Fizioterapija Archives - Page 8 of 10 - Veselības Vēstniecība

Padomi uzsākot trenažieru zāles apmeklējumu jeb “Gym 1.01”

Leave a Comment / Raksti / By Kristaps Blitsons

Trenažieru zāles apmeklēšana ir populārs veids, kā uzlabot savu fizisko formu. Un ir svarīgi to darīt pārdomāti un mērķtiecīgi, lai nenodarītu pāri savam ķermenim. Ir daudzi vingrinājumu elementi un tehnikas, kas var tikt veikti nepareizi to izpildes laikā. No niecīgām kļūdām, kas vingrojumu padara mazāk efektīvu, nenoslogojot mērķa muskuļu grupas, līdz nopietnām kļūdām, kas var palielināt traumu risku. Brīdī, kad nolem iet uz trenažieru zāli, vissvarīgākais būtu nospraust un apzināties mērķi ar kādu dosies uz treniņiem. Visticamāk uzstādītais mērķis ietilpst kādā no šīm kategorijām: vispārējās fiziskās sagatavotības un veselības uzturēšana/uzlabošana, sportiskās sagatavotības uzlabošana. Taču vislabāk, ja mērķis ir ļoti konkrēts – samazināt tauku masu vai palielināt muskuļu masu par tik un tik kilogramiem, pievilkties 10x utt. Tikai tad, ja ir uzstādīts konkrēts mērķis, ir iespējams sastādīt plānu, pēc kura darboties un sekot līdzi progresam un veikt korekcijas plānā, ja progresa nav. Izvirzot mērķi, ir jāapzinās sava ķermeņa tā brīža stāvoklis. Par ķermeņa vispārējās veselības stāvokli var spriest ģimenes ārsts (problēmu gadījumā tālāk nosūtot pie nepieciešamā speciālista) un par ķermeņa fizisko un funkcionālo stāvokli var spriest fizioterapeits. Apmeklējot fizioterapeitu, ir iespējams iegūt informāciju par savu muskuļu spēku, garumu un stāju kopumā. Savukārt, ja ir kādas sūdzības par sāpēm, fizioterapeits pakonsultēs, vai trenažieru zāles apmeklējums vispār būtu ieteicams. Ja trenažieru zāle agrāk nav apmeklēta, tad pirmajās reizēs noteikti rekomendēju sākt apmeklēt to kopā ar kādu draugu, kas ar trenažieru zāli ir uz “Tu” vai ar personīgo treneri, kurš var sastādīt gan vingrojumu programmu, gan apmācīt veikt tajā iekļautos vingrojumus pareizi. Liela kļūda ir doties uz zāli bez pamata zināšanām par trenažieru zāles aprīkojumu un vienkārši uz dullo izlemt, kuru aprīkojumu izmantot vai kuru vingrinājumu darīt. Trenažieru zālē biežākie ir spēka vingrinājumi. Veicot spēka vingrinājumus pieaug muskuļu masa, spēks, jauda, izturība, kā arī nostiprinās kauli, locītavas, palielinās kaulu blīvums. Taču pareiza treniņa struktūra sastāv no: vispārīga iesildīšanās daļas, spēka vingrinājumu daļas un stiepšanās daļas. Iesildīšanās ir svarīga, lai sagatavotu organismu un muskuļus slodzei. Iesildīšanos iespējams sākt ar aerobiem vingrinājumiem (tautā sauktie “kardio” uzdevumi), kur tiek trenēta organismā svarīgākā muskulatūra – sirds muskulatūra. Vieglas intensitātes uzdevumi – lēns skrējiens, velo trenažieris, sagatavos sirds-asinsvadu sistēmu, lai tā var nodrošināt efektīvu asins cirkulāciju ķermenī, spēka