fbpx

Veselības Vēstniecība

Raksti

Fiziskā sagatavotība nav tikai sportistu privilēģija, tā ir nepieciešama jebkuram.

Šoreiz raksts par skolas vecuma bērniem un jauniešiem. SPKC (slimību profilakses un kontrole centrs) paredz, ka bērniem un pusaudžiem ieteicams būt fiziski aktīviem katru dienu vidēji 60 minūtes, veicot vidējas līdz augstas intensitātes fiziskās aktivitātes, bet muskuļus un kaulus stiprinošas fiziskās aktivitātes ieteicams veikt vidēji 3 reizes nedēļā. Jāatzīst, ka savā fizioterapijas ikdienā regulāri saskaramies ar to, ka bērniem un jauniešiem nav pietiekama fiziskā sagatavotība. Tas viss lielākoties netiek pamanīts līdz brīdim, kad jaunietis (šeit runājam par nesportistiem, jo par sportistiem ir jārunā atsevišķi) pēkšņi sāk sūdzēties par sāpošu muguru/ ceļiem, par grūtībām uzkāpt pa trepēm, kā arī nereti tam pievienojas liekais svars. Iepriecinošā ziņa ir tāda, ka to var uzlabot! Kamēr nav sūdzību vai vizuālu stājas izmaiņu, rekomendējam bērniem vienkārši kustēties. Galvenais, lai šīs aktivitātes ir pēc iespējas dažādākas un mainīgas, jo tieši tas veicinās bērna vispusīgāku fizisko attīstību. Ir nepieciešams iesaistīt pēc iespējas vairāk muskuļu grupas. Arī palīdzēšana dārza darbos, kā, piemēram, malkas krāmēšana un zāles pļaušana trenē muskuļus. Ne mazāk svarīga ir arī sirds un elpošanas sistēmu trenēšana, kas visaktīvāk strādā braucot ar riteni, skrienot, skrituļojot un vēl daudzās citās aktivitātēs. Viens no veidiem, kā vecāki paši var saprast sava jaunieša fizisko attīstību, ir novērtējot spēju veikt dažādas pamatprasmes. Daži piemēri no tā, ko vērtējam konsultāciju kabinetos: līdzsvars: stāvēšana uz vienas kājas, kā arī ar abām kājām, taču aizvērtām acīm (vērtē var/ nevar nostāvēt; cik stabili to spēj izpildīt; cik ilgi tā var nostāvēt); lekšana (uz augšu, uz priekšu, uz abām kājām vai vienas; var novērtēt gan augstumu/ attālumu, gan to, cik simetriski un „stingri” tas tiek veikts); skriešana (vai skrien taisni vai tūļīgi gāžas no vienas puses uz otru; aizelšas un nevar uzkāpt uz 3.stāvu / bez piepūles spēj noskriet pāris km), spēja noķert bumbu, kā arī to mest (jā, lai cik elementāri tas šķistu mums, pieaugušajiem, pavērtējiet to, kā to dara jūsu jaunietis); elastība: noliekšanās uz priekšu (kājas taisnas, mugura apaļa) vai arī sēdēšana garensēdē (ar taisnām kājām uz priekšu) – vai var brīvi apsēsties, cik tālu var aizsniegties; roku spēks: rāpšanās (vai viņš/ viņa spēj uzrāpties kokā?), pievilkšanās un atspiešanās (šī prasme gan atšķirās pa vecumposmiem un dzimumiem, taču vajadzētu mēģināt novērtēt arī to); Šādi varētu iet cauri vēl daudzām aktivitātēm, bet ceru, ka ar šīm pietika, lai jums būtu vieglāk uztvert pamatdomu. Un tad, ja novērtējot šīs prasmes novēro, ka jaunietis tās spēj izpildīt bez aizķeršanās, dara to veikli un bez piepūles, vari rēķināties, ka viņš, teorētiski, ir gatavs arī intensīvākām slodzēm. Darbā nereti gadās situācijas, kad vecāki atved savu pusaudzi, kuram ir parādījušās sūdzības. Tiek izvērtētas pamatprasmes un, protams, arī stāja. Palūdzot, lai jaunietis