Liene Jirgensone, Author at Veselības Vēstniecība

Plakanā pēda

Leave a Comment / Raksti / By Liene Jirgensone

Par plakano pēdu ir runāts daudz un dikti. Cilvēki saka „man ir plakanā pēda” gan vietā, gan nevietā. Vai tās ir tikai vizuālas izmaiņas pēdās? Nē! Kad veicu pacienta stājas novērtēšanu, sāku no pēdām uz augšu. Kāpēc? Tāpēc, ka tas, cik stabili, simetriski pēdas ir novietotas, ietekmē stāju kopumā. Pēdas balsta visu cilvēka ķermeņa svaru un tad, kad mēs kustamies, ejam un skrienam, pēdas darbojas kā atspere, kas amortizē triecienus no zemes un samazina slodzi uz ceļiem, gūžām, mugurkaulu, neļaujot tiem pārslogoties. Pēda ir ļoti sarežģīts komplekss. To veido 26 kauli, 33 locītavas, daudz, daudz saites, vairāk nekā 100 muskuļi utt. Pareiza pēdas ģeometrija ir pamats, uz kā var būvēt skaistu un simetrisku stāju, kā arī augstus sportiskus panākumus. Cilvēki parasti pamana tikai mediālo (iekšējo) velvi, taču kopumā pēda sastāv no vienas šķērsvelves un divām garenvelvēm: mediālā jeb iekšējā un laterālā jeb ārējā garenvelve. Stāvot uz abām kājām 50% no svara tiek nests caur papēdi, bet pārējie 50% sadalās uz pleznas kaulu galviņām – no tiem 50% uz pirmā pleznas kaula galviņu un pārējie 50% uz pārējiem četriem. Pie jebkuras kustības svara sadalījums dinamiski mainās. Pēdas velves nodrošina to, ka pēda spēj adekvāti absorbēt triecienus un pielāgoties visdažādākajām virsmām. Pēdas šķērsvelve, galvenokārt, izlīdzina svaru pa visām pleznas kaulu galviņām. Laterālā pēdas velve nav tik augsta kā mediālā velve un nodrošina atbalstu laterālā virzienā, bet mediālā velve (tā, ko visi parasti zin un uz kuru skatās) ir galvenais triecienu absorbētājs dažādu aktivitāšu laikā (piemēram, iešanas, skriešanas, lekšanas laikā), nodrošina ķermeņa līdzsvaru un amortizāciju staigājot. Plakanā pēda nav vienīgā iespējamā izmaiņa pēdas/potītes locītavu kompleksā, taču tā noteikti ir ļoti būtiska lieta, ko novērtēt, ja runājam par pēdām. Visvairāk uzmanības tam, vai ir plakanā pēda, tiek pievērsts bērna vecumā, un tas patiesībā ir ļoti pareizi. Svarīgi gan zināt, ka pavisam maziem bērniem parasti ir plakanā pēda un tā ir norma, jo viņiem uz pēdām ir tauku spilventiņi, kas samazinās līdz ar augšanu. Pēdu velves pakāpeniski veidojas līdz trīs gadu vecumam. Plakanā pēda var būt gan iedzimta, gan laika gaitā iegūta. Plakanās pēdas veidošanos veicina tādi faktori kā liekais svars, nepiemērotu apavu izvēle, pēdas traumas. Plakanās pēdas iedala divās grupās- fleksiblās jeb kustīgās un rigīdās jeb nekustīgās. Rigīdā plakanā pēda ir plakana neatkarīgi no pozīcijas vai kustības, ko veicam. Arī pieceļoties uz pirkstu galiem, pēdas