fbpx

Veselības Vēstniecība

Liene Jirgensone

“Profesionāls” sportists no piecu gadu vecuma

Vecāki, kuri paši ir jaunībā izbijuši sportisti nereti vēlas, lai arī viņu bērni ir sportisti, kas, protams, nav slikti. Katram savs. Taču svarīgi uz šo jautājumu raudzīties ar vēsu galvu un loģiski. Nav pat mazākās garantijas, ka bērns, kurš 5 gadu vecumā paņems rokā tenisa raketi, hokeja nūju vai uzkāps uz slidām, būs pats labākais šajā sporta veidā. Nē, diemžēl (vai par laimi?), tā tas nestrādā. Savā fizioterapijas ikdienā nereti sastopos ar bērniem, kuriem ir pārslodzes traumas/ sāpes jau 10 gadu vecumā un milzīga 5 gadu bagāža “profesionālajā” sportā. Šie bērni ir raduši pie disciplīnas, pie regulāriem, smagiem treniņiem, sacensībām un nemaz nezin, ka drīkstētu arī citādāk. Un tad pēkšņi parādās sāpes, kas liek doties pie ārsta vai fizioterapeita. Nereti tas nozīmē to, ka ir nepieciešams samazināt treniņu intensitāti vai arī uz laiku to pārtraukt vispār. Brīdī, kad speciālists paziņo savu verdiktu, pēkšņi iestājas neziņa par nākotni, mērķu pārskatīšana un bieži vien arī sevis vainošana, ka kaut kas treniņos nav darīts pietiekami labi. Tā gan īsti nebūs taisnība. Drīzāk vaina slēpjas kopējā slodzes intensitātē un daudzumā, jo kvalitāte un kvantitāte nav sinonīmi. Bērnam pēkšņi sava “sportista” ikdiena ir jāpārkārto un jāapmeklē regulāras fizioterapijas nodarbības (pārslogoto muskuļu atslogošana, vājo muskuļu spēka uzlabošana un tā tālāk). Jā, tas, ka bērns ir sportists galīgi nenozīmē to, ka visi viņa muskuļi ir stipri. Katrā sporta veidā ir slodze uz konkrētām muskuļu grupām un, tajā pašā laikā, dažas muskuļu grupas netiek pilnvērtīgi nodarbinātas, kā rezultātā arī parasti rodas pārslodzes traumas. Mums nevajadzētu saukt ne 5, ne 10  gadīgu bērnu par profesionālu sportistu. Lielās sporta medicīnas organizācijas visā pasaulē nerekomendē agrīni specializēties vienā sporta veidā. [1] Kā jau minēju arī iepriekšējā rakstā par fizisko sagatavotību, treniņu procesam augšanas periodā ir jābūt organizētam tā, lai veicinātu dažādu motoro prasmju (kustību apjoms, locītavu stabilitāte, koordinācija u.c) attīstīšanu tā, lai nav jāveic daudz monotonas un vienveidīgas kustības – aerobi/ anaerobi utt. Pētījumi parāda, ka tie bērni, kas sāk savus profesionālos treniņus agrīnā vecumā vienā sporta veidā, salīdzinot ar tiem bērniem, kas trenējas vispusīgāk vairākos sporta veidos nepalielina savas izredzes sasniegt elites līmeni. Ir pierādījumi, ka agrīna sporta veida specializācija palielina pārslodzes traumu iespējamību, kā arī veicina izdegšanas sindroma veidošanos. [2,3] Jebkuram bērnam, kurš apmeklē intensīvus sporta treniņus, svarīgi ir monitorēt treniņa stundu skaitu nedēļā. Ir svarīgi, ka treniņa stundu skaits nav lielāks par bērna vecumu un nepārsniedz 16 h nedēļā (piemēram, 7 gadu vecumā nav vairāk kā 7 intensīvas treniņu stundas nedēļā.) [4] Augšanas procesā bērna ķermeņa uzbūve un fizioloģija ļoti mainās, citi „vienā vasarā” izaug garumā par vairākiem cm, pēkšņi apsteidzot savus vienaudžus, kāds piedzīvo pubertātes hormonālās izmaiņas 12 gados, bet cits 14 gados. [5] Un tas viss, protams, ietekmē arī sportiskos sasniegumus. Tieši tāpēc specializācijai vienā sporta veidā būtu jānotiek pēc pubertātes sākšanās (respektīvi 12-14 gadu vecuma), kad lielākās ķermeņa izmaiņas ir notikušas un tad arī objektīvi var sākt vērtēt jaunā sportista stiprās un vājās puses – koordinācija, līdzsvars, veiklība, elastība, spēks kā arī ķermeņa aprises. Piemēram, ja jaunietim ir vēlēšanās trenēties volejbolā, bet viņš nav garāko vienaudžu