Ir tāda sajūta, ka vārdu motivācija pēdējā laikā dzirdu arvien biežāk. Varbūt pie vainas tas, ka pats esmu krietni vairāk pievērsies tēmām, kas saistītas ar šo vārdu, varbūt esmu nonācis tajā vecumā, kur par šo sāk biežāk runāt, bet varbūt man vienkārši izliekas. Lai kā tur arī būtu, šī manā uztverē ir ļoti interesanta un reizē svarīga tēma jebkuram, jo katrs no mums ir saskāries ar tā saucamo „motivācijas trūkumu” vai (un par šo esmu diezgan pārliecināts) ar to saskaras praktiski katru dienu. Uzreiz piebildīšu, ka motivācijas trūkums jeb vienkāršā tautas valodā – slinkums, ir pilnīgi normāla parādība. Šo sajūtu piedzīvo pilnīgi visi cilvēki. Pat visdarbīgākie cilvēki Jūsu paziņu vidū visdrīzāk izjūt slinkumu kaut vienu reizi dienā. Iemesls tam ir meklējams mūsu pamata instinktos. Līdzīgi kā visā pārējā dzīvnieku pasaulē, mūsu smadzenēs ir ieprogrammēts taupīt enerģiju, cik vien iespējams un kad vien tas ir iespējams. Un tā pavērtējot no malas, šīs enerģijas taupīšanas metodes patiesībā ir diezgan advancētas. Viens labs piemērs, ko noteikti zinās lielākā daļa autovadītāju, ir brauciens kādā ikdienišķā un bieži brauktā maršrutā, piemēram, no rīta uz darbu. Lai arī ceļš droši vien ir vedis cauri pietiekami intensīvai satiksmei, kur nepieciešama papildus uzmanība, nonākot darbā mēs secinām, ka no ceļa neatceramies pilnīgi neko. Tāda sajūta, ka tas ir noticis pilnīgā autopilotā. Mūsu smadzenes vienkārši ir nedaudz atslēgušas mūsu apziņu no šī darba, jo tas ar laiku ir kļuvis triviāls, tam nav nepieciešama atsevišķa uzmanība un ķermenis var ietaupīt krietni vairāk savu resursu. Daudz vienkāršākus piemērus varam redzēt pārējā dzīvnieku pasaulē. Mēs nekad neredzēsim kādu kaķu dzimtas plēsēju brīvā brīdī izskrienam krosiņu vai sprintus, lai labāk uztrenētu sevi nākamajām medībām. Ja tā labi padomā, tad principā visi dzīvnieki brīvajā laikā (kad neēd, nepārojas vai nebēg no kāda) nedara neko. Iemesls tam ir enerģijas taupīšana brīdim, kad tā būs tiešām nepieciešama. Tātad ir pilnīgi un normāli un pat dabiski, ka mums negribas darīt lietas, kuras mums nav absolūti nepieciešams darīt. Tātad, ir skaidrs, kāpēc ir tik grūti apņemties izkāpt no ērtās ikdienas un, piemēram, sāk regulāri sportot, apgūt kādu jaunu prasmi utt. Šeit lieliski palīdz motivācija. Iespējams ir kāds cilvēks, kurš paveicis, ko vērā ņemamu, varbūt kāda filmas cienīga motivējošā runa iekš youtube vai varbūt vienkārši pašam uznāk lielā iedvesma, bet īsā brīdī mēs jūtam nenormālu enerģijas pieplūdumu un esam gatavi kalnus gāzt (vai vienkārši uzsākt darīt kaut ko, kam sen nevarējām saņemties). Tad nu ar savu augsto motivācijas līmeni varonīgi ķeramies klāt jaunajai aktivitātei un sākumā viss strādā ļoti labi. Tomēr diezgan ātri sākam just, ka atkal sāk parādīties vecais labais slinkums. Tad vēl kādā brīdī sanāk kaut kur kārtīgi noskrieties, kā rezultātā ir liels nogurums, un pirmo reizi izlaižam jauno aktivitāti. Nākamajā reizē, kad sanāk izlaist, jau vairs īsti nejūtam sirdsapziņas pārmetumus. Tad nu vārds motivācija ir pavisam aizmirsies un principā jaunā aktivitāte jau ir atmesta. Domāju, ka šo stāstu ir izdzīvojuši un atpazīst daudzi. Galvenais iemesls visam iepriekšminētajam ir tas, ka motivācija nav pārāk efektīva, ja vēlamies kaut ko paveikt regulāri. Stimuls, ko tā dod, ir diezgan limitēts un tas lielākoties ātri izgaist. Citiem vārdiem sakot, motivācija palīdz uzsākt ko jaunu vai arī tikt galā ar neregulāriem īsiem