velve neparādās. Tā, lielākoties, ir iedzimta plakanā pēda, kad kauli un starp tiem esošās locītavas nav izveidojušas anatomisko arku pēdas pamatnē. Rigīda plakanā pēda gan ir sastomapa aptuveni tikai 1% no plakanās pēdas īpašnieku. Šeit ar vingrošanu un pareizu noslodzi maz ko var izdarīt. Fleksiblā jeb kustīgā plakanā pēda nereti atspoguļo vispārēju augoša skeleta saišu vājumu. Bērnam atlētam tas jau agrīni var radīt sūdzības un ietekmēt sporta sasniegumus negatīvā virzienā, bet mazkustīgākam bērnam sūdzības var rasties vēlāk. Plakano pēdu var novērtēt apskatot pēdas velves stāvus pozīcijā. Ja velves ir samazinātas, tad jāskatās, kas notiek veicot kustības, piemēram, ceļoties pirkstu galos. Par pēdu stāvokli var spriest, apskatot apavus ar kuriem bērns staigā. Ja vairāk dilst apavu iekšējās malas, tas var liecināt par plakanās pēdas esamību. Ja ir aizdomas par plakano pēdu, rekomendēts apmeklēt speciālistu, kas to varētu apstiprināt un rekomendēt, kā rīkoties, lai to labotu. Veidot un nostiprināt pēdu velves palīdz staigāšana ar basām kājām. Tādā veidā pēdu muskuļi tiek mudināti darbam. Ļoti palīdz staigāšana pa dažādām virsmām – jūras smiltīm, akmeņaināku pludmali, zāli utt. Tas masē pēdiņu un tonizē pēdas muskuļus. Var rīkot bērniem aktivitāti un sacensību – kurš ātrāk ar kāju pirkstiem pacels un salasīs akmeņus/ čiekurus. Šāda uzdevuma laikā bērns stiprina pirkstu muskuļus, kuri arī piedalās pēdas velves veidošanā. Šeit iespējas ir tiešām daudz, vajadzīgs pielikt tikai nedaudz iztēles. Ja bērnam ir vājš potīšu/ pēdu komplekss, tad mēs nevaram no viņa prasīt ātru, atsperīgu skriešanu un lekšanu. Un, ja runājam par jauno sportistu, tad nav nekāda māksla viņu kopumā izdzīt, trenēt augstiem sasniegumiem, ja nepievēršam atsevišķu uzmanību viņa pēdām. Bērns var sūdzēties, ka pēdas ātri gurst, kā arī kopumā viņa nogurums var būt lielāks. Tā kā “vājas” pēdas sliktāk amortizē triecienus, ar laiku sāk sāpēt ceļi, mugura. Un tad jau ar pēdu treniņu vien būs par maz. Skatoties uz sportistu ar “vājām pēdām”, kustības ir mazāk veiklas, smagnējas, mazāk plastiskas. Ja daba jauno sportistu ir apveltījusi ar pareizu pēdas ģeometriju, spēcīgām pēdas velvēm, tad tas ir viņa trumpis, jo atvieglo veikt visas kustības kopumā, pat tad, ja fiziskā sagatavotība kopumā nav tik izcila. Tas ļauj vieglāk improvizēt, kas sportā ir ļoti svarīgi. Protams, ka tas nesamazina nepieciešamību pēc bērna kopējās fiziskās sagatavotības uzturēšanas un uzlabošanas, par ko vari lasīt manā iepriekšējā rakstā. Viena tēma ļoti sasaucas ar otru, kas vien pierāda to, cik mūsu ķermenis ir vienots, unikāls un interesants mehānisms.