vidū, labāk izvēlēties, lai viņš pastiprināti trenējas libero, nevis centrālā bloķētāja pozīcijai. Arī 1,80 m garš centrālais bloķētājs varētu nonākt pasaules lielākajās volejbola līgās, taču iespēja, ka tā notiks, ir ļoti niecīga… Ja tomēr vecāki ir nolēmuši bērnu no agras mazotnes sūtīt tikai vienā sporta veidā uzreiz profesionālā līmenī? Te, protams, atkal sīki un smalki varētu stāstīt par katru vecumposmu, kā arī par katru sporta veidu atsevišķi, taču to varam atstāt citai reizei (mudināšu Jūs iesūtīt variantus par ko paši vairāk vēlaties lasīt un uzzināt). Šoreiz es mēģināšu izstāstīt vispārīgāk. Pats galvenais ir saprast, ka profesionāls sports nekad nav uzskatīts par veselīgu. Taču tas, ko mēs varam darīt, ir mēģināt padarīt to pēc iespējas mazāk kaitējošu. Saprotams, ka katrā sporta veidā ir specifiskās prasmes, kuras ir nepieciešams izkopt, ja gribi būt labākais. Tāpēc ļoti svarīgi jebkuram sporta veidam pievienot profesionālus fiziskās sagatavošanas treniņus, kas tiek veidoti, ņemot vērā sporta veidu, kurā bērns trenējas, kā arī regulāri izvērtējot objektīvos parametrus, individuāli bērnu apskatot un testējot. Katram sporta veidam ir klasiskas pārslodzes, kas mēdz veidoties, un tieši tāpat katrs bērns ir individuāls un arī atšķirīgs pēc ģenētiskajiem faktoriem. Noteikti kopā jāskaita gan intensīvās treniņu stundas, gan spēļu stundas. Arī tad, ja jaunajam sportistam nav nekādu sūdzību/ sāpju, es ieteiktu apmeklēt savu fizioterapeitu pirms un pēc sporta sezonām, lai novērtētu veselības stāvokli konkrētajā brīdī, progresu un potenciālās problēmas, kam turpmāk pievērst lielāku uzmanību treniņos. Ja vēlamies bērnu uzlikt uz sportista ceļa, nevis iedzīt vienā sporta veidā, es rekomendēju viņu sūtīt, piemēram, uzreiz divos vai pat vairākos sporta veidos uz retākiem treniņiem. Tieši šāda sporta rutīna palielina iespēju, ka bērns vēlāk kļūs par elites sportistu un to pierāda pieejamā literatūra par šo tēmu. Un tad, ap 12- 14 gadu vecumu (atkarīgs no sporta veida un no tā, kā jaunietis ir attīstījies fiziski) jau var specializēties vienā sporta veidā (plus, protams, fiziskās sagatavotības treniņu turpināšana). Ļoti nozīmīgi ir tas, lai šīs it kā dažādās aktivitātes “nepārklātos” (lai it kā dažādos sporta veidos nebūtu slodze uz vienu un to pašu). Piemēram, iztēlojaties, cik daudz reizes vajag veikt pietupiena kustību trenējoties volejbolā- serves uzņemšana, brīdis pirms bloka likšanas un uzbrukums- šajās kustībās intensīvi tiek nodarbināts / ar laiku pārslogots augšstilba četrgalvainais muskulis (m.quadriceps femoris). Un tad iedomājaties, kā izskatās futbola treniņš, cik reizes spēlētājs veic kājas taisnošanas kustību – piespēlēs sperot pa bumbu, sperot bumbu pa vārtiem (arī šo kustību veic m.quadriceps fem.). Šie pēc būtības ir pilnīgi dažādi sporta veidi, taču liela slodze tieši uz m.quadriceps fem. ir abos. Protams, ka bērnam, kurš apmeklēs futbola un volejbola treniņus (nevis intensīvi tikai vienu vai otru) tāpat ar lielu varbūtību parādīsies pārslodzes sāpes celī, piemēram, ļoti populārais Osgood Schlatter sindroms vai pat krustenisko saišu plīsumi. [6] Nevar gaidīt, ka sacensībās bērns rādīs augstāko sniegumu atsperīgumā / lēciena augstumā utt. ar sadzītiem augšstilba četrgalvainajiem muskuļiem vai ka vispār varēs piedalīties sacensībās, jo būs izteiktas sāpes ceļu locītavās. Neskatoties uz to, vai izvēlaties bērnam jau no agras mazotnes veidot profesionāla sportista karjeru, vai vēlaties, lai bērns ir atlētisks

Fiziskā sagatavotība nav tikai sportistu privilēģija, tā ir nepieciešama jebkuram.

