fbpx

Veselības Vēstniecība

Liene Jirgensone

Tu neesi tavs izmeklējums!

Mūsdienās medicīna ir attīstījusies ļoti tālu, dodot iespēju veikt visdažādākos izmeklējumus, lai mēs varētu redzēt „kas lācītim vēderā” jeb kā mēs izskatāmies no iekšpuses. Viens no populārākajiem izmeklējumiem šobrīd ir Magnētiskā Rezonanse (MR). Šis izmeklējums tiek veikts ar magnētiskā lauka un radioviļņu starpniecību, ļaujot medicīnas speciālistiem aplūkot mūsu locītavas un citas struktūras pavisam sīkās niansēs. Tas nozīmē, ka ir iespējams atklāt dažādas slimības sākuma stadijā un ar tām cīnīties veiksmīgāk, kā arī pēc traumām var lokalizēt konkrēto bojājumu un to ārstēt. Tas viss izklausās ļoti labi un droši vien arī parādās jautājums, kāpēc vienmēr cilvēku izmeklēšanu nesākt ar MR? Kā jau nojaušat, dzīvē viss nekad nav tik vienkārši un, pirms došanās uz radioloģisku izmeklējumu, ir jāņem vērā daži apsvērumi.  Kā viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ medicīnas speciālists varētu Jūs uzreiz nenosūtīt uz MR izmeklējumu, ir tas, ka MR tikai ataino cilvēka anatomiju bildē, bet diemžēl neko nepasaka par funkciju. Savā praksē nereti nācies saskarties ar pacientiem, kuriem ir sūdzības par sāpēm kādā locītavā, kas izrādās nesaistītas ar atradnēm MR (un arī citos izmeklējumos). Viss fokuss pēkšņi tiek likts uz to, kas parādījās bildē, neņemot vērā, ka šīs sūdzības patiesībā rada, kas cits. Tas nozīmē, ka akli uzticoties MR varam pazaudēt terapijas procesa laiku. Ja papētām šo tēmu dziļāk, tad situācija kļūst vēl interesantāka. Pētījumi rāda, ka cilvēkiem, kuriem nav muguras sāpju, ļoti bieži MR izmeklējums rezultējās ar dažādām patoloģijas atradnēm. Ja 20 gadus veciem cilvēkiem tas ir vidēji 37% gadījumu, tad pie 80 gadu robežas tie jau ir 84%! Skriet uz magnētisko rezonansi ik reiz, kad mugura paliek stīva un Jums ir muskuloskeletālas sāpes ir ne tikai bezjēdzīgi, bet es pat teiktu kaitīgi. Iedomājieties cilvēku, kurš uztaisījis MR, lai it kā labāk saprastu, kas īsti sāp, izmeklējuma aprakstā ierauga tādus vārdus kā deģeneratīvas izmaiņas mugurkaulā vai neliela diska protrūzija, vai spondilofīti. Cilvēka ķermenis ir mehānisms, kurš ir pakļauts novecošanās procesiem un šīs izmaiņas ir norma dažādos vecumposmos, taču izlasot tikai MR aprakstu bez papildus skaidrojumiem vai konsultācijām, cilvēkam parādās bailes kustēties, lai tikai nenodarītu sev pāri. Un te nereti sākas apburtais loks: jo mazāk cilvēks kustās, jo vairāk sāp, un, jo vairāk sāp, jo parādās vēl lielākas bailes kustēties. Bet te jāsaprot, ka cilvēka ķermenis ir veidots no spēcīgas saišu, muskuļu, kaulu sistēmas, un nemaz tik viegli nav nodarīt sev pāri kustoties adekvāti. Ja vien, protams, nav kādas slimības, kuru ietekmē ķermenis ir novājināts utt., bet stāsts šoreiz ne par to. Diemžēl ar to problēmas nebeidzas. Nenoliedzami muguras sāpju veicinātāji ir stress un bailes, un šie faktori ļoti ietekmē ārstniecības procesus. Brīdī, kad ieraugam izmeklējuma rezultātus, tad tie reti mazina stresa līmeni, kas nozīmē, ka sāpes var tikai pieaugt. Cilvēki, kas nonākuši šādās situācijās, nereti nespēj uzticēties speciālistam, kurš mēģina izskaidrot, ka sāpju cēloņi meklējami citur un draudīgās problēmas, kas atrodamas MR