vingrinājumu laikā. Piedevām ilgstošas aerobās slodzes laikā organisms enerģijas iegūšanai patērē arī organismā uzkrātās enerģijas rezerves – taukus, līdz ar to tas ir efektīvs veids, kā zaudēt svaru. Stiepšanās vingrinājumi uzlabo ķermeņa lokanību. Dinamiski stiepšanās vingrinājumi ir kā lieliska iesildīšanās daļa pirms spēka vingrinājumiem, lai muskulis būtu elastīgs un mazinātu risku muskuli sastiept treniņa laikā. Savukārt, treniņa beigās būtiska ir statiskā stiepšanās, lai atslābinātu noslogotos muskuļus un mazinātu muskuļu nogurumu un sāpes nākamajā dienā. Izpildot spēka vingrinājumus, svarīga ir specifiskāka iesildīšanās, pirms katra vingrinājuma. Vingrinājumu nedrīkst sākt ar lielu svaru, bet jāļauj ķermenim apgūt vingrinājumam nepieciešamo kustību bez svara vai ar mazu svaru, lai nepieļautu aizvietošanās kustības, jeb kompensācijas. Šo kustību laikā vingrinājuma izpildē iesaistās muskuļu grupas, kuras nav primārās šīs kustības izpildē. Lai nepieļautu šīs kustības, nepieciešams saprast konkrēto muskuļu grupu, kurai katrs vingrinājums ir domāts, un jāizvēlas adekvāts svars, ar kuru vingrinājums tiek izpildīts kvalitatīvi. Lielākajai daļai trenažieru zāles vingrinājumu ir specifiskas izpildes tehnikas, ko ieteicams saprast un apgūt pirms tā izpildes, lai samazinātu šīs liekās kustības un mazinātu traumu risku. Lai maksimāli efektīvi nodarbinātu muskuli, vingrinājums ir jāizpilda pilnā kustību apjomā, izpildot kustību ar spēku, nevis steidzoties ar inerci. Ļoti populāra kļūda, ko cilvēki pieļauj trenažieru zālē, ir steigšanās un vingrojumu izpildes sasteigšana. Šādi darbojoties, cilvēki ne tikai nenodarbina muskuļus iecerētajā apjomā, bet arī krietni palielina traumu risku. Samērā bieži gadās, ka, sākot pareizi pildīt vingrojumu, cilvēkam jāsamazina svars līdz pat 2 reizēm, lai to vispār spētu paveikt. Visbeidzot, ir jāizvairās no pārslodzes. Katrai muskuļu grupai, kas treniņā tika noslogota ir nepieciešamas aptuveni 48 stundas, lai tas spētu pilnībā atjaunoties pirms nākamā treniņa. Šis fakts jāņem vērā treniņu procesa plānošanā. Populāra pieeja ir sadalīt muskuļu grupas daļās (piemēram, augšējā ķermeņa daļa un kājas) un dažādās dienās trenēt dažādas muskuļu grupas. Trenažieru zāles apmeklējums ir ļoti teicama lieta, taču vispirms jāvelta laiks kārtīgai plānošanai un varbūt pat vizītei pie speciālista, lai saprastu sava ķermeņa pašreizējo veselības stāvokli. Obligāti jānosprauž konkrēts mērķi, ko vēlaties ar treniņu procesu sasniegt. Pirmajās reizēs jādodas uz zāli ar kādu, kas var pamācīt izmantot aprīkojumu un pariezu vingrinājumu izpildes tehniku. Visbeidzot, pievērst uzmanību treniņa struktūrai, lai neiztrūkst iesildīšanās un stiepšanās. Šo pāris punktu ievērošana ir pats pamats, lai treniņu process dotu tikai pozitīvas emocijas un rezultātus.