pastāv uz vienas kājas, tiek konstatēts, ka viņš nemaz īsti to nevar izdarīt ilgāk par pāris sekundēm. Tad vecāki parasti saka: „Nu nemuļķojies, pacenties vairāk”. Bet galu galā saprot, ka viņu jaunietis to stabili neprot veikt. Kā arī novērtējot stāju, konstatējam, ka tā ir izteikti asimetriska. To arī vecākiem rādām un stāstām- uz ko nereti ir liels izbrīns: „Wow, pat es redzu, ka plecu josla nav simetriska/ mugurkauls nav taisns/ viens gurns ir augstāks par otru …” Un, jā, izbrīns ir tieši tāpēc, ka vecāki to būtu varējuši paši pamanīt. Tā nav noticis, jo vecāki nav redzējuši savu bērnu apakšveļā, bet gan biezā vilnas džemperī un platās biksēs. Tāpēc vēlos mudināt jūs pievērst kārtīgāku uzmanību bērna ķermenim. Protams, ne jau tik specifiski, kā to darītu mēs, bet vismaz tik daudz, lai nepalaistu garām ko ļoti nozīmīgu. Nereti stāja sabojājas „pa vienu vasaru”, jo pusaudži mēdz mazā laika posmā strauji izaugt. Tieši vasara ir arī vislabākais laiks kaut vai uzmest aci bērna stājai, kad esiet kopā ar bērnu aizbraukuši uz ezeru peldēties un bērns  ir tērpies vien peldbiksēs/ peldkostīmā (ticiet man, šādi var pamanīt daudz un dažādas lietas, pat speciāli viņu neapstādinot un nevērtējot stāju). Pastāv arī iespēja izskaidrot bērnam skaistas un veselas stājas nepieciešamību un vienoties, ka pavērtēsiet viņa stāju. Vesela un kopta stāja ir daudz nozīmīgāka par jaunāko viedierīci, kuru sabojāšanas gadījumā var nomainīt dienas laikā, taču sabojātu stāju, vāju fizisko formu vai, sliktākajā gadījumā, mazkustības izraisītu slimību sekas nepieciešams labot mēnešiem vai pat gadiem ilgi. Ja ir parādījušās stājas izmaiņas, esat novērtējuši, ka kādu no pamatprasmēm jaunietis veic ļoti vāji (piemēram, spēj nostāvēt uz vienas kājas < 15 sek vai nogurst kāpjot pa trepēm nelielā augstumā), tad vajadzētu doties pie speciālista (visdrīzāk, fizioterapeita), kas to novērtēs un jūsu bažas apstiprinās vai arī tās noraidīs. Situācijās, ja jau ir parādījušās sūdzības/ sāpes, tad pie speciālista vajadzētu doties pavisam ātrā tempā. Sāpes ir brīdinājuma signāls, ka kaut kas nav kārtībā un neārstētas akūtās sāpes var pāriet hroniskā formā (un hroniskas sāpes parasti ir daudz grūtāk ārstējamas). Vasara, patiesībā, ir arī labs laiks, kad fizisko formu uzlabot, jo ilgstošā sēdēšana vairs nav obligāta (skola) un ir tik daudz iespējas kustēties- peldēt, braukt ar skrejriteni, lekt ar lecamauklu, basām kājām skriet pa pagalmu (šī, star pcitu, ir burvīga aktivitāte, jo palīdz tonizēt pēdas un mazina funkcionālas plakanās pēdas (plakanā pēda ir stāvoklis, kad ir samazināta pēdas garenvelve, šķērsvelve vai abas)). Svarīgi ir neielaisties kampaņveidīgās fiziskajās aktivitātēs, bet praktizēt tās regulāri. Lai fizisko sagatavotību uzlabotu (nevis bojātu), nesportiskam jaunietim aktivitātes ir jāsāk pakāpeniski. Ja 3 vasaras mēnešos būs pārlieku liela slodze un 3 ziemas mēnešos jaunietis tikai sēdēs, tad arī pārējā laikā viss notiks ar mainīgiem panākumiem un tas noteikti nebūs labākais risinājums. Kā mudināt savu jaunieti kustēties? Labu piemēru var rādīt