidrojumiem vai konsultācijām, cilvēkam parādās bailes kustēties, lai tikai nenodarītu sev pāri. Un te nereti sākas apburtais loks: jo mazāk cilvēks kustās, jo vairāk sāp, un, jo vairāk sāp, jo parādās vēl lielākas bailes kustēties. Bet te jāsaprot, ka cilvēka ķermenis ir veidots no spēcīgas saišu, muskuļu, kaulu sistēmas, un nemaz tik viegli nav nodarīt sev pāri kustoties adekvāti. Ja vien, protams, nav kādas slimības, kuru ietekmē ķermenis ir novājināts utt., bet stāsts šoreiz ne par to. Diemžēl ar to problēmas nebeidzas. Nenoliedzami muguras sāpju veicinātāji ir stress un bailes, un šie faktori ļoti ietekmē ārstniecības procesus. Brīdī, kad ieraugam izmeklējuma rezultātus, tad tie reti mazina stresa līmeni, kas nozīmē, ka sāpes var tikai pieaugt. Cilvēki, kas nonākuši šādās situācijās, nereti nespēj uzticēties speciālistam, kurš mēģina izskaidrot, ka sāpju cēloņi meklējami citur un draudīgās problēmas, kas atrodamas MR aprakstā, patiesībā neko cilvēku ikdienā nemaina. Bez uzticības jebkuram medicīnas speciālistam ir ļoti grūti panākt jebkādu progresu sāpju mazināšanā un novēršanā. Pat, ja cilvēks ir ticis līdz ārstēšanās procesam, bieži vien veidojās nedaudz paradoksāla situācija. Tā kā pacientam joprojām ir (samērā loģiskas) bailes par savu muguru, tad viņš/ viņa nevēlās un baidās fiziski nodarbināt šo ķermeņa daļu, kaut gan ir ļoti daudz pierādījumu tam, ka vingrošana ir ne tikai labākā terapija muguras sāpju novēršanai, bet arī prevencijai.  Vērtējot MR no otras puses, gadās arī situācijas, kad izmeklējums neuzrāda pilnīgi neko, taču sāpes vai bojātas funkcijas joprojām ir. Šāda situācija var samazināt pacienta motivāciju turpināt ārstēšanu, kas palielina risku, ka esošā problēma tikai palielināsies. Dati liecina, ka muguras sāpes dzīves laikā pieredz 60—80 % cilvēku. Un vairāk nekā 85 % no muguras sāpēm pagaidām tiek traktētas kā nespecifiskas sāpes, no kurām galvenās ir mugurkaula struktūru deģeneratīvo pārmaiņu un muskuļu disbalansa izraisītas sāpes. Biežs sāpju provokators ir muskuļu pārslodze un ieilgušas piespiedu pozas. Ja ir sūdzības par muguras sāpēm, vislabāk, protams, apmeklēt speciālistu, kurš Jūs izmeklēs un ar kuru varēsiet izrunāt rīcības plānu. Nekavējoties jāapmeklē ārsts un jāveic radioloģisks izmeklējums (vai vairāki izmeklējumi) tad, ja parādās tā saucamie “sarkano karogu simptomi”, piemēram, izteiktas nakts sāpes, ļoti izteiktas sāpes pie visniecīgākās kustības, sāpes miera stāvoklī, sāpes kopā ar paaugstinātu temperatūru utt.  Lai nebūtu pārpratumu, atkārtoju, ka MR un citi izmeklējumi nav bezjēdzīgi vai slikti. Tie ir devuši ļoti daudz mūsdienu medicīnas diagnostikas spējām. Tajā pašā laikā, veicot šādus izmeklējumus, ir jāpatur prātā, ka rezultāti bez speciālistu interpretācijas un konsultācijas var radīt lieku stresu un bailes situācijās, kad tā galīgi nevajadzētu būt. 

