rehabilitācija

Fizioterapija Latvijā ir relatīvi jauna rehabilitācijas nozare. 1993. gadā Rīgas Stradiņa universitātē tika izveidota pirmā studiju programma fizioterapijā, kā rezultātā, lai kļūtu par fizioterapeitu, ir jāiegūst augstākā izglītība veselības aprūpē. Līdz ar to, liela daļa sabiedrības joprojām nezin atbildi uz šo jautājumu: „Kas ir fizioterapija?”. Parasti uzskats par fizioterapeitu grozās ap šādiem viedokļiem: treneris, masieris, ārsts, izspiež sāpīgos punktus, aktivizē nestrādājošos muskuļus u.c.. Tās ir atbildes ar kurām saskaros, ja intereses pēc uzdodu šādu jautājumu gan tiem cilvēkiem, kas jau kādreiz bijuši pie fizioterapeita, gan tiem, kas par fizioterapiju ir tikai dzirdējuši. Tas, protams, ir loģiski, jo fizioterapeitu zināšanas, galvenokārt, ir saistītas ar ķermeņa balsta un kustību aparātu – muskuļiem un kauliem. Patiesībā, fizioterapija ir ļoti plaša nozare, jo ir iespējams specializēties ne tikai kādu konkrētu saslimšanu ārstēšanā (neiroloģija, traumatoloģija, kardioloģija, BCT), bet arī konkrētu pacientu grupu ārstēšanā (pediatrija, geriatrija, sportisti). Bet kas tad īsti ir fizioterapija? Pasaules fizioterapeitu konfederācija (WCPT) savā mājaslapā raksta: „Fizioterapeits ir ārstniecības persona (persona ar medicīnisko izglītību), kuras uzdevums ir uzlabot, uzturēt un atjaunot katra cilvēka potenciālu kustēties un spēju funkcionēt. Fizioterapeits var palīdzēt cilvēkam jebkurā vecumā, kad ietekmēta ķermeņa funkcija un spēja kustēties. Izvērtējot cilvēka fizisko un psiho-emocionālo stāvokli, mērķis ir maksimāli uzlabot tā dzīves kvalitāti”. Kas tad ar to tiek pateikts? Pirmkārt, fizioterapija var palīdzēt uzlabot kustību vai funkciju. Šajā grupā ietilpst lielākā daļa cilvēku, kas apmeklē fizioterapeitu – cilvēks ir spējīgs, piemēram, noliekties, pietupties, skriet, vai peldēt, taču šī aktivitāte ir sāpīga vai sāpes izsauc vēlāk. Ārstniecības laikā fizioterapeits strādā, lai šo kustību, jeb spēju funkcionēt uzlabotu un padarītu nesāpīgu. Otrkārt, fizioterapija var palīdzēt uzturēt kustību vai funkciju. Šeit kā piemēru varu minēt pacientus, kam diagnosticēta kāda neiroloģiska saslimšana ar tieksmi progresēt. Tāda gadījumā spēja veikt kādu darbību var pazust, jo samazinās muskuļu spēks vai kustību amplitūda. Taču ar regulāru fizioterapiju var bremzēt šīs slimības progresu. Visbeidzot, fizioterapija var atjaunot kustību vai spēju funkcionēt, piemēram, pēc saišu, muskuļu plīsumiem, lūzumiem vai operācijām. Šādā situācijā cilvēkam, kuram traumētā/ operētā ķermeņa daļa ilgstoši atrodas imobilizācijā (ilgstoši fiksēts/ nekustīgs stāvoklis) samazinās vai pilnībā pazūd spēja veikt kādu kustību vai darbību (saliekt celi/elkoni, kāpt pa trepēm vai pietupties u.c.) un fizioterapeits strādā, lai šīs funkcijas atjaunotu. Tātad, fizioterapija uzlabo, atjauno vai saglabā funkciju, bet ko tieši dara pats fizioterapeits terapijas laikā un nodarbību ietvaros? Kas notiek, kad pacients sper kāju pāri slieksnim un tiekas ar fizioterapeitu konsultācijā? Konsultācija principā norit pēc vienas noteiktas shēmas. Vispirms tā ir pacienta funkcionālā stāvokļa izvērtēšana, kas sastāv no pacienta anamnēzes (informācija par pašreizējām sūdzībām un citu potenciāli nozīmīgu traumu vēsturi), stājas un gaitas novērtēšanas, muskuļu garuma, tonusa un spēka izvērtēšanas, potenciālo ikdienas riska faktoru izvērtēšanas (darba vides, sporta veida, hobiju īpatnības), kā arī dažādiem speciālajiem testiem (koordinācijas testi, saišu, menisku, nervu saknīšu veseluma pārbaude u.c.). Šajā procesā, analizējot un kritiski interpretējot ievākto informāciju par pacientu un viņa individuālajām vajadzībām un īpatnībām, fizioterapeits izvirza terapijas mērķus, kurus sasniedzot pacienta sūdzībām būtu jāmazinās vai pat pilnībā jāpazūd. Un, visbeidzot, konsultācijas noslēgumā kopā ar pacientu tiek sastādīts terapijas plāns, kurā tiek izlemts kādas terapijas metodes tiks izmantotas mērķu sasniegšanai. Pacienta problēmu noteikšanai vairums fizioterapeitu izmanto līdzīgas pieejas, taču metodes, kas tiek izmantotas terapijas laikā, var būt dažādas (Nacionālā Veselības dienesta mājaslapā pie fizioterapijas tehnoloģijām uzskaitītas vairāk kā 30 (!!) metodes) Un tieši tas, ka katrs terapeits var izvēlēties atšķirīgas terapijas metodes, ir viens no iemesliem, kāpēc sabiedrībai nav viens konkrēts viedoklis par fizioterapiju. Galvenās ārstēšanas metodes fizioterapijā ir individualizētu terapeitisko vingrinājumu pielietojums, mīksto audu tehnikas, locītavu mobilizācija un trakcija, fizikālā terapija (piemēram, magnetoterapija, TENS, elektroforēze utt.), ergonomiskā konsultēšana, u.c. Terapijas metodi parasti izvēlās pēc tā, kādā virzienā fizioterapeits ir specializējies, pēc pieredzes un iepriekšējiem rezultātiem ar citiem pacientiem, ņemot vērā pacienta finansiālās iespējas, kā arī balstoties uz to, kas praksē ir pieejams. Fizioterapija ir plaša specialitāte, kas var palīdzēt jebkuras muskulo-skeletālās sistēmas problēmas gadījumā. Fizioterapeits ir speciālists ar augstāko izglītību veselības aprūpē, kurš, novērtējot cilvēka ķermeņa funkcionālo stāvokli un tā spējas, saskata to, ko ir nepieciešams uzlabot un piedāvā metodes, ar kurām šos uzlabojumus veikt. Cerams, ka pēc iepazīšanās ar šo rakstu, Tev ir labāks priekš stats par to, kas ir fizioterapija. Tomēr, ja radās papildus jautājumi, tad droši sazinies ar mums vai piesakies uz konsultāciju!