aprakstā, patiesībā neko cilvēku ikdienā nemaina. Bez uzticības jebkuram medicīnas speciālistam ir ļoti grūti panākt jebkādu progresu sāpju mazināšanā un novēršanā. Pat, ja cilvēks ir ticis līdz ārstēšanās procesam, bieži vien veidojās nedaudz paradoksāla situācija. Tā kā pacientam joprojām ir (samērā loģiskas) bailes par savu muguru, tad viņš/ viņa nevēlās un baidās fiziski nodarbināt šo ķermeņa daļu, kaut gan ir ļoti daudz pierādījumu tam, ka vingrošana ir ne tikai labākā terapija muguras sāpju novēršanai, bet arī prevencijai.  Vērtējot MR no otras puses, gadās arī situācijas, kad izmeklējums neuzrāda pilnīgi neko, taču sāpes vai bojātas funkcijas joprojām ir. Šāda situācija var samazināt pacienta motivāciju turpināt ārstēšanu, kas palielina risku, ka esošā problēma tikai palielināsies. Dati liecina, ka muguras sāpes dzīves laikā pieredz 60—80 % cilvēku. Un vairāk nekā 85 % no muguras sāpēm pagaidām tiek traktētas kā nespecifiskas sāpes, no kurām galvenās ir mugurkaula struktūru deģeneratīvo pārmaiņu un muskuļu disbalansa izraisītas sāpes. Biežs sāpju provokators ir muskuļu pārslodze un ieilgušas piespiedu pozas. Ja ir sūdzības par muguras sāpēm, vislabāk, protams, apmeklēt speciālistu, kurš Jūs izmeklēs un ar kuru varēsiet izrunāt rīcības plānu. Nekavējoties jāapmeklē ārsts un jāveic radioloģisks izmeklējums (vai vairāki izmeklējumi) tad, ja parādās tā saucamie “sarkano karogu simptomi”, piemēram, izteiktas nakts sāpes, ļoti izteiktas sāpes pie visniecīgākās kustības, sāpes miera stāvoklī, sāpes kopā ar paaugstinātu temperatūru utt.  Lai nebūtu pārpratumu, atkārtoju, ka MR un citi izmeklējumi nav bezjēdzīgi vai slikti. Tie ir devuši ļoti daudz mūsdienu medicīnas diagnostikas spējām. Tajā pašā laikā, veicot šādus izmeklējumus, ir jāpatur prātā, ka rezultāti bez speciālistu interpretācijas un konsultācijas var radīt lieku stresu un bailes situācijās, kad tā galīgi nevajadzētu būt. 

Stiepšanās

Par stiepšanos tiek runāts un stāstīts diezgan daudz. Stiepties liek gan maziem bērniem sporta stundās, gan jogas entuziastam, gan profesionālam sportistam dažādos vecumos. Laika gaitā stiepšanās darbībām ir piedēvētas ļoti daudz un dažādas  labas īpašības, tomēr, līdz ar laiku zinātne un pētījumi sāk atklāt, ka daudzus no šiem labumiem stiepjoties nemaz neiegūstam. Ir pat gadījumi, kad stiepšanās drīzāk var nodarīt kaitējumu nekā labumu. Tad nu šajā rakstā runāsim par to, ko zinātne šobrīd saka par stiepšanās ieguvumiem, kad vajadzētu vai nevajadzētu stiepties un kā to pareizi darīt.  Sākumā mums vajadzētu apskatīt dažādus stiepšanās veidus. Principā varam runāt par diviem galvenajiem stiepšanās veidiem- statiskā un dinamiskā stiepšanās, kas zem sevis apvieno vēl arī citus stiepšanās veidus, piemēram, PIR (postizometrisko relaksāciju), kas nozīmē, ka jau iestieptam muskulim  liekam sasprindzināties uz aptuveni 10 sekundēm, kam seko muskuļa atbrīvošana, šādu procesu atkārtojot vairākas reizes. Kā arī PNF stiepšanās (proprioceptīvā neiroloģiskā facilitācija), kad sasprindzināties liekam tā muskuļa antagonistam, kuru gribam izstiept (jeb muskulim, kas veic pretējo kustību). Mums vislabāk pazīstamā un kopumā biežāk pieminētā ir statiskā stiepšanās. To visiem parasti māca jau no