RĒTA nav tikai vizuāls defekts vai efekts

Leave a Comment / Raksti / By Liene Jirgensone

Rētas ir blīvu saistaudu apvidus jeb, vienkāršāk sakot, rēta ir diezgan cieta un neelastīga vieta ķermenī. Šie saaugumi (rētas) veidojas gan ķermeņa iekšpusē (piemēram, pēc pārslimota plaušu karsoņa vai ginekoloģiska iekaisuma), gan uz ādas (plēstas, grieztas brūces). Rētaudu veidošanās ir daļa no organisma dabīgā dzīšanas procesa. Dzīstot jebkurai brūcei, veidojas rētaudi. Par brūcēm mēs varam uzskatīt gan tās, kas veidojas traumu un negadījumu rezultātā, gan operāciju rezultātā. Vēl rētaudi veidojas arī iekaisīgu slimību, apdegumu, tetovējumu un pīrsingu dēļ. Pēc šī vien par noprast, ka šī ir gana plaša un saistoša tēma daudziem no mums. Mūsu ķermenis sastāv no dažādiem audu slāņiem (muskuļi, tauki, āda, zemāda utt), kas savā starpā ir novietoti dažādos virzienos un ir atdalīti ar plānu „plēvīti”. Šiem slāņiem ir jāslīd savā starpā vienam pret otru un jābūt mobiliem. Traumas skartajā vietā, kad notiek rētošanās process, rodas blīvi un haotiski veidoti rētaudi, kas iet cauri šiem audu slāņiem un tie „saaug” kopā. Šādā veidā tiek ierobežota audu mobilitāte. Piemēram, muskuļu funkcija ir spēt sasprindzināties un izstiepties, taču, ja tam iet cauri rētaudi, šī muskuļu darbība tiek traucēta un ierobežojas tā funkcionalitāte, kā rezultātā muskulis vairs nevar darboties ar pilnu jaudu. Tādā veidā blīvās un nemobilās rētas organismā veido dažādas funkcionālas pārmaiņas. Pēc visām ķirurģiskajām manipulācijām, operētajā vietā veidojas pēcoperatīvi saaugumi. Tas, cik plaši saaugumi veidosies, ir atkarīgs no ļoti daudziem faktoriem, kā, piemēram, no operētās vietas (ceļa locītava, vēdera dobums), no operācijas veida (skalpelis, laparoskopija), kā arī no operācijas ilguma, komplikācijām un vēl vairākiem citiem faktoriem. Vislielāko ietekmi uz organismu parasti atstāj tās rētas, kas veidojas pēc jebkurām operācijām iegurņa, vēdera un krūšukurvja rajonā. “Vispopulārākās”, kuras parasti zin visi ir rētas, kas veidojušās pēc apendektomijām (aklās zarnas operācijas) un ķeizargriezieniem. To, ka pēc operācijas, kur talkā ņemts ķirurģiskais skalpelis, parasti paliek rēta, ir pamanījuši visi. Un to, ka rētaudi veidojas arī „apakšā” zem redzamās rētas, mums ir viegli iztēloties. Taču arī laparoskopiskas un artroskopiskas operācijas atstāj rētu ne tikai uz ādas. Cilvēkiem nereti šķiet, ka šīs operācijas neastāj paliekošas sekas, taču tā gluži nav taisnība. Jā, rēta nerada nekādas īpašas kosmētiskas problēmas un izskatās vien pēc maza punktiņa, kas ir tikai aisberga redzamā daļa. Taču, ja mēs paskatāmies dziļāk, šīs manipulācijas laikā ar dziļiem iegriezumiem tiek pārgriezti daudzi slāņi, sākot no ādas un zemādas, līdz pat manipulācijai operējamajā orgānā. Jebkurā gadījumā rētaudi ar laiku var radīt mazākus vai lielākus funkcionālos ierobežojumu un plašāki rētaudi mēdz ierobežot arī blakus esošo orgānu un citu struktūru kustību un novietojumu. Svarīgi ir saprast, ka no šiem saaugumiem, kas izveidojušies pēc traumām utt., atbrīvoties pavisam nav iespējams. Taču, tā kā tie var radīt visai pamatīgas veselības problēmas, tos ir nepieciešams izkustināt un atbrīvot. Locītavas tiek pakļautas dažādai ārējo un iekšējo faktoru