Diastāze

Leave a Comment / Raksti / By Liene Jirgensone

Parasti šo terminu “diastāze” izmanto pēcdzemdību kontekstā, taču tā nebūt nav vienīgā cilvēku grupa, kura ar to var sastapties. Diastāze var būt arī nedzemdējušām sievietēm, kurām ir izteikts liekais svars, arī vīriešiem ar tā saucamo “alus vēderu”, kā arī svarcēlājiem un citiem sportistiem, kuri cēluši pārlieku lielus svarus. Bet šoreiz arī es vairāk runāšu par diastāzi pēc grūtniecības. Lai labāk saprastu, kā izskatās stāvoklis, kuru saucam par diastāzi, apskatīsim vienkāršotu vēdera muskulatūras jeb presītes uzbūvi (sk. att.). Presīte sastāv no vairākām muskuļu grupām, piemēram, taisnā, slīpā un sānu vēdera prese. Diastāze ietekmē taisno vēdera presi. Vēdera priekšējo sienu veido vēdera taisnais muskulis, baltā līnija (aponeiroze) un zemādas tauku slānis. Diastāze (no latīņu diastasis recti) ir palielināta sprauga starp labo un kreiso taisno vēdera muskuli. Principā, katrai sievietei pēc dzemdībām ir diastāze. Vēdera muskuļi un tos savienojošie saistaudi ilgstoši ir bijuši iestiepti un uzreiz pēc dzemdībām pilnībā nesavienojas. Tāpēc jaunā māmiņa neilgi pēc dzemdībām ir jāsargā no smagumu celšanas, cik vien iespējams. Tādā veidā tiks mazināts ķermenim nodarītais kaitējums un sieviete pati varēs ātrāk atgūt savu fizisko veselību (bērniņu, protams, var un vajag ņemt rokās, taču bērns+ rati/ kulba tomēr sver pietiekami daudz). Ja ir kas tāds, no kā celšanas nevar izvairīties, to vajag darīt, cienot un saudzējot savu ķermeni, cik iespējams, piemēram, ievērojot pareizu svaru celšanas ergonomiku. Kā arī diastāze ir viens no lielajiem iemesliem, kāpēc nevienai sievietei uzreiz pēc dzemdībām nevajadzētu sākt ar fiziski smagiem treniņiem. Daudzām sievietēm liekas, ka var darīt tikpat, cik pirms grūtniecības, taču jāņem vērā, ka ķermenim ir vajadzīgs laiks, lai atgūtos no grūtniecības un fiziskajai slodzei ir jābūt pārdomātai un saprātīgai. To, cik liela diastāze ir, sākumā var pārbaudīt pati jaunā māmiņa, iztaustot šo vēdera muskuļu savienojuma vietu. Visvieglāk to izdarīt ievērojot sekojošas norādes: Jāapguļas uz muguras ar saliektām kājām; Jāatbrīvo vēdera muskuļi un jāpieliek divi pirksti nabas rajonā (var iztaustīt gan virs, gan zem nabas); Jāceļ galva uz augšu un ar pirkstiem jāsajūt, vai starp vēdera muskuļiem ir sprauga Precīzāk diastāzes lielumu var noteikt ar ultrasonogrāfijas palīdzību izmērot attālumu starp kreiso un labo taisno vēdera muskuli. Par „īstu” diastāzi var saukt spraugu, kura ir vismaz 2 pirkstu (~2.5 cm) platumā. Šādā gadījumā būtu ļoti ieteicams pieteikties vizītei pie fizioterapeita vai ģimenes ārsta. Gadījumos, kad šī sprauga ir mazāka vai pat nav konstatējama agrīnā pēcdzemdību periodā, mēs to saucam par „funkcionālu” diastāzi. Lai arī šajā situācijā lielam satraukumam nav pamata, jāņem vērā, ka vēdera muskuļi tāpat ir nobīdījušies un vāji, un ar tiem vajadzētu strādāt, lai situāciju nepadarītu sliktāku. Analoģiska situācija traumatoloģijā varētu būt, kad rentgenā redzama tikai neliela plaisa kaulā (pilna lūzuma vietā). Šādā gadījumā parasti lūzuma vietu ģipsī neliek, bet tāpat nepieciešams samazināt slodzi uz konkrēto vietu un izvairīties no atkārtotas šīs vietas traumēšanas. Ja sievietei ir tikai „funkcionāla” diastāze, nepareizi ceļot smagumus/ ceļot