Liene Jirgensone

Vecāki, kuri paši ir jaunībā izbijuši sportisti nereti vēlas, lai arī viņu bērni ir sportisti, kas, protams, nav slikti. Katram savs. Taču svarīgi uz šo jautājumu raudzīties ar vēsu galvu un loģiski. Nav pat mazākās garantijas, ka bērns, kurš 5 gadu vecumā paņems rokā tenisa raketi, hokeja nūju vai uzkāps uz slidām, būs pats labākais šajā sporta veidā. Nē, diemžēl (vai par laimi?), tā tas nestrādā. Savā fizioterapijas ikdienā nereti sastopos ar bērniem, kuriem ir pārslodzes traumas/ sāpes jau 10 gadu vecumā un milzīga 5 gadu bagāža “profesionālajā” sportā. Šie bērni ir raduši pie disciplīnas, pie regulāriem, smagiem treniņiem, sacensībām un nemaz nezin, ka drīkstētu arī citādāk. Un tad pēkšņi parādās sāpes, kas liek doties pie ārsta vai fizioterapeita. Nereti tas nozīmē to, ka ir nepieciešams samazināt treniņu intensitāti vai arī uz laiku to pārtraukt vispār. Brīdī, kad speciālists paziņo savu verdiktu, pēkšņi iestājas neziņa par nākotni, mērķu pārskatīšana un bieži vien arī sevis vainošana, ka kaut kas treniņos nav darīts pietiekami labi. Tā gan īsti nebūs taisnība. Drīzāk vaina slēpjas kopējā slodzes intensitātē un daudzumā, jo kvalitāte un kvantitāte nav sinonīmi. Bērnam pēkšņi sava “sportista” ikdiena ir jāpārkārto un jāapmeklē regulāras fizioterapijas nodarbības (pārslogoto muskuļu atslogošana, vājo muskuļu spēka uzlabošana un tā tālāk). Jā, tas, ka bērns ir sportists galīgi nenozīmē to, ka visi viņa muskuļi ir stipri. Katrā sporta veidā ir slodze uz konkrētām muskuļu grupām un, tajā pašā laikā, dažas muskuļu grupas netiek pilnvērtīgi nodarbinātas, kā rezultātā arī parasti rodas pārslodzes traumas. Mums nevajadzētu saukt ne 5, ne 10  gadīgu bērnu par profesionālu sportistu. Lielās sporta medicīnas organizācijas visā pasaulē nerekomendē agrīni specializēties vienā sporta veidā. [1] Kā jau minēju arī iepriekšējā rakstā par fizisko sagatavotību, treniņu procesam augšanas periodā ir jābūt organizētam tā, lai veicinātu dažādu motoro prasmju (kustību apjoms, locītavu stabilitāte, koordinācija u.c) attīstīšanu tā, lai nav jāveic daudz monotonas un vienveidīgas kustības – aerobi/ anaerobi utt. Pētījumi parāda, ka tie bērni, kas sāk savus profesionālos treniņus agrīnā vecumā vienā sporta veidā, salīdzinot ar tiem bērniem, kas trenējas vispusīgāk vairākos sporta veidos nepalielina savas izredzes sasniegt elites līmeni. Ir pierādījumi, ka agrīna sporta veida specializācija palielina pārslodzes traumu iespējamību, kā arī veicina izdegšanas sindroma veidošanos. [2,3] Jebkuram bērnam, kurš apmeklē intensīvus sporta treniņus, svarīgi ir monitorēt treniņa stundu skaitu nedēļā. Ir svarīgi, ka treniņa stundu skaits nav lielāks par bērna vecumu un nepārsniedz 16 h nedēļā (piemēram, 7 gadu vecumā nav vairāk kā 7 intensīvas treniņu stundas nedēļā.) [4] Augšanas procesā bērna ķermeņa uzbūve un fizioloģija ļoti mainās, citi „vienā vasarā” izaug garumā par vairākiem cm, pēkšņi apsteidzot savus vienaudžus, kāds piedzīvo pubertātes hormonālās izmaiņas 12 gados, bet cits 14 gados. [5] Un tas viss, protams, ietekmē arī sportiskos sasniegumus. Tieši tāpēc specializācijai vienā sporta veidā būtu jānotiek pēc pubertātes sākšanās (respektīvi 12-14 gadu vecuma), kad lielākās ķermeņa izmaiņas ir notikušas un tad arī objektīvi var sākt vērtēt jaunā sportista stiprās un vājās puses – koordinācija, līdzsvars, veiklība, elastība, spēks kā arī ķermeņa aprises. Piemēram, ja jaunietim ir vēlēšanās trenēties volejbolā, bet viņš nav garāko