fbpx

Veselības Vēstniecība

Raksti

Hendlings

Hendlings ir viena no Bobata metodes sastāvdaļām, ko 20 gs. četrdesmito gadu beigās izveidoja fizioterapeite Berta Bobata un neirofiziologs Karels Bobats. Par hendlingu sauc apzinātu un plānveidīgu mūsu roku darbu ar bērnu – celšana, turēšana, nešana, ģērbšana, autiņbiksīšu nomaiņa u.c. ikdienā veicamās darbības. Tā kā tikko piedzimušam bērnam viena puse nav aktīvāka par otru, vecāki vai tie, kas aprūpē mazuli, var veicināt asimetriju veidošanos, ja bērna aprūpē visu dara sev ērtākajā veidā. Ierastākais piemērs būtu mazuļa celšana vai turēšana tikai ar labo roku. Bērns to pakāpeniski pārņem un rodas ķermeņa asimetrija. Arī gultiņas atrašanās vieta ietekmē mazuļa simetriju. Ja tā ir nolikta pie sienas, bērns vienmēr tur tiek nolikts vienā un tai pašā pozā, bērns gribēs redzēt, kas notiek istabā un griezīsies uz skaņas pusi, tādejādi viena puse būs aktīvāka. Šādi šķietami sīkumi, ietekmē mazuļu attīstību. 2-3 mēnešu vecumā, kad mazuļi paši kļūst aktīvāki savās kustībās, var novērtēt, vai abas ķermeņa puses ir attīstījušās simetriski. No 3,5 mēnešu vecuma bērnam veidojas apzinātie refleksi, piemēram, pats satver mantiņu vai spēlējas ar rokām. Šīm kustībām ir jābūt simetriskām- jādarbojas ar abām rokām.  Hendlinga metodes pamatā ir šo sīkumu analīze, lai veicinātu mazuļa simetrisku attīstību. Ļoti būtiski ir arī veids kādā bērnam pieskaras. Nevajadzētu mazuli satvert vai celt aiz tā saucamajām “mīkstajām” vietām – sprandas, padusēm, cirkšņiem un vēdera. Piemēram, barojot mazuli, nevajadzētu turēt aiz kakla aizmugures un koriģēt galvas kustības. Tas mazulim ir nepatīkami. Labāk ir uzlikt roku tur, kur ir kauls – uz pakauša. Šādi varēs sajust vai mazulis pretojas. Tāpat nevajadzētu bērnu celt aiz padusēm. Bērns uzrauj plecus uz augšu, jo ieslēdzas sargāšanas refleksi. Bērnu paceļ un noliek caur sānu, tad viņam ir vieglāk sakārtot savu ķermeni simetriski. Ir svarīgi ieklausīties sava bērna ķermeņa valodā, sejas grimasēs vai raudās un saprast, ko viņš ar to mums cenšas pateikt. Aprūpes laikā bērnam ir nepieciešama visa mammas (vai cita aprūpētāja) uzmanība, piemēram, sarunāties pa telefonu. Tas mazulim raisīs lielāku drošības sajūtu, viņš būs mierīgāks un labāk sadarbosies ikdienas darbos. Bērniem tā pat kā mums, pieaugušajiem, patīk skaidrība, tas ka viņi zin, kas notiks- no rīta pamostoties mamma samīļo, nomaina autiņbikses un pabaro, saģērbj un dodas pastaigā vai paliek mājās spēlēties. Šāda strukturēta ikdiena, rada drošības sajūtu un mazulis būs daudz mierīgāks. Aprūpes laikā tiek izmantots galvenais “darbarīks” – rokas, tāpēc ir svarīgi, lai tās darbotos saskaņā ar vecāku domām un jūtām. Ja aprūpēsim mazuli ar mīlestību, rokas darbosies mierīgi un maigi, veidosies harmoniska aprūpe – hendlings. Hendlinga nodarbībās pie fizioterapeita (vai cita speciālista) apmāca, kā pareizi bērnu turēt, nest, pacelt, nolikt un ģērbt. Hendlinga galvenie uzdevumi ir: mazināt iespēju, ka mazulim veidosies ķermeņa asimetrija un