iedarbībai. Vietās, kur rētaudu dēļ izmainās locītavu noslodze, pamazām veidojas arī anatomiskas izmaiņas, piemēram, nodilums, spondilofītu veidošanās procesi. Tieši šis ir tas mehānisms, kā rētas var būt cēlonis pakāpeniskai sāpju attīstībai. Arī vietās, kur iekšķīgo slimību dēļ bijis iekaisums, “salīp” kopā vairāki slāņi (iepriekš jau rakstīju, ka mūsu organismā dažādi audi ir izvietoti vairākos slāņos) un rezultātā izveidojas neelastīgi audi, kas ir diezgan fiksēti. Šīs fiksācijas ierobežo gan paša orgāna darbību, gan mēdz traucēt arī apkārtējiem orgāniem. Rētas nerada funkcionālus ierobežojumus nākamajā dienā pēc operācijas, parasti tas notiek pamazām vairāku gadu gaitā. Kad aktīvais rētaudu veidošanās process ir beidzies, rētas noformējušās, tie ietekmē gan jostas skriemeļu un iegurņa kaulu kustīgumu, gan iekšējo orgānu kustīgumu (zarnas, olnīcas, dzemde, nieres), kā rezultātā var parādīties plaša spektra sūdzības, sākot no muguras sāpēm, ceļu/gūžu/ plecu locītavu sāpēm, līdz pat tādām sūdzībām, kad tiešā veidā tiek ietekmēts iekšējo orgānu darbs. Piemēram, rētaudi, kas veidojušies pēc aklās zarnas operācijas, var būt kā iemesls gan palēlinātai zarnu trakta darbībai/ regulāriem aizcietējumiem, gan jostas daļas, gan gūžas sāpēm (biežāk labās, jo tā atrodas tuvāk operētajai vietai), bet neārstēts ginekoloģisks iekaisums var novest pat pie neauglības. Ko darīt, ja man ir rēta? Pirmkārt, ja sūdzību nav, arī tad to var profilaktiski kustināt, lai samazinātu iespēju, ka sāpes rodas vēlāk. Var apmeklēt fizioterapeitu vai osteopātu, kurš jums iemācīs to darīt, parādīs nemobilāko virzienu un uz to arī varēsiet darboties pats. Ir jāsaprot, ka rētaudi vienmēr paliks tur, kur tie ir, tāpēc šīs mobilizācijas tehnikas ir periodiski jāatkārto un kopumā jādara visu mūžu. Kā jau minēju iepriekš, šobrīd nav tādu līdzekļu vai metožu, kas rētaudus pilnībā pazudinātu. Tāpēc ir nepieciešams rētu mobilizēt manuāli, lai tā pēc iespējas mazāk ietekmētu apkārtesošās struktūras. Tad, kad rēta ir mobilāka, tā vairs tik intensīvi “nevelk” apkārtesošās struktūras savā virzienā, ļaujot tām brīvāk kustēties un netraucēti veikt savu funkciju. Rētaudu mobilizēšanai palīdz gan tas, ka tā tiek manuāli izkustināta, gan arī tas, ka mēs paši aktīvi kustamies. Tāpēc rūpēsimies par sevi kustoties un dzīvojot aktīvu dzīvi, jo tas palīdz gan ķermenim, gan garam, gan (kā šodien noskaidrojām) arī rētaudiem.

Osguda – Šlatera slimība

Leave a Comment / Raksti / By Kristaps Blitsons

Pēc iepriekšējā raksta publicēšanas, saņēmām jautājumus par to, kas tad īsti ir rakstā pieminētā Osguda-Šlatera slimība. Runājot terminos, tā ir lielā lielakaula nelīdzenuma (tuberositas tibiae) osteohondroze, jeb biežāk dzirdēta kā Osguda-Šlatera slimība (Osgood-Schlatter). Pirms sāku tulkot šo garo vārdu salikumu cilvēkiem saprotamā valodā, sākšu ar to, kā strādā muskuļi. Muskuļi sastāv no kontraktīlajām struktūrām (tā daļa, kura sasprindzinās) un nekontraktīlajām struktūrām (cīpslām). Lielākā daļa muskuļu piestiprinās ar cīpslu pie viena kaula, tad tie pāriet muskuļotajā, jeb kontraktīlajā daļā un tad atkal pāriet cīpslā, stiprinoties pie cita kaula. Katrai piestiprināšanās vietai ir dots savs latīniskais nosaukums, lai medicīnas personālam (un