pašas bērnības dažādās sporta nodarbībās (gan sporta stundās skolā, gan ārpusskolas treniņos) un tā principā ir diezgan vienkārša. Statiskā stiepšanās tehnika paredz konkrētas pozas ieņemšanu, kurā vēlamais muskulis ir iestieptā stāvoklī (ir stiepjoša sajūta) un šīs pozas noturēšanu aptuveni 30 sekundes. Dinamiskās jeb kustību stiepšanās tehnikas pamatā ir izvēlētās ķermeņa ekstremitātes kustība pilnā kustības apjomā ar vairākiem atkārtojumiem, saglabājot muskuļu iestiepumu ļoti īsu brīdi (vai maksimums līdz 2-3 sekundēm). Pie dinamiskās stiepšanās pieskaita arī ballistisko, kas idejiski ir līdzīga, bet tā balstās uz asām un straujām kustībām galējā kustības apjomā. Šo tehniku (ballistisko) gan pārsvarā nevienam neiesaka, jo tā ir pārāk agresīva un tai ir diezgan augsts ievainojumu risks. Tātad, kāpēc vispār tāda stiepšanās ir nepieciešama? Lai uz šo jautājumu varētu atbildēt, nedaudz jāapskata tāds jēdziens kā stāja. „Stāja ir ierasts, nepiespiests ķermeņa stāvoklis, kad cilvēks stāv, nesasprindzinot muskulatūru. Stāja ir līdzsvara stāvoklis starp ķermeņa muskuļu spēku un zemes pievilkšanās spēku.” Pareizs muskuļu garums nodrošina to, ka locītavas atrodas pareizā, anatomiskā pozīcijā. Muskuļu disbalanss locītavās (izmainīta muskuļu garuma- spēka attiecība starp pretējām muskuļu grupām) ir par pamatu stājas asimetrijai kopumā. Lai mazinātu stājas asimetriju, muskuļiem nepieciešams gan optimāls spēks, gan garums. Nu tad, lūk, šoreiz stāsts par muskuļu garumu un locītavu kustību brīvību.  Kā jau minēju iepriekš, stiepšanās veidi ir dažādi, tātad, arī to pielietojums dažādās situācijās atšķiras. Pilnīgi visi veidi ir efektīvi, ja runājam par kustību amplitūdas palielināšanu locītavās. Taču ir manīts, ka stiepšanos cilvēki nereti izmanto kā vienu no iesildīšanās veidiem. Šeit ļoti svarīgi būtu uzsvērt, ka statiskā stiepšanās NAV labs iesildīšanās veids. Daudzi pētījumi rāda, ka, izmērot muskuļa spēku pirms stiepšanās un uzreiz pēc tam, muskuļi bija kļuvuši vājāki, kas nozīmē, ka, slogojot muskuli uzreiz pēc tā statiskas izstiepšanas, palielinās risks satraumēt šo muskuli vai locītavu, kuru šis muskulis stabilizē. Šis efekts vēl nav līdz galam izpētīts, bet šobrīd tas tiek skaidrots gan ar neirāliem faktoriem, gan mehāniskiem faktoriem. Tas gan nenozīmē, ka statiskā stiepšanās būtu slikta. To pēc slodzēm rekomendē veikt visiem sportistiem, jo īpaši tiem, kuriem nepieciešama elastība viņu sporta veidos (piemēram, mākslas vingrotājiem, dejotājiem utt). Bez uzlabotas elastības un mobilitātes, statiskā stiepšanās būs arī labs veids kā atslābināt muskuļus, samazināt pulsu un nomierināt ķermeni. Īpaši svarīga šī stiepšanās metode bieži vien ir tieši rehabilitācijā, kad pēc traumām vai operācijām ir nepieciešams atgūt pilnu kustību amplitūdu traumētajā/ operētajā locītavā. Piemēram, pēc krustenisko saišu operācijas, parasti ceļa locītavā nav iespējams veikt kustību pilnā amplitūdā, tāpēc ir nepieciešams regulāri šo ceļa locītavu taisnot, statiski stiepjot. Savukārt, ja runājam par dinamisko stiepšanos, tā būs labāk piemērota kā viens no iesildīšanās veidiem pirms treniņiem, jo samazina pasīvo stīvumu un palielina kustību amplitūdu locītavās tai sekojošās fiziskās slodzes laikā. Kā