nevienmērīga muskuļu attīstība mazināt musuļu sasprindzinājumu (tonusu) attīstīt bērna kustības dabīgā veidā iemācīt kustības, kas ir sagatavojošas nākamajām kustībāmn Mazulis, ar kuru darbojas pēc hendlinga principiem, izjutīs savas kustības, iepazīs savu ķermeni un ar laiku aktīvi līdzdarbosies. Hendlings ir domāts ikvienam, kas ikdienā aprūpē bērnu. Pareizi mazuli turot, ceļot un noliekot, ģērbjot un nēsājot, mēs palīdzam bērnam sevi sakārtot un attīstīt tālāk. Galvenie hendlinga pamatprincipi, ko vajadzētu ievērot ir : attiekties pret bērnu cieņpilni sadarboties ar bērnu, ļaut iesaistīties kustībās, līdzdarboties (ja nepieciešams, nogaidi) uzturēt acu kontaktu un sarunāties ar mazuli, lai viņš zinātu, kas tālāk notiks kustības ir jāveic lēnām  velt un celt uz abām pusēm, lai attīstītu abas puses vienmērīgi orientējam bērnu uz viņa viduslīniju veicam tvērienus ar visu plaukstu, aptverot lielu laukumu neļaujam bērnam zaudēt sajūtu par savām kustībām ja bērns raud, nomierinām un tad turpinām iesākto darbību Savā pirmajā dzīves gadā mazulim ir jāapgūst daudz jauna un mūsu uzdevums ir nodrošināt viņam tādus apstākļus, kas veicina viņa funkcionālo attīstību, nevis to padara asimetrisku vai kavē. Nav nepieciešams mazuli stimulēt, jo katrs bērniņš ir individuāls. Savos pirmajos dzīves gados mazulis ir pilnīgi atkarīgs no saviem aprūpētajiem un svarīgi ir mazuli samīļot, ar viņu spēlēties un pievērst viņam uzmanību, vecāku rokas un kontakts ir ļoti būtiski mazuļa harmoniskai attīstībai. Pareiza profilaktiska bērna aprūpe, ko nodrošina hendlings, atmaksāsies ar lielāku pārliecību ikdienas bērna aprūpē un to, ka vēlāk nebūs nepieciešams doties pie speciālistiem, lai jau ārstētu sekas nepareizai bērna aprūpei, kas veicinājusi bērna asimetrisku attīstību.

Skolēni un mugursomas

Viena no svarīgākajām lietām, atsākot mācības, ir pareiza skolas somas izvēle savam bērnam. Tā ir būtiska lieta, kas jāpārdomā, jo skolēns to izmantos katru dienu vesela mācību gada garumā. Sāksim ar to, ka priekš skolēna noteikti ir jāizvēlas mugursoma, jeb soma, kas tiek likta uz abiem pleciem. Ja tā ir pareizi pielāgota, tad tā ļauj brīvi kustēties rokām un visam ķermenim, kā arī netraucē mugurkaula pareizu attīstību un normālu elpošanu. Laikam ejot, mugursomas ir palikušas ļoti dažādas un ir viegli apjukt plašajā piedāvājuma klāstā, līdz ar to, lai atrastu atbilstošāko skolas somu, ir jāpievērš uzmanība vairākiem aspektiem: kvalitātei, ērtumam, dizainam un bērna vēlmēm, kā arī ne mazāk svarīga ir cena.     Rūpējoties par bērna veselību un izvēloties skolas somu, noteikti jāņem vērā vairāki faktori: Bērna augums. Tas palīdzēs izvēlēties somas formu. Respektīvi, ja bērna augums ir līdz 140 cm, būtu ieteicams izvēlēties horizontālas formas mugursomu, bet, ja bērna augums ir virs 140 cm – vertikālas formas mugursomu. Pareiza somas forma un izmērs nodrošinās to, ka bērns to nesīs ar taisnu muguru un pleciem neitrālā pozīcijā. Savukārt, nepareiza somas izmēra dēļ bērns mugurkaula jostas daļā var