vecāki. Pavadām brīvdienas aktīvi, peldam, dodamies laivu braucienā. Pievēršamies savai fiziskajai veselībai un tad varēsim arī bērniem to mācīt. Galvenais, ko vēlos piebilst, ka kustēties vajag ar mēru, pakāpeniski un ar prieku. Tieši vecākiem (vai jebkurai citai uzticības personai)  ir jāveicina savu bērnu fiziskās aktivitātes. Vecākiem ir jāmāca bērniem darīt vērtīgas un noderīgas nodarbes pat tad, ja viņi iebilst pret to, jo bērni ne vienmēr paši spēj objektīvi šīs lietas izvērtēt. Paaugoties viņi pateiks jums PALDIES, par to, ka liki sportot un PALDIES, ja tajā brīdī varēs dzīvot maksimāli veselā ķermenī. Visi zina, ka nav iespējams izmazgāt zobus gadu uz priekšu, tāpēc tos tīrām katru dienu. Tieši tāpat

Kas ir Fizioterapija

Fizioterapija Latvijā ir relatīvi jauna rehabilitācijas nozare. 1993. gadā Rīgas Stradiņa universitātē tika izveidota pirmā studiju programma fizioterapijā, kā rezultātā, lai kļūtu par fizioterapeitu, ir jāiegūst augstākā izglītība veselības aprūpē. Līdz ar to, liela daļa sabiedrības joprojām nezin atbildi uz šo jautājumu: „Kas ir fizioterapija?”. Parasti uzskats par fizioterapeitu grozās ap šādiem viedokļiem: treneris, masieris, ārsts, izspiež sāpīgos punktus, aktivizē nestrādājošos muskuļus u.c.. Tās ir atbildes ar kurām saskaros, ja intereses pēc uzdodu šādu jautājumu gan tiem cilvēkiem, kas jau kādreiz bijuši pie fizioterapeita, gan tiem, kas par fizioterapiju ir tikai dzirdējuši. Tas, protams, ir loģiski, jo fizioterapeitu zināšanas, galvenokārt, ir saistītas ar ķermeņa balsta un kustību aparātu – muskuļiem un kauliem. Patiesībā, fizioterapija ir ļoti plaša nozare, jo ir iespējams specializēties ne tikai kādu konkrētu saslimšanu ārstēšanā (neiroloģija, traumatoloģija, kardioloģija, BCT), bet arī konkrētu pacientu grupu ārstēšanā (pediatrija, geriatrija, sportisti). Bet kas tad īsti ir fizioterapija? Pasaules fizioterapeitu konfederācija (WCPT) savā mājaslapā raksta: „Fizioterapeits ir ārstniecības persona (persona ar medicīnisko izglītību), kuras uzdevums ir uzlabot, uzturēt un atjaunot katra cilvēka potenciālu kustēties un spēju funkcionēt. Fizioterapeits var palīdzēt cilvēkam jebkurā vecumā, kad ietekmēta ķermeņa funkcija un spēja kustēties. Izvērtējot cilvēka fizisko un psiho-emocionālo stāvokli, mērķis ir maksimāli uzlabot tā dzīves kvalitāti”. Kas tad ar to tiek pateikts? Pirmkārt, fizioterapija var palīdzēt uzlabot kustību vai funkciju. Šajā grupā ietilpst lielākā daļa cilvēku, kas apmeklē fizioterapeitu – cilvēks ir spējīgs, piemēram, noliekties, pietupties, skriet, vai peldēt, taču šī aktivitāte ir sāpīga vai sāpes izsauc vēlāk. Ārstniecības laikā fizioterapeits strādā, lai šo kustību, jeb spēju funkcionēt uzlabotu un padarītu nesāpīgu. Otrkārt, fizioterapija var palīdzēt uzturēt kustību vai funkciju. Šeit kā piemēru varu minēt pacientus, kam diagnosticēta kāda neiroloģiska saslimšana ar tieksmi progresēt. Tāda gadījumā spēja veikt kādu darbību var pazust, jo samazinās muskuļu spēks vai kustību amplitūda. Taču ar regulāru fizioterapiju var bremzēt šīs slimības