vienaudžu vidū, labāk izvēlēties, lai viņš pastiprināti trenējas libero, nevis centrālā bloķētāja pozīcijai. Arī 1,80 m garš centrālais bloķētājs varētu nonākt pasaules lielākajās volejbola līgās, taču iespēja, ka tā notiks, ir ļoti niecīga… Ja tomēr vecāki ir nolēmuši bērnu no agras mazotnes sūtīt tikai vienā sporta veidā uzreiz profesionālā līmenī? Te, protams, atkal sīki un smalki varētu stāstīt par katru vecumposmu, kā arī par katru sporta veidu atsevišķi, taču to varam atstāt citai reizei (mudināšu Jūs iesūtīt variantus par ko paši vairāk vēlaties lasīt un uzzināt). Šoreiz es mēģināšu izstāstīt vispārīgāk. Pats galvenais ir saprast, ka profesionāls sports nekad nav uzskatīts par veselīgu. Taču tas, ko mēs varam darīt, ir mēģināt padarīt to pēc iespējas mazāk kaitējošu. Saprotams, ka katrā sporta veidā ir specifiskās prasmes, kuras ir nepieciešams izkopt, ja gribi būt labākais. Tāpēc ļoti svarīgi jebkuram sporta veidam pievienot profesionālus fiziskās sagatavošanas treniņus, kas tiek veidoti, ņemot vērā sporta veidu, kurā bērns trenējas, kā arī regulāri izvērtējot objektīvos parametrus, individuāli bērnu apskatot un testējot. Katram sporta veidam ir klasiskas pārslodzes, kas mēdz veidoties, un tieši tāpat katrs bērns ir individuāls un arī atšķirīgs pēc ģenētiskajiem faktoriem. Noteikti kopā jāskaita gan intensīvās treniņu stundas, gan spēļu stundas. Arī tad, ja jaunajam sportistam nav nekādu sūdzību/ sāpju, es ieteiktu apmeklēt savu fizioterapeitu pirms un pēc sporta sezonām, lai novērtētu veselības stāvokli konkrētajā brīdī, progresu un potenciālās problēmas, kam turpmāk pievērst lielāku uzmanību treniņos. Ja vēlamies bērnu uzlikt uz sportista ceļa, nevis iedzīt vienā sporta veidā, es rekomendēju viņu sūtīt, piemēram, uzreiz divos vai pat vairākos sporta veidos uz retākiem treniņiem. Tieši šāda sporta rutīna palielina iespēju, ka bērns vēlāk kļūs par elites sportistu un to pierāda pieejamā literatūra par šo tēmu. Un tad, ap 12- 14 gadu vecumu (atkarīgs no sporta veida un no tā, kā jaunietis ir attīstījies fiziski) jau var specializēties vienā sporta veidā (plus, protams, fiziskās sagatavotības treniņu turpināšana). Ļoti nozīmīgi ir tas, lai šīs it kā dažādās aktivitātes “nepārklātos” (lai it kā dažādos sporta veidos nebūtu slodze uz vienu un to pašu). Piemēram, iztēlojaties, cik daudz reizes vajag veikt pietupiena kustību trenējoties volejbolā- serves uzņemšana, brīdis pirms bloka likšanas un uzbrukums- šajās kustībās intensīvi tiek nodarbināts / ar laiku pārslogots augšstilba četrgalvainais muskulis (m.quadriceps femoris). Un tad iedomājaties, kā izskatās futbola treniņš, cik reizes spēlētājs veic kājas taisnošanas kustību – piespēlēs sperot pa bumbu, sperot bumbu pa vārtiem (arī šo kustību veic m.quadriceps fem.). Šie pēc būtības ir pilnīgi dažādi sporta veidi, taču liela slodze tieši uz m.quadriceps fem. ir abos. Protams, ka bērnam, kurš apmeklēs futbola un volejbola treniņus (nevis intensīvi tikai vienu vai otru) tāpat ar lielu varbūtību parādīsies pārslodzes sāpes celī, piemēram, ļoti populārais Osgood Schlatter sindroms vai pat krustenisko saišu plīsumi. [6] Nevar gaidīt, ka sacensībās bērns rādīs augstāko sniegumu atsperīgumā / lēciena augstumā utt. ar sadzītiem augšstilba četrgalvainajiem muskuļiem vai ka vispār varēs piedalīties sacensībās, jo būs izteiktas sāpes ceļu locītavās. Neskatoties uz to, vai izvēlaties bērnam jau no agras mazotnes veidot profesionāla sportista karjeru, vai vēlaties, lai bērns ir atlētisks