noliekties uz priekšu vai atgāzties atpakaļ, kas ilgtermiņā negatīvi ietekmē stāju. Somas dizains un izmērs. Skolas vecumā bērns vēl aug un attīstās. Veidojas bērna kustību-balsta sistēma, mugurkauls, kas ietekmē gan stāju, gan gaitu. Tieši tāpēc svarīgi ir izvēlēties somu ar cietāku “muguriņu” un tādu, kas somas svaru stingri balsta uz abām divām lencēm (polsterētām, regulējamām un ne mazāk kā 5 cm platām). Somai ir jābūt ērtai un jāveido kontakts ar ķermeni – jābūt piespiestai pie mugurkaula no lāpstiņām līdz jostas daļai. Lai to būtu veiglāk panākt, tad smagākos priekšmetus ieteicams likt kabatās, kuras ir tuvāk mugurai, nevis ārējās.  Savukārt, mugursomas ietilpībai, jeb izmēram, būtu jābūt tādai, lai varētu ielikt visus nepieciešamos materiālus un grāmatas- tas ir aptuveni A4 formāta lapas izmērā. Tāpat arī skolēniem ir ieteicams izvēlēties somu, kura ir aprīkota ar krūšu un vēdera siksniņām, jo ar šo siksniņu palīdzību svars tiks sadalīts proporcionāli pa visu muguru, kas mugurkaulam radīs atslodzi. Protams, atceries, ka skolas somas pievienotā vērtība noteikti būs atstarojošie elementi, kuri ceļu padarīs drošāku! Skolas somas svars. Bērna muguru nedrīkst pārslogot ar pārlieku lielu somas svaru, tādēļ tukšai skolas somai nevajadzētu būt smagākai par vienu kilogramu.  Lai vieglāk būtu saprast kāds somas svars ir piemērots jūsu bērnam, Izglītības un zinātnes ministrija ir noteikusi maksimāli pieļaujamo skolas somas svaru visām skolēnu vecuma grupām: līdz 9 gadiem: 2,5-3,5 kg; 9-11 gadiem: 3,5-4 kg; 12-13 gadiem: 4-4,5 kg; 14-15 gadiem: 4,5-5 kg; 16 un vecākiem: 5 kg + Ja skolas soma tomēr šķiet par smagu, pirmais ieteikums vecākiem būtu pārliecināties vai somā nav lērums lieku un nevajadzīgu priekšmetu. Nereti skolēna somas svaru veido ar mācībām nesaistīti priekšmeti – rotaļlietas, ēdiens un citas lietas. Tāpat, ir arī bērni, kuri somā nēsā visu mācību priekšmetu grāmatas neatkarīgi vai tās ir vajadzīgas konkrētajā dienā vai nav. Tāpēc vecāku uzdevums būtu sekot līdzi, lai bērna mugursomas saturā ir tikai pats nepieciešamākais.  Tomēr, ja pēc visa liekā satura izņemšanas skolēna skolas soma vienalga ir smagāka par bērna vecuma noteikto normu, tad ieteicams painteresēties, vai skola nodrošina skolēniem iespēju kādu daļu grāmatu,  smagākos priekšmetus vai sporta inventāru uzglabāt skolā un, ja tāda iespēja ir, tad to noteikti vajag izmantot.      Pareiza somas nēsāšana. Tad, kad ir izvēlēta piemērota soma, ne mazāk svarīga ir tās pareiza nēsāšana. Ja pirmajās klasītēs bērni vēl tās nēsā godprātīgi uz abiem pleciem, tad jau vecāki skolēni to uzmet tikai uz viena pleca, kas vēl straujāk vecina muskuļu disbalansu, tālāk jau stājas asimetriju un gaitas problēmas.    