progresu. Visbeidzot, fizioterapija var atjaunot kustību vai spēju funkcionēt, piemēram, pēc saišu, muskuļu plīsumiem, lūzumiem vai operācijām. Šādā situācijā cilvēkam, kuram traumētā/ operētā ķermeņa daļa ilgstoši atrodas imobilizācijā (ilgstoši fiksēts/ nekustīgs stāvoklis) samazinās vai pilnībā pazūd spēja veikt kādu kustību vai darbību (saliekt celi/elkoni, kāpt pa trepēm vai pietupties u.c.) un fizioterapeits strādā, lai šīs funkcijas atjaunotu. Tātad, fizioterapija uzlabo, atjauno vai saglabā funkciju, bet ko tieši dara pats fizioterapeits terapijas laikā un nodarbību ietvaros? Kas notiek, kad pacients sper kāju pāri slieksnim un tiekas ar fizioterapeitu konsultācijā? Konsultācija principā norit pēc vienas noteiktas shēmas. Vispirms tā ir pacienta funkcionālā stāvokļa izvērtēšana, kas sastāv no pacienta anamnēzes (informācija par pašreizējām sūdzībām un citu potenciāli nozīmīgu traumu vēsturi), stājas un gaitas novērtēšanas, muskuļu garuma, tonusa un spēka izvērtēšanas, potenciālo ikdienas riska faktoru izvērtēšanas (darba vides, sporta veida, hobiju īpatnības), kā arī dažādiem speciālajiem testiem (koordinācijas testi, saišu, menisku, nervu saknīšu veseluma pārbaude u.c.). Šajā procesā, analizējot un kritiski interpretējot ievākto informāciju par pacientu un viņa individuālajām vajadzībām un īpatnībām, fizioterapeits izvirza terapijas mērķus, kurus sasniedzot pacienta sūdzībām būtu jāmazinās vai pat pilnībā jāpazūd. Un, visbeidzot, konsultācijas noslēgumā kopā ar pacientu tiek sastādīts terapijas plāns, kurā tiek izlemts kādas terapijas metodes tiks izmantotas mērķu sasniegšanai. Pacienta problēmu noteikšanai vairums fizioterapeitu izmanto līdzīgas pieejas, taču metodes, kas tiek izmantotas terapijas laikā, var būt dažādas (Nacionālā Veselības dienesta mājaslapā pie fizioterapijas tehnoloģijām uzskaitītas vairāk kā 30 (!!) metodes) Un tieši tas, ka katrs terapeits var izvēlēties atšķirīgas terapijas metodes, ir viens no iemesliem, kāpēc sabiedrībai nav viens konkrēts viedoklis par fizioterapiju. Galvenās ārstēšanas metodes fizioterapijā ir individualizētu terapeitisko vingrinājumu pielietojums, mīksto audu tehnikas, locītavu mobilizācija un trakcija, fizikālā terapija (piemēram, magnetoterapija, TENS, elektroforēze utt.), ergonomiskā konsultēšana, u.c. Terapijas metodi parasti izvēlās pēc tā, kādā virzienā fizioterapeits ir specializējies, pēc pieredzes un iepriekšējiem rezultātiem ar citiem pacientiem, ņemot vērā pacienta finansiālās iespējas, kā arī balstoties uz to, kas praksē ir pieejams. Fizioterapija ir plaša specialitāte, kas var palīdzēt jebkuras muskulo-skeletālās sistēmas problēmas gadījumā. Fizioterapeits ir speciālists ar augstāko izglītību veselības aprūpē, kurš, novērtējot cilvēka ķermeņa funkcionālo stāvokli un tā spējas, saskata to, ko ir nepieciešams uzlabot un piedāvā metodes, ar kurām šos uzlabojumus veikt. Cerams, ka pēc iepazīšanās ar šo rakstu, Tev ir labāks priekš stats par to, kas ir fizioterapija. Tomēr, ja radās papildus jautājumi, tad droši sazinies ar mums vai piesakies uz konsultāciju!