Potītes saišu sastiepums

Potītes saišu sastiepums ir visbiežākā apakšējo ekstremitāšu (kāju) trauma sportā. Ja Tu esi viens no tiem cilvēkiem, kam nekad mūžā nav nācies piedzīvot potīšu sastiepumu, Tev ir ļoti paveicies. Lai gan sākumā potīšu sastiepums var likties ļoti sāpīgs un ierobežot no ikdienas fiziskajām aktivitātēm, lielākā daļa no sastiepumiem, pāriet bez komplikācijām, sekojot strukturētam rehabilitācijas plānam. Kas tad ir potītes sastiepums? Potītes sastiepums, jeb kā sabiedrībā bieži nepareizi tiek izmantots jēdziens – samežģīta potīte, ir potītes stabilitāti nodrošinošo saišu ievainojums. Šīs saites savā starpā savieno divus kaulus un neļauj notikt pārlieku lielai kustībai starp šiem kauliem. Lai gan potītei šo saišu ir ļoti daudz, visbiežāk tiek sastieptas saites, kas potīti stabilizē laterāli (no ārpuses). Kā būtiskākās varu minēt priekšējā talofibulārā saite, mugurējā talofibulārā saite un calcaneofibulārā saite, kuru nosaukumi burtiski raksturo kurus divus kaulus tās stabilizē. Savukārt, tik ļoti plaši izmantotais jēdziens “mežģījums”, patiesībā nozīmē šo saišu pilnīgu plīsumu, kā rezultātā locītava vairs netiek stabilizēta un locītavu virsmas savā starpā viena no otra attālinās. Spilgtākais piemērs, ir pleca locītavas mežģījums, kad plecs reāli “iziet no savas vietas”. Potīti, savukārt, biežāk mēs tik vien kā sastiepjam traumējot saites, nevis pamežģam, šīs saites plēšot un reāli izmainot locītavu virsmu savstarpējo novietojumu. Potītes saišu sastiepumus vispārīgi iedala trīs pakāpēs. I pakāpes sastiepums – neliels saišu sastiepums, saitēm ir neliela trauma, varbūt nelieli, atsevišķu šķiedru plīsumi II pakāpes sastiepums – vidējs saišu sastiepums, saites šķiedras noteikti piedzīvojušas atsevišķus plīsumus, bet ne vairāk kā puse no saišu biezuma III pakāpes plīsums – nopietns saišu sastiepums, vairāk kā puse no saišu šķiedrām ir plīsušas, vai pat jau ir pilnīgs saites plīsums Precīzu plīsuma pakāpi var iedalīt tikai tad ja pēc traumas tiek veikts radioloģisks izmeklējums. Vienīgi pilnīgu saišu plīsumu var noteikt bez izmeklējuma veikšanas, bet arī tikai ārsts traumatologs, kuram ir bijusi pieredze ar šādiem gadījumiem. Jāsaprot gan, ka saites plīsuma pakāpes noteikšana nav būtiska, jo nemaina rehabilitācijas plānu. Papildus izmeklējums, kā, piemēram, rentgens, būtu jātaisa tikai ja ir aizdomas par lūzumu. Sporta pasaulē visiem labi zināmā pieeja pēc, jebkuras akūtas traumas, tai skaitā potīšu sastiepuma ir “RICE”. No angļu valodas šis saīsinājums sevī iekļauj traumētās zonas atpūtu (Rest), ledus likšanu (Ice), kompresiju (Compression) un elevāciju (Elevation). Vadoties pēc jaunākās informācijas zinātniskajā pasaulē, šāds rīcības modelis patiesībā jau ir novecojis un par tik ļoti izplatīto ledus likšanas efektivitāti, svaigam muskuļu vai saišu ievainojumam, šobrīd notiek diskusija. Bet, piemēram, pilnīga atpūta (nekustināt potīti vispār), ir viena no sliktākajām lietām ko iespējams pēc sastiepuma darīt. Balstoties uz pašreiz pieejamo aktuālāko informāciju par audu dzīšanas mehānismiem tiek piedāvāts jauns akronīms, kas sevī iekļauj gan akūto ievainojuma fāzi (ko darīt brīdī tieši pēc traumas) un atjaunošanās fāzi. Angliski šis akronīms ir “PEACE & LOVE”, jeb miers un mīlestība, skan skaisti vai ne? Bet ko tad šis akronīms sevī iekļauj? Uzreiz pēc sastiepuma, potītei ir nepieciešams miers (PEACE). Pirmais, kas ir nepieciešams ir traumēto audu aizsardzība (Protect). “Aizsardzība” atšķirībā no agrāk izmantotās “atpūtas” sevī iekļauj to ka nepieciešams potītē saglabāt maksimāli daudz kustības, kas nerada sāpes. Potītes kustības būtu jāierobežo pilnībā tikai