arī labāks efekts ir tieši tiem sportistiem, kuriem savu sporta nodarbību laikā nepieciešama skriešana, lekšana, atsperīgums, piemēram, volejbolistiem, basketbolistiem, sprinteriem utt. Pētījumi rāda, ka stiepšanās daļa, kas ir daudz vieglāka un īsāka, kā statiskās stiepšanās gadījumā, palīdz noņemt muskuļu stīvumu, tādā veidā palīdzot locītavām sasniegt pilno kustību apjomu, savukārt, kustības (jeb dinamiskās daļas) dēļ muskuļiem pieplūst vairāk asinis un tie ātrāk nonāk darba gatavībā. Šis ir tas efekts, ko mēs parasti saprotam  ar „muskuļu iesildīšanu”. Jāņem vērā arī fakts, ka stiepšanās nepalīdz samazināt muskuļu sāpes, kas rodas pēc fiziskām slodzēm (DOMS efekts). Vienmēr gan vajag paturēt prātā to, ka katrs cilvēks tomēr ir individuāls. Ir cilvēki, kuriem ir hipermobilas locītavas un ir tādi, kurus tautā sauc par „stīvajiem”. Vienādi trenējoties un vienādi stiepjoties gala rezultāts šiem cilvēkiem nebūs vienāds. Tāpēc ir nepieciešams izvērtēt katra cilvēka stāju, lokanību utt., lai iepriekš pieminēto muskuļu garuma- spēka attiecību (jeb muskuļu savstarpējo darbību ap locītavu) uzturētu optimāli katra cilvēka spējām un mērķiem. 

Problēmu cēlonis- vājš dibens

Pie manis uz konsultācijām nereti nāk gados jauni sportisti. Retāk tāpēc, ka vēlas profilaktiski izvairīties no traumām un uzlabot stāju, biežāk tāpēc, ka ir parādījušās kādas sūdzības. Lai vai kādas sūdzības būtu parādījušās un lai vai kādā sporta veidā viņi trenētos, viena no lietām, kas lielāko daļu no viņiem vieno, ir švaks dibens, jeb precīzāk- vāji dibena muskuļi. Bet kāpēc? Viņi taču trenējas vismaz 5-6 x nedēļā! Sēžas/ dibena/ dupša (vai sauciet tos kā gribat) muskuļi jātrenē ne tikai tāpēc, lai tie labi izskatītos. Šī ir lielākā muskuļu grupa cilvēka ķermenī. Vērtējot cilvēku kopumā, sēžas muskuļi iesaistās daudzās aktivitātēs, palīdz pārnest slodzi no ķermeņa apakšdaļas uz ķermeņa augšdaļu, darbojas kā amortizators skrienot un lecot, un palīdz iztaisnoties tad, kad mēs stāvam, kā arī tie palīdz veidot skaistu un staltu stāju. Sēžas muskuļu grupā ietilpst vairāki muskuļi- lielais, vidējais un mazais gūžas muskulis un bumbierveida muskulis. Viens no iemesliem, kāpēc dibens ir tik vājš ir diezgan loģiski saprotams- tāpēc, ka tas netiek pienācīgi trenēts. Ne mazāk svarīgi ir arī tas, ka tā pilnvērtīgi „automātiski” neiesaistās aktivitātēs, kur tai vajadzētu iesaistīties, kā arī ikdienā uz tās tiek par daudz sēdēts (sēžot ir samazināta asinsrite muskuļos lokāli, kā arī muskulis tajā laikā ir pagarināts un neaktīvs). Skrējiens ar vājiem sēžas muskuļiem atgādina tādu kā pīles gaitu ar gāzelēšanos no viena sāna uz otru. Kā lai, tādā veidā skrienot, attīsta lielāku ātrumu? Pareizi- īsti nekā. Tad jau ātrāk jūs piemeklēs ceļu vai jostas daļas sāpes, kas liks pārstāt skriet. Interesanti, ka lielākā daļa cilvēku neasociē ceļu sāpes ar vāju sēžas apvidu. Taču tur pat nav tālu jāmeklē un gari jāstāsta. Kā jau var iztēloties, cilvēka ķermenis ir savienots kopā no daudziem maziem posmiņiem un darbojas kā vienots mehānisms un vājums vienā rajonā liek pārlieku slogot citu rajonu. Ja sēžas muskuļi (kas stabilizē gūžu) ir vāji, tad kustību laikā gūža nebūs tik stabila un tajā brīdī arī celis it kā „šūposies no