Nepareiza skolas somas izvēle, tās nēsāšana un pārāk liela smaguma nešana ne vien lieki izsmeļ spēkus, kas skolēnam noderētu mācībās un brīvajā laikā, bet arī rada grūti novēršamu vai pat paliekošu kaitējumu veselībai – muskuļu sāpes un to saspringumu, un, galvenokārt, negatīvi ietekmē stāju un gaitu un tas, savukārt, nopietni var ierobežot bērna ikdienas aktivitātes un pasliktināt bērna pašsajūtu. Tāpēc, lai izvairītos no iepriekš minētajām sekām un neskaitāmiem ārstu apmeklējumiem, iesaku savlaicīgi izvēlēties pareizu un piemērotu somu savam bērnam, kas liks justies ērti ikdienas skolas dzīvē. Taču, ja bērnam stājas asimetrija un problēmas jau ir izveidojušās – to koriģēšanā un novēršanā palīdzēs ārstnieciskā vingrošana pie fizioterapeita. Ārstnieciskā vingrošana ir efektīva ne tikai stājas profilaksei, tā novērš arī jau izveidojušās funkcionālās stājas izmaiņas. Svarīgi atcerēties arī to, ka soma, kas bija piemērota vecākajam brālim, māsai vai draugam visticamāk nebūs piemērota citam, jo mēs katrs esam ar atšķirīgu ķermeņa uzbūvi! 🙂

Hroniskas sāpes

Internacionālās Sāpju izpētes asociācijas (IASP) definīcija par sāpēm skan šādi: „Sāpes ir nepatīkamas sajūtas un emocijas, kas saistītas ar reālu vai potenciālu audu bojājumu vai arī tiek aprakstīts kā šāds bojājums. Tās vienmēr ir subjektīvas sajūtas.” Sāpes ir ļoti vajadzīgs un noderīgs organisma aizsargmehānisms. Taču katram cilvēkam sāpju izpratne ir cita un ir atšķirīgs sāpju slieksnis. Ja mēs jūtam sāpes, tas ir signāls, ka kaut kas ķermenī nav kārtībā un šī situācija ir jārisina. Par sāpju absolūto nepieciešamību organisma izdzīvošanai liecina tas, ka reti ir cilvēki, kas var šo organisma aizsargmehānismu nesajust. Šādi cilvēki, kas nejūt sāpes, nejūt tās arī, piemēram, tad, ja viņiem ir iekaisis to aklās zarnas piedēklis jeb apendikss. Tāpēc viņi mierīgi turpina sava ikdienas gaitas un ar lielu varbūtību nomirst no apendicīta, kas principā ir vienkārši ārstējama slimība. Tātad- sāpju sajūta ir pavisam būtisks mūsu ķermeņa aizsargmehānisms. Bet ko darīt, ja mums jau ir hroniskas sāpes? Kāpēc tas notiek, joprojām nav īsti skaidrs. Bieži vien ir bijis kāds zināms sāpju cēlonis, bet kaut kādu iemeslu dēļ sāpes palikušas arī pēc slimības izārstēšanas. Cilvēks, kuram ir hroniskas sāpes,  cieš mokas un ir liels izaicinājums viņam palīdzēt. Akūtu sāpju gadījumā sūdzības pāriet pēc tam, kad tiek izārstēta pamatslimība.  Par hroniskām sāpēm runā, ja sāpes ilgst vairāk kā 6 mēnešus. Ļoti bieži komplektā ar sāpēm nāk arī aizkaitināmība, depresija, zūd vēlme pēc seksuāla kontakta un ir fukncinēšanas ierobežojumi. Hroniskas sāpes bieži novēro pacientiem ar onkoloģiskām saslimšanām, fibromialģiju, hronisku noguruma sindromu, iekaisīgu iegurņa slimību, kairinātās zarnas sindromu, pēc insulta. Tomēr nav pat skaidrs, kāda ir šo slimību saistība ar hroniskām sāpēm un, vai tiešām tās ir sāpju iemesls vai arī ir kādi citi mehānismi. Tā kā hroniskas sāpes bieži pavada dažādas slimības, šķiet acīmredzami, ka tās ir sāpju izraisītājs. Tomēr pētījumi liecina par ko citu. Tiek uzskatīts, ka hroniskas sāpes rodas, kad ir izjaukts balanss starp hipotalamu, hipofīzi un virsnierēm. Hipotalama – hipofīzes -virsnieru ass atbild par organisma stresa reakcijām.  