tad, ja jebkāda kustība ir sāpīga. Arī tad, ja ir iespējams uz kājas balstīt visu svaru, tas būtu jādara, ja nav, tad tas ir jāmazina, piemēram, ar kruķu palīdzību. Aizsardzība ir domāta, lai mazinātu asiņošanu traumētajā vietā, un neatjaunotu ievainojumu audos kad tie jau sākuši sadzīt. Otrais burts sevī slēpj vārdu elevācija (Elevation), mērķis ir potītes locītavu turēt paceltu virs sirds līmeņa, lai uzlabotu starpšūnu šķidruma atteci no traumētās zonas. Lai gan elevācijai trūkst zinātnisku pierādījumu par tās efektivitāti, šai darbībai nav potenciālo risku, līdz ar to tā tiek rekomendēta. Trešais ir izvairīties lietot pretiekaisuma līdzekļus (Avoid anti- inflammatory modalities). Iekaisuma process ir pavisam normāls un dabisks process, kas nepieciešams dzīšanas laikā, pretiekaisuma medikamenti to varētu kavēt. Kā arī šeit tiek rekomendēts izvairīties no ledus likšanas uz potītes, jo arī tas varētu kavēt dabisko iekaisuma procesu. Galvenais pozitīvais efekts no ledus lietošanas ir atsāpinošais. Līdz ar to ledus vai medikamenti tiek rekomendēti tikai tad ja cilvēks vēlas atvieglot sāpes (katram, tomēr, tā sāpju tolerance ir atšķirīga). Ceturtais ir kompresija (Compress), mehānisks spiediens no ārpuses, samazina tūsku locītavas iekšpusē un palīdz uzlabot locītavas stabilitāti ( lai to vieglāk slogot bez sāpēm). Pēdējais ir izglītošana (Education). Mūsu, kā fizioterapeitu pienākums ir patstāvīgi izglītot cilvēkus par savu ķermeni un procesiem, kas tajā notiek. Potītes sastiepums nav izņēmums. Pacientam ir svarīgi izstāstīt, lai viņš saprastu ka šāda aktīva potītes rehabilitācija dod vislabākos rezultātus, salīdzinot, ar pasīvām pieejām (nekā nedarīšana + tikai fizikālā terapija (magnetoterapija, elektroterapijas)). Tad kad dažas dienas jau ir pagājušas, mīkstajiem audiem ir nepieciešama mīlestība (LOVE). Šī akronīma pirmais burts apzīmē slodzi (Load). Normālas, ikdienišķas aktivitātes jāatsāk pēc iespējas ātrāk, tiklīdz tās nerada sāpes un nesaasina citus simptomus (tūsku). Ātra, savlaicīga slodze veicina mīksto audu atjaunošanos un sadzijušo audu nostiprināšanos. Otrais burts ir optimisms (Optimism). Mūsu smadzenes spēlē nozīmīgu lomu rehabilitācijas procesā, ja potīte tiek lieki saudzēta, šāda negatīva domāšana par to ka tā ir “bojāta” veicina depresīvu stāvokli, bailes. Nepieciešams ir saglabāt reālistiskas domas par traumu, bet saglabāt optimismu, nevis uzskatīt ka sportiskā karjera ir galā. Trešais ir apasiņošana (Vascularisation). Jebkuras muskuļa vai saites traumas rehabilitācijā ir nepieciešama slodze arī sirds un asinsvadu sistēmai, lai nezaudētu ķermeņa vispārējo fizisko sagatavotību un nodrošinātu optimālu asins piekļuvi traumētajā zonā. Specifiski pētījumi vēl ir nepieciešami par konkrētu slodzes dozēšanu, bet jebkura aktivitāte, kas nepastiprina sāpes ir rekomendējama (peldēšana, velosipēds/velotrenažieris). Un pēdējais ir vingrojumi (Exercise). Vingrinājumu mērķis ir atjaunot pilnu locītavas kustību apjomu un stiprināt locītavai apkārt esošos muskuļus uzlabojot locītavas aktīvo stabilitāti. Kā arī uzlabot locītavas propriocepciju (ķermeņa izjūtu vidē), ko nodrošina saitēs esošie nervu receptori. Šo funkciju atjaunošana mazina atkārtotas traumas risku. Tā pat kā pie vienkāršas slodzes, arī pie vingrojumiem galvenais dozēšanas faktors ir sāpes – vingrinājumi tās nedrīkst izsaukt. Galvenais ir saprast ka pie potītes saišu sastiepumiem vai pie jebkuras citas mīksto audu traumas ir nepieciešams ne tikai koncentrēties uz īstermiņa sāpju mazināšanu, bet uzreiz fokusēties uz visu atlabšanas procesu kopumā, uzlikt ledu, lai mazinātu sāpes un tad gaidīt kad problēma pati no sevis pāriet ir variants ko var izmantot jebkurš,

