Kopš bērnu kājas Anetei līdzās iet ‘’mērķtiecība”. Jau no 3 gadu vecuma bija apņēmusies būt vijolniece. No šī domas neatkāpās un 4 gadus vēlāk varēja sevi saukt par Valmieras mūzikas skolas vijoļklases skolnieci. Lielākā dienas daļa pagāja kopā ar nošu atslēgām, vijoļu stīgām un klavieru baltimelnajiem taustiņiem. Anete spēlēja arī orķestrī, ar kuru devās pāri LV robežām, un, tā kā mūzika bija (un joprojām ir) sirdslieta, tad dziedāja arī koros. Uz dziedāšanu laikam vairāk mudinājuši draugi bieži sakot: ‘’tavu balsi var dzirdēt otrā gaiteņa galā’’.

Kad pienāca Anetes nākamā dzīves pietura, bija jāatbild uz svarīgu jautājumu – ”kas es būšu?”. Viens bija skaidrs, nekāds darbs ar papīra kaudzēm un sēdēšana pie spožajiem monitora ekrāniem. Anete vienmēr ir bijusi kustībā, skolas laikā ar sportu bija uz ‘’TU’’, kā arī interesantas šķitušas profesijas, kurās cilvēki staigā ‘’baltos halātos’’. Tā nu tā izvēle krita par labu fizioterapijai, kuru Anete nu jau veiksmīgi izstudējusi Rīgas Stradiņa universitātē. Studijas ir labi iemācījušas nepadoties, doties tikai uz priekšu, kaut maziem soļiem, bet katru dienu līdz mērķim.

Brīvajā laikā Anete ļauj vaļu savai mākslinieciskajai pusei, ņem rokā otas un krāsas, apglezno krūzes, kā arī pāršķirstīta pavāru grāmatas, lai uzmeistarotu mutē kūstošu  ‘’našķi’’. Protams, viņa ļoti labprāt nododas kustīgākām aktivitātēm un piedzīvojumiem augstu kokos.