vienas uz otru pusi” tādā veidā ceļa locītava var tikt sakairināta un līdz ar to arī sāpīga. Kā citu piemēru varētu minēt galvassāpju korelāciju ar vāju sēžas muskulatūru. M.gluteus maximus (lielā gūžas muskuļa) galvenā funkcija ir veikt gūžas atliekšanu (un arī rotāciju uz āru). Ja šis muskulis pilnvērtīgi savu funkciju neveic, cilvēka stāja izskatās tā, it kā viņš visu laiku būtu nedaudz saliecies gūžās (nedaudz iesēdies uz aizmuguri). Pie šādas gūžu pozīcijas palielinās jostas daļas izliekums, kas, protams, uzreiz liek palielināties arī krūšu un kakla daļas izliekumam. Un šī „nepārtraukti atliektās galvas pozīcija” veicina kakla (sprandas) muskuļu nogurumu, kas visbiežāk rezultējās ar galvassāpēm. Lūk, kā. Startējot sacensībās, atlēti no sevis izspiež pēdējo suliņu, lai tikai rezultāts būtu labāks. Ja sporta veids pieprasa lēcienu, tad sacensībās tie tiek izdarīti ar 120% atdevi un tikai tā var sasniegt goda pjedestālu. Ja gūžas muskuļos pietrūkst spēks, tad augšstilba priekšējais muskulis lēcienā izdara lielāku darbu, kas ar laiku viņu pārslogo. Un tad, ja šis augšstilba priekšējais muskulis saņem tik lielu slodzi, kas konkrētajā situācijā ir par daudz, sacensības var beigties pat ar priekšējo krustenisko saišu plīsumu. Un tad par sacensībām varat aizmirst vismaz uz 9 mēnešiem, jo priekšā ir diezgan ilga un smaga rehabilitācija. Īpaši svarīgi būtu izvērtēt, lai sēžas muskuļi būtu FUNKCIONĀLI spēcīgi. Tas ir jātestē un jānovērtē. Redzot, ka dibens ir formīgs un muskulis ir šķietami liels, nevar apgalvot, ka tas ir arī spēcīgs. Vingrojumi, kas ir mērķēti uz dibena muskuļu masas palielināšanu nebūs primārie, ko izvēlēties sportistam sasniegumu palielināšanai. Ir svarīgi iemācīties apzināti iesaistīt gūžas dažādās kustībās, īpaši ņemot par piemēru tādus sporta veidus, kur ir svarīga strauja kustību virziena maiņa, kā tenisā, volejbolā, futbolā, basketbolā utt. Ir jāmāca atsperties, amortizēt caur gurnu, ietupienā uziet uz gurna, apzināti iesaistīt sēžas mm sākumā lēnās, kontrolētās kustībās, lai tad, kad ir strauji jāmaina virziens spēles laikā, sēža jau automātiski iesaistītos. Atsevišķi trenējot sēžas apvidu, uzlabojas kustību tehnika kopumā, kas noteikti ir viena no panākumu atslēgām. Tādā veidā tiek samazināts traumu un pārslodžu risks. Ātruma, veiklības palielināšanas treniņi vienā brīdī paliek neefektīvi, ja atsevišķi netiek vingrināts sēžas apvidus.  Kā zināms profesionālais sports NAV veselīgs, taču, ja ir ambīcijas sportā izsisties, tad labāk to darīt maksimāli efektīvi. Kopumā, katrs sportists ir jāizvērtē individuāli, izvērtējot gan stāju un gaitu, gan sporta veidam nepieciešamo specifisko kustību iemaņas, kā arī testējot spēku, lokanību utt, lai panāktu labāko rezultātu un uzlabotu sasniegumus. Protams, ka sēžas muskuļu spēka palielināšana neattiecas tikai uz sportistiem, tā nekaitēs nevienam. Lai uzlabotu stāju un padarītu gaitu skaistāku, sēžas muskuļus rekomendēts patrenēt arī birojā sēdošam cilvēkam vai skolniekam, kas ar sportu neaizraujas. Ne velti arī treneri, veidojot treniņu plānus iesācējiem, diezgan daudz pievērš uzmanību šai zonai. Sēžas muskulatūru principā var saukt par vienu no stūrakmeņiem labai fiziskajai sagatavotībai. Lai veicas treniņos!