noteikti ne tikai) būtu vieglāk par to komunicēt. Muskulim sasprindzinoties, cīpslas iestiepjas un abas muskuļa piestiprināšanās vietas satuvinās, kā rezultātā notiek kustība. Osguda – Šlatera slimības gadījumā tiek runāts par vienas cīpslas piestiprināšanās vietas pārlieku lielu kairinājumu. Tā ir cīpsla, kas piestiprinās dažus centimetrus zem ceļa kauliņa pie diagnozē minētā – tuberositas tibiae, jeb lielā lielakaula nelīdzenuma. Muskuļi, kas stiprinās pie ceļa kauliņa (tā sauktās “bļodiņas”) sasprindzinoties, iestiepj arī cīpslu zem ceļa kauliņa (infrapatellāro cīpslu), kā rezultātā rodas kairinājums šajā piestiprināšanās vietā pie kaula. Ja šis kairinājums ir pārāk spēcīgs, tajā vietā var pat rasties mikroplaisas, kā rezultātā cīpsla ar nelieliem kaula fragmentiem it kā atraujas no kaula. Osguda- Šlatera slimība attīstās tikai bērniem. Bērna kauli, atšķirībā no pieauguša cilvēka kauliem, joprojām ir tikai augšanas procesā, līdz ar to vieglāk pakļaujami kairinājumam. Visbiežāk šī slimība attīstās tieši paātrinātās ķermeņa augšanas fāzē, kad īsā laika periodā bērna ķermenis izaug par vairākiem centimetriem. Šī slimība, nedaudz biežāk attīstās zēniem (no 10 līdz 15 gadu vecumam) nekā meitenēm (no 8 līdz 13 gadu vecumam) un pārsvarā bērniem, kas ir fiziski aktīvi. Lielākoties sāpes parādās abās ceļa locītavās, taču parasti viens no ceļiem tomēr sāp vairāk. Hipotēze par slimības attīstīšanās iemeslu ir tāda, ka kaulu un mīksto audu struktūru augšanas ātrumi atšķiras, kā rezultātā augšstilba kaulam attīstoties, aktīva bērna saspringtā muskulatūra “netiek līdzi”, radot šo spēcīgo kairinājumu (“rāvienu”) muskuļa piestiprināšanās vietā, kas izsauc sāpes. Galvenās sūdzības un simptomi šīs slimības gadījumā ir iepriekš minētās sāpes vai diskomforts zem ceļa kauliņa, kas parasti sākas bez atminamas traumas epizodes. Sūdzības pastiprina kāda intensīva fiziska aktivitāte, piemēram, skriešana, lekšana, pietupiens vai rāpošana uz ceļiem, bet tās atvieglo miers un atpūta. Izmeklējot celi, infrapatellārās cīpslas piestiprināšanās vieta ir jūtīga un tur ir novērojams pietūkums, kā arī ir palielināts kaula izvirzījums uz āru, kurš uz pieskārienu ir sāpīgs (šī kaulu izmaiņa arī pēc slimības gaitas beigām ir paliekoša un par to nav jāsatraucas). Izteikti saspringti un uz pieskārienu sāpīgi ir augšstilba muskuļi. Citādāk ceļa locītava izskatās pilnīgi normāla (citi specifiskie testi negatīvi), ar izņēmumu, ka varētu būt ierobežota ceļa saliekšanas kustība, kas ir ierobežota sāpju dēļ, kad kustība tuvojas gala amplitūdai. Tātad ja bērnam parādās sūdzības par sāpēm vienā vai abos ceļos, bez traumas epizodes un uzspiežot uz cīpslas vai tās piestiprināšanās vietas tiek izsauktas lielākas sāpes, tad noteikti var aizdomāties par šīs diagnozes iespējamību. Bet atceraties, ka diagnoze var uzstādīt tikai ārsts, ņemot vērā slimības un traumu vēsturi un pašreizējās sūdzības. Radioloģiskos izmeklējumus šādā situācijā taisīt ir diezgan bezjēdzīgi, jo rentgenā kaulu fragmentācijas izmaiņas var novērot tikai smagākajos gadījumos, savukārt ultrasonogrāfijas izmeklējums parādīs tikai mīksto audu tūsku un iekaisumu cīpslas piestiprināšanās vietā, ko var secināt arī celi apskatot un iztaustot. Papildus izmeklējumu nozīmēšana