Izmaiņas stresa reakcijās (kas saistās arī ar atbildes reakciju uz ievainojumiem) var izskaidrot, kāpēc dažiem cilvēkiem rodas neadekvāta reakcija uz ārējiem kairinājumiem. Ir veikti pētījumi, kas parāda, ka pacientiem ar hroniskām sāpēm muguras smadzeņu šķīdumā ir samazināts endorfīnu (viens no laimes hormoniem) daudzums. Endorfīnus pārsvarā saista ar fiziskām aktivitātēm. Tātad, secinājums ir tāds, ka jādomā par to, kā šos endorfīnu piesaistīt. Hroniskas sāpes var rasties jebkurā ķermeņa daļā – piemēram, muguras sāpes, galvassāpes, sāpes locītavās un muskuļos, kā arī nenoteikta tirpšana un dedzināšana dažādās ķermeņa daļās.  Agrāk uzskatīja, ka pacientam ar hroniskām sāpēm galvenā ārstēšana ir apgulties gultā un gulēt vairākus mēnešus. Tomēr mūsdienās uzskata pilnīgi otrādāk. Gulēšana un kustību trūkums rada stīvumu, kas sāpes var tikai pastiprināt. Turklāt, mazkustīgums pasliktina miega kvalitāti, bet veselīgs miegs ir ārkārtīgi svarīgs labai veselībai. Efektīvāka pieeja hronisku sāpju ārstēšanai ir:  fiziskās aktivitātes,  turpināt iet uz darbu (kā patīk tāda ārstēšanas metode?),  fizioterapija pretsāpju medikamenti (to vidū reizēm tiek nozīmēti arī antidepresanti). Hronisku sāpju pacientam iespēju robežās ir ļoti svarīgi censties būt aktīvam katru dienu, nevis tikai “labajās” dienās.  Ja būsiet aktīvs visās dienās, tad “slikto” dienu skaitu varētu būtiski samazināt. Savukārt, “labajās” dienās nepārcenties, jo tas var palielināt “slikto” dienu skaitu. Lai gan sāpes traucē dzīvot, ir būtiski mēģināt strādāt arī tajos periodos, kad ir sāpes. Izrādās, ka cilvēki, kad nestrādā, paliek mazkustīgāki un vairāk tendēti uz depresiju. Ja tomēr ir nācies kādu laiku atturēties no iešanas uz darbu, labāk atsākt strādāt pēc iespējas drīzāk, pirms tam konsultējoties ar ārstu.  Kamēr moka sāpes, ir absolūti nepieciešams lietot pretsāpju medikamentus, lai spētu veikt ikdienas aktivitātes un nepadziļinātu simptomu smagumu. Tomēr, medikamenti ir īslaicīgs risinājums un hronisku sāpju ārstēšanā svarīga ir dzīvesveida korekcija. Par tev piemērotākajiem pretsāpju medikamentiem jākonsultējas ar ārstu (šajā gadījumā visefektīvāk ir kaut reizi aiziet pie sāpju ārsta) un jāsaprot, ka pretsāpju medikamentiem ir arī blaknes.  Ļoti būtiska loma hronisku sāpju mazināšanai ir arī fizioterapijai. Fizioterapeits izmeklēs visu ķermeni kopumā, veicot dažādus testus un pēc tam sastādīs terapijas plānu ar nepieciešamajām darbībām, kuras jāveic, lai mazināt hroniskas sāpes. Fizioterapijas kurss palīdzēs Tev labāk kustēties, mazinās sāpes un atvieglos ikdienas fiziskās aktivitātes (piemēram, iešanu, kāpšanu pa kāpnēm). Efektu no fizioterapijas vajadzētu sajust jau pēc pāris nodarbībām.  Lai gan hroniskas sāpes ir ļoti nepatīkamas un dzīves kvalitāti pasliktinošas, tomēr, esot aktīvam un pareizi kustoties, ir iespējams tās uzvarēt.  Hronisku sāpju gadījumā svarīgi tām pievērsties no vairāku speciālistu skatupunktiem un risināt tās kompleksi, jo tikai tā var panākt vislabākos rezultātus. Anestezioloģe, reanimatoloģe Zane Glāzniece- Kagane Raksta autore