pārlieku lielus smagumus, ir liels risks, ka parādīsies īsta diastāze. Ja ir šī funkcionālā diastāze, pirms atgriešanās pie sporta aktivitātēm (skriešana, basketbols, volejbols utt), būtu nepieciešams stiprināt korsetes muskuļus, jo jebkurā gadījumā pēc grūtniecības tie nav tik stipri kā pirms tās. Tas nozīmē, ka, atgriežoties sportā ar pilnu jaudu bez muskuļu korsetes sagatavošanas, iespējams iedzīvoties dažādās traumās un sūdzībās. Ja sieviete pirms grūtniecības nav bijusi fiziski aktīva, arī pēc tam neplāno aktīvi sportot, un viņai ir funkcionāla diastāze, sūdzības, kas saistītas ar šīs diastāzes esamību, visdrīzāk neparādīsies. Ja tika uztaustīta sprauga 2 pirkstu platumā, tad ir nepieciešams tai pievērsties nopietnāk un ievērot fizioterapeita sniegtās rekomendācijas. Ir vairākas metodes, ar kurām fizioterapeits var palīdzēt jums šo diastāzi mazināt. Un, ja runājam par vingrošanu, tad šādā situācijā vēl nozīmīgāka loma ir vingrojumu izpildes kvalitātei. Nepareizi/ nekvalitatīvi izpildīti vingrojumi var nodarīt lielāku skādi kā to nepildīšana vispār. Piemēram, ar parastiem klasiskās vēdera preses vingrojumiem diastāzi labot nevar, īstenībā, tādus pat būtu aizliegts veikt, jo tas var izraisīt vēl lielāku vēdera muskuļu nobīdi abos virzienos. Sievietes diastāzi parasti pamana kā vizuāli redzamu vēderiņu, lai gan ir atgriezies pirmsgrūtniecības svars. Ieturot par nelielu maltīti, vēders izskatās tā, ir kā sieviete atkal būtu stāvoklī. Būtiski ir saprast, ka diastāze nav tikai vizuāla problēma, tā var radīt arī dažādas sāpes un sūdzības atkarībā no tā, cik liela tā ir. Jo lielāka diastāze ir izveidojusies, jo nepatīkamākas sekas tā rada. Būtiski šādos gadījumos ir tas, ka vēdera priekšējās siena ir tik vāja, ka iekšējie orgāni burtiski “veļas uz āru” tādā veidā radot arī vēdera priekšējās sienas trūces (tautā saukta par bruku). Šādā gadījumā iekšējos orgānus no ārējās vides pasargā vien aponeiroze un āda, kas palielina ikdienas traumatisma riskus. Ja diastāze ir lielāka par 2.5 cm, arī tad pie fizioterapeita rekomendēts doties, lai izvērtētu iespējas šo diastāzi mazināt ar vingrošanām, teipošanu un citām metodēm. Mēdz būt gadījumi, kad diastāze ir tik liela, ka nepieciešama pat operācija. Bet pirms tam noteikti ir vērts mēģināt neoperatīvu ārstēšanu, jo arī pēc šādas operācijas noteikti nāksies apmeklēt fizioterapeitu, lai stiprinātu vēdera muskulatūru un nenonāktu iepriekšējā stadijā. To, cik liela diastāze būs pēc grūtniecības, ietekmē dažādi faktori, piemēram, sievietes vecums, ģenētiskie faktori, gaidāmo bērniņu skaits, tas, kurā grūtniecība pēc kārtas šī ir, arī tas, kādā guļā bērniņš atrodas dzemdē. Nozīmīgs faktors noteikti ir arī tas, vai sieviete uzreiz pēc dzemdībām ir cēlusi smagumus vai tomēr sevi saudzējusi. Tā kā diastāze ir ļoti bieži sastopama diagnoze pēc dzemdībām, mans galvenais ieteikums būtu to apzināties un morāli tam sagatavoties. Vajadzētu pieņemt kā normālu praksi to, ka ķermenim pēc dzemdībām nepieciešams papildus darbs, tāpēc tam ir jāieplāno laiks jau iepriekš. Manuprāt, lielāka izpratne par diastāzi palīdzētu veiksmīgāk tik galā ar to un ļautu izvairīties no potenciālām veselības problēmām nākotnē. Ceru, ka raksts jums bija noderīgs un gadījumā, ja rodas kādi papildus jautājumi, tad droši varat ar mums sazināties!