uzdevumiem, bet diemžēl ilgtermiņā uz to paļauties nevar. Tas, kas mums ir nepieciešams, lai katru dienu spētu darīt to, kas mums ir nepieciešams, ir disciplīna. Lielā atšķirība starp motivāciju un disciplīnu ir tā, ka disciplīna, atšķirībā no motivācijas, nosaka, ka darbu paveikšana ir neatkarīga no cilvēka emocionālā stāvokļa. Vienkārši sakot, tas nozīmē, ka disciplinēts cilvēks paveic konkrētu uzdevumu vai darbu arī tad, ja ir slikts garastāvoklis vai nogurums. Viņš (vai viņa) turpinās iesākto gandrīz pie jebkādiem apstākļiem. Tas prasa papildus piepūli un bieži vien cilvēks attopas ārpus savas komforta zonas, bet tas dod lielus panākumus ilgtermiņā. Tādi autori kā Robin Sharma, Deivid Deida, Rob Dial savās grāmatās disciplīnu sauc par pamatprasmi, kura nepieciešama, ja vēlamies attīstīties, mācīties, palikt stiprāki, gudrāki un labāki. Lai arī es pie šādas atziņas diemžēl esmu nonācis samērā nesen, personīgi uzskatu, ka tajā ir ļoti daudz patiesības. Kā šis viss saistīts ar mūsu galveno tēmu – veselību? Gribētos teikt – pilnīgi visā. Esam pilnībā pārliecināti, ka laba veselība ir izvēle un tā nav iespējama bez sava laika un enerģijas ieguldījuma. Diemžēl nav tā, ka varam kārtīgi pastrādāt pie savas veselības 1 mēnesi un tad 11 mēnešus par to nedomāt. Ir nepieciešama regulāra piedomāšana un darbs, lai sasniegtu savus veselības mērķus. Un kā jau noskaidrojām pirms tam, veiksmīgam regulāram darba nepieciešama disciplīna. Šis pats princips darbojas arī, ja veselība ir pazaudēta un vēlamies to atgūt. Lai izārstētu jebkuru saslimšanu ir nepieciešama paša cilvēka iesaiste procesā. Īpaši svarīgi tas ir tā saucamajām dzīvesveida saslimšanām. Ja, piemēram, pēdējos 5 gadus 7-8 h dienā esat pavadījuši sēžot darbā savā ērtajā krēslā, visu šo laiku jūtat muguras vai kakla (vai abu daļu) stīvumu un sāpes un neesat darījuši neko, lai problēmu risinātu, tad droši vien piekritīsiet, ka būtu muļķīgi domāt, ka šo problēmu varēs ātri atrisināt. Šeit drīzāk strādātu šāda analoģija: ja uz taisna ceļa esat sajaucis virzienus un nogājis 2h nepareizā virzienā, tad būs jāiet 2h, lai tikai nonāktu sākumpunktā. Līdzīgas situācijas ir novērojamas arī mūsu mazās komandas pamata sfērā- fizioterapijā. Cilvēki bieži vien (varbūt ne apzināti) domā un cer, ka fizioterapeits kaut kādā maģiskā veidā izārstēs visas kaites. Tomēr realitātē gandrīz viss ir atkarīgs no paša ieguldītā laika un enerģijas. Fizioterapeits (līdzīgi kā daudzi citi medicīnas speciālisti) cilvēkam iedod nepieciešamās zināšanas un darbarīkus, lai sasniegtu mērķi, bet diemžēl nevar iziet ārstēšanu viņa vietā. Vienīgais veids, kā tikt galā ar problēmu, ir paša pacienta neatlaidība un regulārs darbs pat tad, ja tas nepatīk. Domāju, ka mēs visi diezgan labi apzināmies, ka dzīvē ir lietas, kuras mums nepatīk, bet tās ir jādara, ja vēlamies ikdienā paveikt vairāk kā ēšanu, gulēšanu un sugas turpināšanu. Veidojot, kopjot un ievērojot savu ikdienišķo disciplīnu, mēs krietni vieglāk varam sasniegt savus mērķus. Šie mērķi var būt jebkurā dzīves sfērā, sākot ar veselības un labsajūtas uzlabošanu, beidzot ar laulāto vai vienkārši otras pusītes attiecību kopšanu. No otras puses, mērķu esamība un uzstādīšana ļoti palīdz kļūt disciplinētākam (un bieži arī motivētākam). Ja cilvēkam ir skaidrs, kur viņš vēlās nonākt un ko sasniegt, ir krietni vieglāk saprast, ko vajadzētu darīt, lai to panāktu. Bet par šo domu (vai filozofiju) centīšos uzrakstīt atsevišķā rakstā..