būtu svarīga, lai izslēgtu citu problēmu risku, ja nu ir vēl kādas papildus sūdzības. Ārstēšana lielākoties ir konservatīva, kas nozīmē ka nav nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās. Pirmais ārstēšanas princips ir tikt vaļā no galvenā problēmas cēloņa – piestiprināšanās vietas kairinājuma, ko izraisa šī spēcīgā muskuļa kontrakcija. Tātad, ir vai nu jāsamazina, vai pavisam jāpārtrauc fiziskas aktivitātes, lai neveicinātu tālāku cīpslas piestiprināšanās vietas kairinājumu/ bojājumu. Smagākās situācijās, kad spēcīgas sāpes ceļos sagādā pat vienkārši pārvietošanas, slodze jāsamazina pilnībā un bērnam jāpārvietojas ar kruķiem. Slodzes ierobežošana nepieciešama līdz brīdim, kad beidzas akūtā iekaisuma fāze – nav sāpju ikdienas aktivitāšu laikā vismaz divu nedēļu garumā. Sāpju mazināšanai šajā laikā var izmantot kairinātās cīpslas fiksāciju, ko var nodrošināt ar speciālu ortozi (vienkārša saite, ko uzliek zem ceļa bļodiņas) vai kinezioloģiskais teips. Ja iekaisums ir lielāks un sāpes rodas pat vienkārši ejot, sāpes var mazināt arī ar ledus kompresēm. Paralēli slodzes limitēšanai ir nepieciešama augšstilba priekšējo muskuļu stiepšana un masāža, lai mazinātu tā saspringumu. Pēc akūtās iekaisuma fāzes beigām ir nepieciešams uzsākt ārstniecisko vingrošanu, kas mērķēta uz augšstilba muskuļa spēka un elastības uzlabošanu. Papildus tam, nepieciešami specifiski ķermeņa biomehāniku uzlabojoši uzdevumi, kas koncentrējas uz to lai mainītu bērna kustību stereotipu tā, lai aktivitātēs tiktu mazāk noslogota ceļa locītava (pareizs pietupiens/izklupiens, lēciena un piezemēšanās biomehānika, potīšu un gūžu aktīvā stabilitāte). Vingrošanas laikā ir pieļaujamas nelielas sāpes, kas pēc treniņa nepalielina simptomātiku. Tas ir rādītājs vai ar vingrošanu nepalielinās risks atkal kairināt piestiprināšanās vietu. Atgriezties savā sporta veidā rekomendēts brīdī, kad vieglas fiziskas aktivitātes nesagādā sāpes un uzspiežot uz cīpslas piestiprināšanās vietas, tā nav sāpīga vienas vai divu nedēļu garumā. Parasti stāvoklis uzlabojās vai pilnībā pāriet dažu mēnešu laikā. Pilnīga situācijas uzlabošanās ir momentā, kad bērna ķermenim beidzas augšanas fāze un kauls ir pilnībā noformējies, līdz ar to sāpes var ievilkties arī uz vairākiem mēnešiem (literatūrā tie ir 6-24 mēneši) Ņemot vēra galvenos iemeslus kādēļ šis sindroms rodas, ir viegli saprast profilaktiskās darbības – neļaut bērna muskuļiem kļūt tik saspringtiem, ka tie varētu radīt kairinājumu cīpslas piestiprināšanās vietā. Pirmkārt ar pareizu slodzes dozēšanu (intensīvo treniņu stundu skaits nedēļā, par kuru jau Liene runāja savā rakstā), pievēršanās vispārējai fiziskai sagatavotībai (kas iekļautu to lai muskulis ir gan pietiekami elastīgs, gan spēcīgs) nevis tikai sporta veidam specifiskie treniņi, kā arī regulāra stiepšanās un muskuļu pašmasāža (mūsdienās tik populārie trigerpunktu ruļļi) vai masāžas pie masiera pēc intensīvu slodžu periodiem (piemēram, pēc treniņnometnēm, sacensībām). Izmantotā literatūra: 1. Kemedy K. McQuillen “Rosen’s Emergency Medicine: Concepts and Clinical Practice.” 2. J. Todd R. Lawrence “Nelson Textbook of Pediatrics.” 3. Vincent F. Deeney un Jennifer Arnold “Zitelli and Davis’ Atlas of Pediatric Physical Diagnosis”