RĒTA nav tikai vizuāls defekts vai efekts

Leave a Comment / Raksti / By Liene Jirgensone

Rētas ir blīvu saistaudu apvidus jeb, vienkāršāk sakot, rēta ir diezgan cieta un neelastīga vieta ķermenī. Šie saaugumi (rētas) veidojas gan ķermeņa iekšpusē (piemēram, pēc pārslimota plaušu karsoņa vai ginekoloģiska iekaisuma), gan uz ādas (plēstas, grieztas brūces). Rētaudu veidošanās ir daļa no organisma dabīgā dzīšanas procesa. Dzīstot jebkurai brūcei, veidojas rētaudi. Par brūcēm mēs varam uzskatīt gan tās, kas veidojas traumu un negadījumu rezultātā, gan operāciju rezultātā. Vēl rētaudi veidojas arī iekaisīgu slimību, apdegumu, tetovējumu un pīrsingu dēļ. Pēc šī vien par noprast, ka šī ir gana plaša un saistoša tēma daudziem no mums. Mūsu ķermenis sastāv no dažādiem audu slāņiem (muskuļi, tauki, āda, zemāda utt), kas savā starpā ir novietoti dažādos virzienos un ir atdalīti ar plānu „plēvīti”. Šiem slāņiem ir jāslīd savā starpā vienam pret otru un jābūt mobiliem. Traumas skartajā vietā, kad notiek rētošanās process, rodas blīvi un haotiski veidoti rētaudi, kas iet cauri šiem audu slāņiem un tie „saaug” kopā. Šādā veidā tiek ierobežota audu mobilitāte. Piemēram, muskuļu funkcija ir spēt sasprindzināties un izstiepties, taču, ja tam iet cauri rētaudi, šī muskuļu darbība tiek traucēta un ierobežojas tā funkcionalitāte, kā rezultātā muskulis vairs nevar darboties ar pilnu jaudu. Tādā veidā blīvās un nemobilās rētas organismā veido dažādas funkcionālas pārmaiņas. Pēc visām ķirurģiskajām manipulācijām, operētajā vietā veidojas pēcoperatīvi saaugumi. Tas, cik plaši saaugumi veidosies, ir atkarīgs no ļoti daudziem faktoriem, kā, piemēram, no operētās vietas (ceļa locītava, vēdera dobums), no operācijas veida (skalpelis, laparoskopija), kā arī no operācijas ilguma, komplikācijām un vēl vairākiem citiem faktoriem. Vislielāko ietekmi uz organismu parasti atstāj tās rētas, kas veidojas pēc jebkurām operācijām iegurņa, vēdera un krūšukurvja rajonā. “Vispopulārākās”, kuras parasti zin visi ir rētas, kas veidojušās pēc apendektomijām (aklās zarnas operācijas) un ķeizargriezieniem. To, ka pēc operācijas, kur talkā ņemts ķirurģiskais skalpelis, parasti paliek rēta, ir pamanījuši visi. Un to, ka rētaudi veidojas arī „apakšā” zem redzamās rētas, mums ir viegli iztēloties. Taču arī laparoskopiskas un artroskopiskas operācijas atstāj rētu ne tikai uz ādas. Cilvēkiem nereti šķiet, ka šīs operācijas neastāj paliekošas sekas, taču tā gluži nav taisnība. Jā, rēta nerada nekādas īpašas kosmētiskas problēmas un izskatās vien pēc maza punktiņa, kas ir tikai aisberga redzamā daļa. Taču, ja mēs paskatāmies dziļāk, šīs manipulācijas laikā ar dziļiem iegriezumiem tiek pārgriezti daudzi slāņi, sākot no ādas un zemādas, līdz pat manipulācijai operējamajā orgānā. Jebkurā gadījumā rētaudi ar laiku var radīt mazākus