Šoreiz raksts par skolas vecuma bērniem un jauniešiem. SPKC (slimību profilakses un kontrole centrs) paredz, ka bērniem un pusaudžiem ieteicams būt fiziski aktīviem katru dienu vidēji 60 minūtes, veicot vidējas līdz augstas intensitātes fiziskās aktivitātes, bet muskuļus un kaulus stiprinošas fiziskās aktivitātes ieteicams veikt vidēji 3 reizes nedēļā. Jāatzīst, ka savā fizioterapijas ikdienā regulāri saskaramies ar to, ka bērniem un jauniešiem nav pietiekama fiziskā sagatavotība. Tas viss lielākoties netiek pamanīts līdz brīdim, kad jaunietis (šeit runājam par nesportistiem, jo par sportistiem ir jārunā atsevišķi) pēkšņi sāk sūdzēties par sāpošu muguru/ ceļiem, par grūtībām uzkāpt pa trepēm, kā arī nereti tam pievienojas liekais svars. Iepriecinošā ziņa ir tāda, ka to var uzlabot! Kamēr nav sūdzību vai vizuālu stājas izmaiņu, rekomendējam bērniem vienkārši kustēties. Galvenais, lai šīs aktivitātes ir pēc iespējas dažādākas un mainīgas, jo tieši tas veicinās bērna vispusīgāku fizisko attīstību. Ir nepieciešams iesaistīt pēc iespējas vairāk muskuļu grupas. Arī palīdzēšana dārza darbos, kā, piemēram, malkas krāmēšana un zāles pļaušana trenē muskuļus. Ne mazāk svarīga ir arī sirds un elpošanas sistēmu trenēšana, kas visaktīvāk strādā braucot ar riteni, skrienot, skrituļojot un vēl daudzās citās aktivitātēs. Viens no veidiem, kā vecāki paši var saprast sava jaunieša fizisko attīstību, ir novērtējot spēju veikt dažādas pamatprasmes. Daži piemēri no tā, ko vērtējam konsultāciju kabinetos: līdzsvars: stāvēšana uz vienas kājas, kā arī ar abām kājām, taču aizvērtām acīm (vērtē var/ nevar nostāvēt; cik stabili to spēj izpildīt; cik ilgi tā var nostāvēt); lekšana (uz augšu, uz priekšu, uz abām kājām vai vienas; var novērtēt gan augstumu/ attālumu, gan to, cik simetriski un „stingri” tas tiek veikts); skriešana (vai skrien taisni vai tūļīgi gāžas no vienas puses uz otru; aizelšas un nevar uzkāpt uz 3.stāvu / bez piepūles spēj noskriet pāris km), spēja noķert bumbu, kā arī to mest (jā, lai cik elementāri tas šķistu mums, pieaugušajiem, pavērtējiet to, kā to dara jūsu jaunietis); elastība: noliekšanās uz priekšu (kājas taisnas, mugura apaļa) vai arī sēdēšana garensēdē (ar taisnām kājām uz priekšu) – vai var brīvi apsēsties, cik tālu var aizsniegties; roku spēks: rāpšanās (vai viņš/ viņa spēj uzrāpties kokā?), pievilkšanās un atspiešanās (šī prasme gan atšķirās pa vecumposmiem un dzimumiem, taču vajadzētu mēģināt novērtēt arī to); Šādi varētu iet cauri vēl daudzām aktivitātēm, bet ceru, ka ar šīm pietika, lai jums būtu vieglāk uztvert pamatdomu. Un tad, ja novērtējot šīs prasmes novēro, ka jaunietis tās spēj izpildīt bez aizķeršanās, dara to veikli un bez piepūles, vari rēķināties, ka viņš, teorētiski, ir gatavs arī intensīvākām slodzēm. Darbā nereti gadās situācijas, kad vecāki atved savu pusaudzi, kuram ir parādījušās sūdzības. Tiek izvērtētas pamatprasmes un, protams, arī stāja. Palūdzot, lai jaunietis pastāv uz vienas kājas, tiek konstatēts, ka viņš nemaz īsti to nevar izdarīt ilgāk par pāris sekundēm. Tad vecāki parasti saka: „Nu nemuļķojies, pacenties vairāk”. Bet galu galā saprot, ka viņu jaunietis to stabili neprot veikt. Kā arī novērtējot stāju, konstatējam, ka tā ir izteikti asimetriska. To arī vecākiem rādām un stāstām- uz ko nereti ir liels izbrīns: „Wow, pat es redzu, ka plecu josla nav simetriska/ mugurkauls