Priekšējo krustenisko saišu plīsums

Priekšējā krusteniskā saite (PKS), ir viena no četrām saitēm, kas ceļa locītavā nodrošina pasīvo stabilitāti. Pārējās trīs ir aizmugurējā krusteniskā saite, laterālā (ārējā) kolateralā saite un mediālā (iekšējā) kolaterālā saite. Kolaterālās saites atrodas ceļa ārpusē un nodrošina lai ceļa locītavu veidojošie kauli – augšstilba kauls (femur) un lielais liela kauls (tibia) savā starpā neslīd pa labi un pa kreisi. Savukārt, krusteniskās saites atrodas ceļa iekšpusē un nodrošina lai šie kauli savā starpā neslīd uz priekšu vai atpakaļ. Turklāt, PKS ne tikai kavē tibias kustību uz priekš attiecībā pret femur, bet tā ir atbildīga arī par ceļa stabilizāciju rotācijas brīdī, kad tiek veiktas kustības ar strauju virziena maiņu. Kā arī PKS ir viens no iemesliem, kas neļauj ceļa locītavā notikt hiperekstenzijai, jeb iztaisnoties celim tālāk par taisnu pozīciju. PKS stabilizē celi divos veidos. Pirmkārt, saite darbojas kā pasīvs stabilizators, savā starpā savienojot augšstilba kaulu ar apakšstilba kaulu, tos it kā “sašujot” kopā kā diegs. Otrkārt, PKS atrodas specifiski nervu receptori, kas nodrošina propriocepciju, jeb locītavas izjūtu telpā. Attiecīgi ja šie receptori tiek kairināti, piemēram, locītavai nokļūstot neierastā pozīcijā, tiek aizsūtīts signāls gan uz muguras smadzenēm gan uz galvas smadzenēm un kā atbildes reakcija tiek sasprindzināti nepieciešamie muskuļi, kas nodrošina papildus ceļa stabilitāti. PKS traumā lielākoties iedzīvojās kādas fiziskas aktivitātes laikā, un tas biežāk notiek bez kontakta. Biežs traumas mehānisms ir bremzēšanas laikā veikta virziena maiņa. Sportistam pieliekot pēdu pie zemes tiek nofiksēts apakšstilbs, jeb viens PKS gals un veicot virziena maiņu notiek rotācija augšstilbā, kas izteikti iestiepj PKS un ja radītais spēks, kas iestiepj PKS ir par lielu – tā plīst. Otrs traumas mehānisms var būt moments, kad sportistam piezemējoties pēc lēciena celis ar spēku nokļūst hiperekstenzijā (tiek izliekts uz otru pusi). Traumas laikā, protams, celī ir asas sāpes un cilvēki bieži saka ka dzirdējuši vai jutuši krakšķi/paukšķi. Pēc epizodes ir grūti iet, jo sāpīgi ir celi līdz galam iztaisnot un saliekt. Bieži vien ātri ir liela tūska. Arī pēc laika kad tūska un sāpes celī ir prom, staigājot celis jūtas nestabils un gadās ka ejot tas itkā “atsakās”. Lai gan retāk, bet PKS plīsumu var gūt arī kontakta veidā, tas lielākoties notiek ja sportists saņem triecienu pa ceļa aizmuguri, brīdī, kad pēda bijusi fiksēta pie zemes. Šāda kontakta veidā iegūta trauma gan lielākoties kombinējas ar vairāku saišu bojājumiem. Ideāli, ja pirmos testus par saites veselumu var veikt uzreiz pēc traumas momenta. Jo ļoti bieži pēc PKS bojājuma augšstilba aizmugurējās grupas muskuļi – hamstringi sāk saspringt un palikt stingrāki, lai saites vietā nepieļautu apakšstilba kustību uz priekšu attiecībā pret augšstilbu, līdz ar to veicot saišu veseluma pārbaudi vairākas stundas pēc traumas, var iegūt maldīgu rezultātu, domājot ka PKS ir vesela, kad patiesībā tā ir pilnība plīsusi. Testi pēc kuriem var spriest par PKS veselumu ir “priekšējās atvilktnes tests” un “Lahmana tests”, abu testu būtība ir līdzīga, slidināt vienu kaulu pret otru un salīdzinājumā ar neskarto kāju saprast vai ir izteikta atšķirība, ja PKS nav traumēta abās kājās kustībai jābūt vienādi mazai. Testi vieni paši nedod pietiekoši daudz informācija par bojājuma nopietnību. Diagnozes precizēšanai ir nepieciešami radioloģiskie izmeklējumi. Labākais izmeklējums šādā situācijā ir magnētiskā rezonanse (MR), kurā tiek apskatīti mīkstie