Rētas ir blīvu saistaudu apvidus jeb, vienkāršāk sakot, rēta ir diezgan cieta un neelastīga vieta ķermenī. Šie saaugumi (rētas) veidojas gan ķermeņa iekšpusē (piemēram, pēc pārslimota plaušu karsoņa vai ginekoloģiska iekaisuma), gan uz ādas (plēstas, grieztas brūces). Rētaudu veidošanās ir daļa no organisma dabīgā dzīšanas procesa.
Dzīstot jebkurai brūcei, veidojas rētaudi. Par brūcēm mēs varam uzskatīt gan tās, kas veidojas traumu un negadījumu rezultātā, gan operāciju rezultātā. Vēl rētaudi veidojas arī iekaisīgu slimību, apdegumu, tetovējumu un pīrsingu dēļ. Pēc šī vien par noprast, ka šī ir gana plaša un saistoša tēma daudziem no mums.
Mūsu ķermenis sastāv no dažādiem audu slāņiem (muskuļi, tauki, āda, zemāda utt), kas savā starpā ir novietoti dažādos virzienos un ir atdalīti ar plānu „plēvīti”. Šiem slāņiem ir jāslīd savā starpā vienam pret otru un jābūt mobiliem. Traumas skartajā vietā, kad notiek rētošanās process, rodas blīvi un haotiski veidoti rētaudi, kas iet cauri šiem audu slāņiem un tie „saaug” kopā. Šādā veidā tiek ierobežota audu mobilitāte. Piemēram, muskuļu funkcija ir spēt sasprindzināties un izstiepties, taču, ja tam iet cauri rētaudi, šī muskuļu darbība tiek traucēta un ierobežojas tā funkcionalitāte, kā rezultātā muskulis vairs nevar darboties ar pilnu jaudu. Tādā veidā blīvās un nemobilās rētas organismā veido dažādas funkcionālas pārmaiņas.
Pēc visām ķirurģiskajām manipulācijām, operētajā vietā veidojas pēcoperatīvi saaugumi. Tas, cik plaši saaugumi veidosies, ir atkarīgs no ļoti daudziem faktoriem, kā, piemēram, no operētās vietas (ceļa locītava, vēdera dobums), no operācijas veida (skalpelis, laparoskopija), kā arī no operācijas ilguma, komplikācijām un vēl vairākiem citiem faktoriem. Vislielāko ietekmi uz organismu parasti atstāj tās rētas, kas veidojas pēc jebkurām operācijām iegurņa, vēdera un krūšukurvja rajonā. “Vispopulārākās”, kuras parasti zin visi ir rētas, kas veidojušās pēc apendektomijām (aklās zarnas operācijas) un ķeizargriezieniem.
To, ka pēc operācijas, kur talkā ņemts ķirurģiskais skalpelis, parasti paliek rēta, ir pamanījuši visi. Un to, ka rētaudi veidojas arī „apakšā” zem redzamās rētas, mums ir viegli iztēloties. Taču arī laparoskopiskas un artroskopiskas operācijas atstāj rētu ne tikai uz ādas. Cilvēkiem nereti šķiet, ka šīs operācijas neastāj paliekošas sekas, taču tā gluži nav taisnība. Jā, rēta nerada nekādas īpašas kosmētiskas problēmas un izskatās vien pēc maza punktiņa, kas ir tikai aisberga redzamā daļa. Taču, ja mēs paskatāmies dziļāk, šīs manipulācijas laikā ar dziļiem iegriezumiem tiek pārgriezti daudzi slāņi, sākot no ādas un zemādas, līdz pat manipulācijai operējamajā orgānā. Jebkurā gadījumā rētaudi ar laiku var radīt mazākus vai lielākus funkcionālos ierobežojumu un plašāki rētaudi mēdz ierobežot arī blakus esošo orgānu un citu struktūru kustību un novietojumu. Svarīgi ir saprast, ka no šiem saaugumiem, kas izveidojušies pēc traumām utt., atbrīvoties pavisam nav iespējams. Taču, tā kā tie var radīt visai pamatīgas veselības problēmas, tos ir nepieciešams izkustināt un atbrīvot.
Locītavas tiek pakļautas dažādai ārējo un iekšējo faktoru iedarbībai. Vietās, kur rētaudu dēļ izmainās locītavu noslodze, pamazām veidojas arī anatomiskas izmaiņas, piemēram, nodilums, spondilofītu veidošanās procesi. Tieši šis ir tas mehānisms, kā rētas var būt cēlonis pakāpeniskai sāpju attīstībai. Arī vietās, kur iekšķīgo slimību dēļ bijis iekaisums, “salīp” kopā vairāki slāņi (iepriekš jau rakstīju, ka mūsu organismā dažādi audi ir izvietoti vairākos slāņos) un rezultātā izveidojas neelastīgi audi, kas ir diezgan fiksēti. Šīs fiksācijas ierobežo gan paša orgāna darbību, gan mēdz traucēt arī apkārtējiem orgāniem. Rētas nerada funkcionālus ierobežojumus nākamajā dienā pēc operācijas, parasti tas notiek pamazām vairāku gadu gaitā. Kad aktīvais rētaudu veidošanās process ir beidzies, rētas noformējušās, tie ietekmē gan jostas skriemeļu un iegurņa kaulu kustīgumu, gan iekšējo orgānu kustīgumu (zarnas, olnīcas, dzemde, nieres), kā rezultātā var parādīties plaša spektra sūdzības, sākot no muguras sāpēm, ceļu/gūžu/ plecu locītavu sāpēm, līdz pat tādām sūdzībām, kad tiešā veidā tiek ietekmēts iekšējo orgānu darbs. Piemēram, rētaudi, kas veidojušies pēc aklās zarnas operācijas, var būt kā iemesls gan palēlinātai zarnu trakta darbībai/ regulāriem aizcietējumiem, gan jostas daļas, gan gūžas sāpēm (biežāk labās, jo tā atrodas tuvāk operētajai vietai), bet neārstēts ginekoloģisks iekaisums var novest pat pie neauglības.
Ko darīt, ja man ir rēta? Pirmkārt, ja sūdzību nav, arī tad to var profilaktiski kustināt, lai samazinātu iespēju, ka sāpes rodas vēlāk. Var apmeklēt fizioterapeitu vai osteopātu, kurš jums iemācīs to darīt, parādīs nemobilāko virzienu un uz to arī varēsiet darboties pats. Ir jāsaprot, ka rētaudi vienmēr paliks tur, kur tie ir, tāpēc šīs mobilizācijas tehnikas ir periodiski jāatkārto un kopumā jādara visu mūžu.
Kā jau minēju iepriekš, šobrīd nav tādu līdzekļu vai metožu, kas rētaudus pilnībā pazudinātu. Tāpēc ir nepieciešams rētu mobilizēt manuāli, lai tā pēc iespējas mazāk ietekmētu apkārtesošās struktūras. Tad, kad rēta ir mobilāka, tā vairs tik intensīvi “nevelk” apkārtesošās struktūras savā virzienā, ļaujot tām brīvāk kustēties un netraucēti veikt savu funkciju. Rētaudu mobilizēšanai palīdz gan tas, ka tā tiek manuāli izkustināta, gan arī tas, ka mēs paši aktīvi kustamies. Tāpēc rūpēsimies par sevi kustoties un dzīvojot aktīvu dzīvi, jo tas palīdz gan ķermenim, gan garam, gan (kā šodien noskaidrojām) arī rētaudiem.