vai lielākus funkcionālos ierobežojumu un plašāki rētaudi mēdz ierobežot arī blakus esošo orgānu un citu struktūru kustību un novietojumu. Svarīgi ir saprast, ka no šiem saaugumiem, kas izveidojušies pēc traumām utt., atbrīvoties pavisam nav iespējams. Taču, tā kā tie var radīt visai pamatīgas veselības problēmas, tos ir nepieciešams izkustināt un atbrīvot. Locītavas tiek pakļautas dažādai ārējo un iekšējo faktoru iedarbībai. Vietās, kur rētaudu dēļ izmainās locītavu noslodze, pamazām veidojas arī anatomiskas izmaiņas, piemēram, nodilums, spondilofītu veidošanās procesi. Tieši šis ir tas mehānisms, kā rētas var būt cēlonis pakāpeniskai sāpju attīstībai. Arī vietās, kur iekšķīgo slimību dēļ bijis iekaisums, “salīp” kopā vairāki slāņi (iepriekš jau rakstīju, ka mūsu organismā dažādi audi ir izvietoti vairākos slāņos) un rezultātā izveidojas neelastīgi audi, kas ir diezgan fiksēti. Šīs fiksācijas ierobežo gan paša orgāna darbību, gan mēdz traucēt arī apkārtējiem orgāniem. Rētas nerada funkcionālus ierobežojumus nākamajā dienā pēc operācijas, parasti tas notiek pamazām vairāku gadu gaitā. Kad aktīvais rētaudu veidošanās process ir beidzies, rētas noformējušās, tie ietekmē gan jostas skriemeļu un iegurņa kaulu kustīgumu, gan iekšējo orgānu kustīgumu (zarnas, olnīcas, dzemde, nieres), kā rezultātā var parādīties plaša spektra sūdzības, sākot no muguras sāpēm, ceļu/gūžu/ plecu locītavu sāpēm, līdz pat tādām sūdzībām, kad tiešā veidā tiek ietekmēts iekšējo orgānu darbs. Piemēram, rētaudi, kas veidojušies pēc aklās zarnas operācijas, var būt kā iemesls gan palēlinātai zarnu trakta darbībai/ regulāriem aizcietējumiem, gan jostas daļas, gan gūžas sāpēm (biežāk labās, jo tā atrodas tuvāk operētajai vietai), bet neārstēts ginekoloģisks iekaisums var novest pat pie neauglības. Ko darīt, ja man ir rēta? Pirmkārt, ja sūdzību nav, arī tad to var profilaktiski kustināt, lai samazinātu iespēju, ka sāpes rodas vēlāk. Var apmeklēt fizioterapeitu vai osteopātu, kurš jums iemācīs to darīt, parādīs nemobilāko virzienu un uz to arī varēsiet darboties pats. Ir jāsaprot, ka rētaudi vienmēr paliks tur, kur tie ir, tāpēc šīs mobilizācijas tehnikas ir periodiski jāatkārto un kopumā jādara visu mūžu. Kā jau minēju iepriekš, šobrīd nav tādu līdzekļu vai metožu, kas rētaudus pilnībā pazudinātu. Tāpēc ir nepieciešams rētu mobilizēt manuāli, lai tā pēc iespējas mazāk ietekmētu apkārtesošās struktūras. Tad, kad rēta ir mobilāka, tā vairs tik intensīvi “nevelk” apkārtesošās struktūras savā virzienā, ļaujot tām brīvāk kustēties un netraucēti veikt savu funkciju. Rētaudu mobilizēšanai palīdz gan tas, ka tā tiek manuāli izkustināta, gan arī tas, ka mēs paši aktīvi kustamies. Tāpēc rūpēsimies par sevi kustoties un dzīvojot aktīvu dzīvi, jo tas palīdz gan ķermenim, gan garam, gan (kā šodien noskaidrojām) arī rētaudiem.