nav taisns/ viens gurns ir augstāks par otru …” Un, jā, izbrīns ir tieši tāpēc, ka vecāki to būtu varējuši paši pamanīt. Tā nav noticis, jo vecāki nav redzējuši savu bērnu apakšveļā, bet gan biezā vilnas džemperī un platās biksēs. Tāpēc vēlos mudināt jūs pievērst kārtīgāku uzmanību bērna ķermenim. Protams, ne jau tik specifiski, kā to darītu mēs, bet vismaz tik daudz, lai nepalaistu garām ko ļoti nozīmīgu. Nereti stāja sabojājas „pa vienu vasaru”, jo pusaudži mēdz mazā laika posmā strauji izaugt. Tieši vasara ir arī vislabākais laiks kaut vai uzmest aci bērna stājai, kad esiet kopā ar bērnu aizbraukuši uz ezeru peldēties un bērns  ir tērpies vien peldbiksēs/ peldkostīmā (ticiet man, šādi var pamanīt daudz un dažādas lietas, pat speciāli viņu neapstādinot un nevērtējot stāju). Pastāv arī iespēja izskaidrot bērnam skaistas un veselas stājas nepieciešamību un vienoties, ka pavērtēsiet viņa stāju. Vesela un kopta stāja ir daudz nozīmīgāka par jaunāko viedierīci, kuru sabojāšanas gadījumā var nomainīt dienas laikā, taču sabojātu stāju, vāju fizisko formu vai, sliktākajā gadījumā, mazkustības izraisītu slimību sekas nepieciešams labot mēnešiem vai pat gadiem ilgi. Ja ir parādījušās stājas izmaiņas, esat novērtējuši, ka kādu no pamatprasmēm jaunietis veic ļoti vāji (piemēram, spēj nostāvēt uz vienas kājas < 15 sek vai nogurst kāpjot pa trepēm nelielā augstumā), tad vajadzētu doties pie speciālista (visdrīzāk, fizioterapeita), kas to novērtēs un jūsu bažas apstiprinās vai arī tās noraidīs. Situācijās, ja jau ir parādījušās sūdzības/ sāpes, tad pie speciālista vajadzētu doties pavisam ātrā tempā. Sāpes ir brīdinājuma signāls, ka kaut kas nav kārtībā un neārstētas akūtās sāpes var pāriet hroniskā formā (un hroniskas sāpes parasti ir daudz grūtāk ārstējamas). Vasara, patiesībā, ir arī labs laiks, kad fizisko formu uzlabot, jo ilgstošā sēdēšana vairs nav obligāta (skola) un ir tik daudz iespējas kustēties- peldēt, braukt ar skrejriteni, lekt ar lecamauklu, basām kājām skriet pa pagalmu (šī, star pcitu, ir burvīga aktivitāte, jo palīdz tonizēt pēdas un mazina funkcionālas plakanās pēdas (plakanā pēda ir stāvoklis, kad ir samazināta pēdas garenvelve, šķērsvelve vai abas)). Svarīgi ir neielaisties kampaņveidīgās fiziskajās aktivitātēs, bet praktizēt tās regulāri. Lai fizisko sagatavotību uzlabotu (nevis bojātu), nesportiskam jaunietim aktivitātes ir jāsāk pakāpeniski. Ja 3 vasaras mēnešos būs pārlieku liela slodze un 3 ziemas mēnešos jaunietis tikai sēdēs, tad arī pārējā laikā viss notiks ar mainīgiem panākumiem un tas noteikti nebūs labākais risinājums. Kā mudināt savu jaunieti kustēties? Labu piemēru var rādīt vecāki. Pavadām brīvdienas aktīvi, peldam, dodamies laivu braucienā. Pievēršamies savai fiziskajai veselībai un tad varēsim arī bērniem to mācīt. Galvenais, ko vēlos piebilst, ka kustēties vajag ar mēru, pakāpeniski un ar prieku. Tieši vecākiem (vai jebkurai citai uzticības personai)  ir jāveicina savu bērnu fiziskās aktivitātes. Vecākiem ir jāmāca bērniem darīt vērtīgas un noderīgas nodarbes pat tad, ja viņi iebilst pret to, jo bērni ne vienmēr paši spēj objektīvi šīs lietas izvērtēt. Paaugoties viņi pateiks jums PALDIES, par to, ka liki sportot un PALDIES, ja tajā brīdī varēs dzīvot maksimāli veselā ķermenī. Visi zina, ka nav iespējams izmazgāt zobus gadu uz priekšu, tāpēc tos tīrām katru dienu. Tieši tāpat