audi. Ja nu kāda iemesla dēļ MR neizdodas apstiprināt bojājumu, bet par to joprojām ir aizdomas, pēdējais izmeklējums ir diagnostiska artroskopija, kas ir operācija, kuras laikā ceļa locītavā ievieto kameras un apskata PKS. Šāda procedūra, protams, dod viennozīmīgu informāciju par PKS stāvokli, taču tā ir dārgākā un invazīva. Diagnozi ka PKS tiešām ir plēsta var uzstādīt tikai ārsts pēc MR rezultātiem vai diagnostiskās artroskopijas. Ja plīsums ir diagnosticēts ir nepieciešams uzsākt ārstēšanu un izlemt – vai veikt operāciju vai nē. Tā kā lielākā daļa zin vismaz vienu cilvēku kam ir bijis PKS plīsums un operācija, varbūt nemaz prātā nav ienācis ka operācija nav obligāta. Izvērtējot to cik intensīvas ir cilvēkam ikdienā nepieciešamās aktivitātes, var pietikt tikai ar konservatīvu (neoperatīvu) ārstēšanu. Ja ikdienā cilvēks nesaskaras ar aktivitātēm, kas ir saistītas ar strauju virzienu maiņu (vai, piemēram, nomaina futbolu/basketbolu/citu sporta veidu pret peldēšanu vai skriešanu), tad ārstēšanas mērķis būtu maksimāli uzlabot ceļa stabilitāti, trenējot ceļa locītavu stabilizējošos muskuļus. Sasniedzot vienādu muskuļu spēku abām kājām, ja cilvēkam nav sūdzību par ceļa locītavas nestabilitāti veicot ikdienas aktivitātes un izvēlētās fiziskās aktivitātes bez virzienu maiņās, tad operāciju veikt nav nepieciešams (saprotot ka pastāv atkārtotas traumas risks). Savukārt, ja personai, kas cietusi šādu traumu ir vēlme saglabāt augstu aktivitātes līmeni un nodarboties ar sporta veidiem, kuros notiek strauja virzienu maiņa (futbols, basketbols, slēpošana), tad operācija noteikti ir ļoti rekomendējama, lai mazinātu atkārtotas, lielākas traumas risku. Operāciju parasti neveic uzreiz pēc traumas, bet pāris nedēļas vēlāk, lai mazinātos ceļa locītavas tūska un paralēli jau būtu uztrenēts kustību apjoms un traumētās kājas muskuļu spēks. Līdz ar to lai sagatavotos operācijai jau nepieciešamas fizioterapeita apmeklējums, lai uzzinātu kādus vingrinājumus līdz operācijai regulāri veikt un sagatavotu kāju atlabšanas procesam pēc operācijas. Pēc operācijas 4-6 nedēļas kāja ir imobilizēta un ir jāpārvietojas ar kruķiem, jo kāju nevar slogot. Operācijai ir dažādas pieejas, bet visbiežāk PKS vietā tiek ievietots cīpslas fragments, kas tiek paņemts no hamstringiem vai infrapatellārās cīpslas. Pēc operācijas galvenais mērķis ir atjaunot ievainotās kājas funkciju (kustību apjomu, spēku, motoro kontroli) otras kājas līmenī. Tikai tad kad tas ir sasniegts, tiek atļauts atgriezties atpakaļ sportā, kas ātrākajā gadījumā ir 9-12 mēneši pēc operācijas. Diemžēl, neskatoties uz profilakses pasākumiem, atkārtota ievainojuma risks ir diezgan augsts, atgriežoties sporta veidā. Sievietēm PKS plīsumi ir gandrīz 9 reizes biežāk nekā vīriešiem. Faktori, kas palielina risku iegūt PKS traumu: Palielināta ceļa X veida pozīcija (genu valgus) skriešanas, virzienu maiņas, piezemēšanās laikā (“celis iet uz iekšu”) (sievietēm biežāk nekā vīriešiem) Samazināta ceļa fleksija (saliekšanās) piezemēšanās brīdi (piezemējas “taisnās kājās”) Rumpja sāniska nobīde piezemēšanās brīdī Izteikta hamstringu-kvadricepsu spēka atšķirība (kvadriceps parasti ir aktīvāks ceļa stabilizācijā) Neiromuskulārās kontroles deficīts, kas var sagādāt grūtības muskulim attīstīt maksimālo spēku (it īpaši brīžos, kad notiek kustība, kuras rezultātā tiek iestiepta PKS) Vājas gūžu un potīšu locītavas, kā arī slikta to kontrole Palielināts saišu elastīgums (sievietēm biežāk nekā vīriešiem) PKS plīsuma profilaksei, galvenokārt, jāfokusējas uz potenciālo riska faktoru mazināšanu: Jāmazina genu valgus (ceļu iešana uz iekšu) svaru nesošā pozīcijā Mērķa muskuļi,